Šoreiz raidījumā tiekamies ar izcilo krievu pianistu Nikolaju Luganski, kurš rudenī pēc Hermaņa Brauna fonda ielūguma pirmo reizi viesojās Latvijā.

Nikolaja Luganska pirmais instruments bija divu oktāvu spēļu klavierītes, uz kurām viņa tētis, pēc profesijas fiziķis, mēģinājis nospēlēt melodiju "Lai vienmēr būtu saule". "Un es viņu vienmēr laboju," smejas izcilais pianists un stāsta, ka pirmās īstās klavieres - Petroff firmas instruments - mājās parādījušās tad, kad viņam bijuši septiņi gadi. Tagad mākslinieks visvairāk mīl Steinway instrumentus.

 

 

Klusās skaņas maģija

Viņa interpretācijās ir daudz pārsteidzoša, tai skaitā - īpašs izpratnes dziļums, kuru viņš pats reiz nosaucis par kluso skaņu. Tas ir kā brīnums, kā pieslēgums debesīm. Vai vienmēr to izdodas uztvert?

"Manuprāt, šī klusā skaņa ir no epigrāfa Šūmaņa Fantāzijai, ko, šķiet, rakstījis romantisma laika filozofs Šlēgels: ka pasaulīgās dzīves tumsā, paslēpusies katrā troksnī, dzīvo noslēpumaina klusa skaņa, kas tikai vērīgajam ir sadzirdama. Domāju, ka nedrīkst apgalvot, ka kāds to ir uztvēris, bet kāds - nē, jo dažkārt man šķiet, ka es to dzirdu, bet citreiz ir sajūta, ka esmu pazaudējis un nekas nenotiek. Manuprāt, interpretam lielākā bīstamība ir būt pārliecinātam, ka šo kluso skaņu esi ieguvis savā īpašumā. Tas nav iespējams! Tāpēc visu laiku nepieciešams ieguldīt lielu darbu, saprotot, ka tev nekā nav un ka tev no jauna šī pārdabiskā saikne ir jāmeklē, jāmēģina uztvert. Tas ir nepārtraukts process."

Maldinošā viegluma izjūta

Vai no bērnības nācis tas šķietamais vieglums un dabiskums, ar kādu mākslinieks muzicē? "Man tas bija dabiski. Ja citus spieda vecāki, man pašam gribējās spēlēt. Viņi mani nespieda, bet nebija arī pret - acīmredzot viņiem bija interesanti," prāto pianists.

"Mūziķim nepārtraukti ir nopietni jāstrādā, jāpaplašina interešu loks. Ir mūzika, kas pie interpreta atnāk viegli, cita prasa lielāku piepūli. Domāju, ka atrašanās mūzikas okeānā ir nevis konstants stāvoklis, bet gan process."

Pats pianists reiz izteicies, ka savulaik bijs īsts mājas bērns. Vai viegli bijis uzkāpt uz skatuves? "Esmu no tiem, kuriem tas viss nācis ar krietnu piepūli... Ļoti bieži nejutos komfortabli, kad redzēju sev pievērstus daudzus desmitus acu skatienu. Protams, pieradumam ir liels spēks, taču cilvēki ir ļoti dažādi: vieniem atrašanās uz skatuves sagādā vienu vienīgu un nebeidzamu prieku - viņiem to vien vajag! Tāds, piemēram, bija Vladimirs Horovics. Es tāds neesmu. Redzot, kā pēdējos gados spēlēja Gilelss, jau varēju novērtēt, kādu piepūli viņam tas sagādāja, cik psiholoģiski sarežģīti tas viņam nāca. Minēšu arī divus lielos krievu diriģentus: Jevgeņijam Svetlanovam atrasties uz skatuves nozīmēja lielu, lielu prieku, savukārt Jevgeņijam Mravinskim tā bija Golgāta... Es šo vārdu negribētu lietot, tas ir pārāk smags, bet grūti mēdz būt..."

Vaicāts, vai viņa skolotāja, izcilā krievu pianiste Tatjana Nikolajeva, kaut kādā ziņā veicinājusi Nikolaja Luganska muzicēšanas prieku, meistars atbild apstiprinoši: "Jā gan, viņai skatuve sagādāja īstu prieku. Viņa tik ļoti staroja aiz laimes, ja vakarā bija koncerts - tas bija neiedomājami!

