Deviņdesmitajos gados, kad visi progresīvie latviešu mākslinieki veidoja instalācijas, divi no viņiem spītīgi zīmēja melnbaltas grafiskas, tušas un citu tehniku zīmējumus.

Atsevišķi viņus sauc Aivars Vilipsōns un Roberts Koļcovs. Abi kopā 90. gadu sākumā viņi izveidoja par laikmeta zīmi kļuvušo radošo grupējumu jeb mākslinieku apvienību "Pasīvā dekadence".

"Mani neinteresē virsējā kārta, toties ļoti interesē vizuālais ritma trāpījums cilvēkam, kas ir ļoti dziļi – tu vienkārši redzi, ka tev patīk un tu nezini, kāpēc. Es nodarbojos ar to, ka meklēju ritmus. Tos ritmus jūt…,” rādot savus darbus Ievai Lejasmeijerei, skaidro mākslinieks Roberts Koļcovs. Viņaprāt, "Pasīvā dekadence" varētu šķist novecojis etaps, taču neslēpj sajūsmu par to, ko savulaik kopā ar Aivaru Vilipsōnu izdevies paveikt:

"Pasīvā dekadence ir reāls brīnums, jo nekas neliecināja, ka šie divi mazie, satrauktie zēni ir spējīgi nodibināt konglomerātam tik līdzīgu organizāciju!"

Roberts arī atklāj, ka pirms apvienības "Pasīvā dekadence" izveides abi ar Vilipsōnu pat dibinājuši savu grupu: "Jā, mums ir bijusi mūzikas grupa, kuras nosaukums bija "Kaut kas nav". Labi, ka mēs tālu netikām…"

Mākslinieks skaidro – lai saprastu, ko vēlies, kāds laiks paiet taustoties: "Labs ir tas, kas bieži vien nevis notiek, bet nenotiek. Bet tā laikam bija iekšējā nepieciešamība pēc grupas, kaut kādas apvienības vai organizācijas.

Mums vajadzēja kaut kā nofiksēt un ar asinīm parakstīties, bet emocionāli darbs bija liels un labs – uz visām pusēm zvaigžņu putekļus kaisošs, tāds jauks.

Pie tam pasīvā nevis tāpēc, ka viņa ir tāda pasīva un ļengana... Vārds būtu skaidrojams vairāk kā pasīvs no vārda sīvs un dekadents. Un nevis meklēt tā saucamo contemporary art, ko visi tolaik mēģināja panākt dažādi - ar kaut kādiem vaskiem piesmērējot vannu, mazliet pielejot pienu, pafotografējoties, iesēžoties... Es nesaku, ka tas ir slikti – mākslai vajag telpu."

Savukārt Koļcova draugs un domubiedrs Aivars Vilipsōns, kura darbi šobrīd aplūkojami galerijā "Istaba" bilst, ka "Pasīvā dekadence” nekur nav pazudusi un jau nākamgad mākslas mīļotājiem gaidāms kāds pārsteigums: "Tā patiešām nekur nav pazudusi! Vienkārši pēdējos gados nav bijis kopīgas izstādes. Savulaik rīkojām ikgadējo "Pasīvās dekadences" rīkoto zīmējumu izstādi – divus gadus tās nebija, bet nākošgad būs, un uz to mēs aicinām mums mīļus zīmuļu draugus.”

Lai gan pasākums vēl tikai tiek plānots, mākslinieks nekautrējas atklāt savu vīziju, uzskatot, ka cilvēkiem būtu interesantāk redzēt mākslas darbu dažādās tā tapšanas stadijās:

"Parasti jau cilvēki redz mākslinieka gala darbu – vai nu tā ir tēlniecība, glezna vai grafika, bet tieši to starpposmu, kad mākslinieks strādā zīmulī, nē. Bet daudzkārt darba skice un iedoma ir simtreiz interesantāka par pašu rezultātu.”