Var jau būt, ka sava loma te ir arī dzimumam: sievietēm jau vairāk patīk, ja viņas apjūsmo un  pievērš nedalītu uzmanību. Bet tas tiešām bija apbrīnojami. Skolotājas prieks koncerta dienā bija tik spēcīgs, ka iedarbojās uz itin visiem.

Spēlēt kopā ar viņu bija komfortabli, jo Tatjanas Nikolajevas pārliecība bija tāda, ka kāpjam uz skatuves, lai cilvēkiem dāvātu prieku, un tas dara mūs laimīgus."

Arī pianista pirmais koncertbrauciens uz ārzemēm notika kopā ar savu skolotāju. "Jā, tas bija mans pirmais brauciens bez vecākiem - jutos neomulīgi, un skolotāja ļoti palīdzēja," atceras pianists un neslēpj, ka skolotāja pret viņu izturējusies ar apbrīnojamu sirsnību.

Ja palūkojas Nikolaja Luganska koncertplānos, top skaidrs, ka viņam netīk spēlēt vienu un to pašu programmu vairākus koncertus pēc kārtas. "Man tiešām ir interesanti spēlēt pēc iespējas dažādu repertuāru. Iespējams, ka nākotnē vienkārši izvēlēšos mazāku programmu skaitu, bet šobrīd gribu pierādīt, ka varu visu. Cenšos būt atvērts dažādai mūzikai - tā arī laikam ir Tatjanas Nikolajevas ietekme. Arī man patīk spēlēt dažādu žanru mūziku - gan kamermūziku, gan solo, gan klavierkoncertus. Man patīk daudzveidība."

Ivanovka - īpašs stāsts

Sekojot Nikolaja Luganska koncertkalendāram, kurā atzīmētas pasaules visprestižākās koncertzāles, nevar nepamanīt, ka ik pa laikam pianists piestāj arī nelielajā Krievijas ciematiņā Ivanovkā. Kas viņu īsti saista ar Sergeja Rahmaņinova kādreizējo dzīvesvietu?

"Ivanovka - tas ir īpašs stāsts. Tur atradās lauku mājas, kurās no 18 gadu vecuma Rahmaņinovs uzturējās bieži, bet pēc precībām ar savu māsīcu tur dzīvoja pastāvīgi. Šīs mājas kļuva par vietu, kur sacerēti apmēram 75 procenti viņa mūzikas! Pēc kara tur nekas nepalika pāri, bet tad 1972. gadā tur apmetās kāds puisis, kurš vēlējās kļūt par skolotāju. Kad viņš uzzināja, ka šajā vietā dzīvojis Rahmaņinovs, viņš nolēma visu atjaunot... Pēc skicēm un aprakstiem tas viss tapa no jauna. Viņš ir lielisks cilvēks, entuziasts, perfekti pārzina Rahmaņinova biogrāfiju. Man sagribējās uz turieni aizbraukt un iepazīties. Galu galā, muzejam krievu ciemata apstākļos izdzīvot ir grūti, tāpēc pazīstama mākslinieka atbraukšana nozīmē krietnu palīdzību..."

Rahmaņinova mūzika Luganskim ir ļoti, ļoti tuva. Tajā ir kaut kas no sudrabaina sapņa. Kādā intervijā Luganskis arī izteicies, ka pareizticībā ir tāds apzīmējums kā sapņošanas grēks. Kā viņš to domājis? "Tas ir gan filozofisks, gan reliģisks jautājums. Sapnis un sapņainība ir divas atšķirīgas lietas. Sapnis ir kas tāds, bez kura nav mūzikas. Bet sapņainība ir dzīvesveids, kas visai tipisks krievu cilvēkam, kurš ar sapņošanu bieži aizstāj pašu dzīvi. Taču šāda veida sapnis nekur tā īsti neved... Bet sapnim ir jābūt! Tam jāstaro tavā priekšā kā zvaigznei, uz kuru tiecies, taču - lai to sasniegtu, ir jāpiepūlas. Tad nu sapņainības grēks ir tad, ja cilvēks aizvien mazāk grib saprast apkārtējo realitāti un dod priekšroku sevis izvēlētajai pasaulei, neko tā īsti arī nevēloties..."

Vaicāts, kā Nikolajs Luganskis vērtē savus klausītājus, viņš pasmaida un teic, ka tas īsti neesot korekti: "Pianists koncertā ir visai aizņemts, un viņam nav laika analizēt publiku. Protams, nešaubos: ja uz skatuves notiek kas izcils, tam jāskar klausītāju sirdis, bet svarīga ir viņa attieksme. Ja cilvēks dodas uz koncertu jau paredzot, ka iespējams brīnums, tad tas ir ideāls klausītājs. Taču pieprasīt no klausītāja šādu attieksmi nevaru un arī negribu, jo cilvēki pie mūzikas nonāk pa ļoti dažādiem ceļiem."

Vizītkarte

Iedvesma. Inteliģence. Dabiskums. Perfekcija. Iedzimta poēzijas izjūta. Dieva dzirksts. Tas viss piemīt Nikolajam Luganskim, turklāt viņš "rok" dziļi. Luganskis ir īsts dārgumu meklētājs un skaistuma pielūdzējs – neviena vērtīga detaļa, neviena komponista slēpta doma nevar paslēpties no viņa. Ar viņu nav viegli, jo no klausītāja viņš prasa daudz. Galvenais – radošu sadarbošanos.

"Cilvēks, kurš iet uz koncertu, lai kaut ko saņemtu, relaksētos un nomierinātos, ir slikts klausītājs. Labs klausītājs iet uz koncertu, lai kopā ar mākslinieku radītu kaut ko jaunu un nozīmīgu,” teic Nikolajs Luganskis.

Maskavas konservatorijas absolvents, izcilās krievu pianistes Tatjanas Nikolajevas un Sergeja Dorenska skolnieks Nikolajs Luganskis  savā daiļradē turpina krievu pianisma skolas tradīcijas. Pēc uzvaras Johana Sebastiāna Baha konkursā Leipcigā un Sergeja Rahmaņinova konkursā Maskavā viņš triumfēja arī 10. Starptautiskajā Pētera Čaikovska konkursā 1994. gadā. Sekoja gan Terensa Džada starptautiskā prēmija, gan gada labākā solista tituls, ko viņam piešķīra prestiži žurnāli un laikraksti, gan vairākas Echo Klassik  balvas. Šobrīd Krievijas Tautas mākslinieks Nikolajs Luganskis ir Maskavas filharmonijas solists.

Kopumā pianists uzstājies 44 pasaules valstīs. Viņa koncertzāles ir gan Maskavas konservatorijas Lielā zāle, gan Amsterdamas Concertgebouw zāle, kā arī Palais des Beaux-Arts Briselē, Wigmor Hall un Royal Albert Hall  Londonā, Théâtre des Champs-Elysées Parīzē, Conservatoria Verdi Milānā, Hollywood Bowl  Losandželosā, Konzerthaus Vīnē un daudzas jo daudzas citas. Vislabākie pasaules orķestri aicina mākslinieku par solistu savos koncertos.

Viņa repertuārā ir 50 krievu un ārzemju komponistu klavierkoncerti, kurus Nikolajs Luganskis ir atskaņojis gandrīz 600 reižu, sadarbojoties ar 165 pasaules diriģentiem, tostarp ar Kentu Nagano, Jevgēņiju Svetlanovu, Mihailu Pļetņovu, Genādiju Roždestvenski, Vasiliju Sinaiski, Juriju Temirkanovu, Vladimiru Fedosejevu, Valēriju Gergijevu, Kristofu Ešenbahu, Pāvo Berglundu, Nēmi Jervi, Rikardo Šaijī, Vladimiru Jurovski…

Kamermuzicēšanā viņa partneri ir Vadims Repins, Miša Maiskis, Anna Ņetrebko, Šostakoviča stīgu kvartets un citi slaveni mūziķi. 

Pianista ieskaņojumi, kas iemūžināti ierakstu firmā Warner-Classics, ieguvuši Diapason d’Or  balvu.

Interesanta nianse mākslinieka biogrāfijā – Nikolajs Luganskis ir sporta meistars šahā!