Modes dizainere Indra Miklāva ir īstena Āgenskalna patriote - viņa te gan dzīvo, gan strādā... Tāpēc apciemojam viņu Meža ielā, lai runātos gan par ikdienišķo, gan pasaulīgo un, protams, profesionālo.

"Savulaik vairāk strādāju ar individuālajiem klientiem un brīdī, kad pieņēmu lēmumu pārcelties uz Āgenskalnu arī darba jomā, satraucos, vai cilvēki arī pēc tam maz brauks pie manis… Jo ir ļoti interesanti: lai gan centrā tā distance reizēm ir pat lielāka, te ir tā psiholoģiskā robeža – "milzīgā” Daugava, kas jāpārvar," stāsta Indra, kura izstrādājusi daudzas oriģinālkolekcijas un guvusi starptautiskus panākumus, ikdienā strādā kā stiliste un imidža veidotāja, kā arī lasa lekcijas par stilu un apģērbu. Turklāt ir arī sava kreklu un blūžu zīmola I'M Your Shirt idejas autore un dizainere.

Talantīgā dizainere uzsver, ka bez savas darbistabas iestātos radošā procesa stagnācija un ka nekas nevarētu notikt: "Ir tādi modes mākslinieki un apģērbu dizaineri, kas izgatavo ārpus savas darbnīcas. Man patīk, ka tas notiek tieši darbnīcā.

Esmu diezgan slimīga perferkcioniste. Savā ziņā man raksturīgs tāds kā fetišs – ka tai vīlītei jābūt tik taisnai, ka var novilkt ar pirkstu un nejust nevienu grumbiņu…

Lai tādu kvalitāti varētu panākt, to var darīt tikai uz vietas un tikai meistari, kuriem es patiešām uzticos, zinu viņu vārdus un arī to, kāds būs rezultāts."

Indras darbistabu rotā divi milzīgi galdi, iedvesmas dēlis, pie kura tiek spraustas skices, pieraksti un bildes, plaukts ar milzīgiem auduma baķiem, kā arī manekeni – vienu no tiem dizainere dēvē par Viktoru... "Manekens man ir ļoti svarīgs," sarunas gaitā atzīstas māksliniece. "Es bieži vien domāju jau uz manekena. Man patīk sākumā uzzīmēt, turklāt ļoti mīlu precizitāti, tāpēc skices zīmēju nevis mākslinieciskas, bet gan konkrētas - jau uzreiz paredzu, kāda būs aizdare, kurā vietā atradīsies vīles. Pēc tam patīk taisīt maketus un spraust tos uz manekeniem, papildus vēl zīmējot un domājot, cik tieši lielai jābūt kabatiņai un tamlīdzīgi... Pati daudz taisu konstrukcijas un modelēju, jo man patīk process, kad apģērbs no mana 2D zīmējuma kļūst par 3D objektu," atklāj māksliniece.

Maza ironija, bet… Indra Miklāva nemīl sevi dēvēt par mākslinieci: "Man ļoti patika viens teiciens: "Ja nav atnākusi mūza, tad vienmēr tu vari strādāt…" Radīt ir viens, bet otrs ir arī strādāt. Es nekad sevi nesaucu par modes mākslinieci – mākslinieks parāda problēmu, bet dizaineris tās problēmas risina.”

Viņa apgalvo, ka galvenais iedvesmas avots ir ikdienas ceļš uz darbu: "Man ļoti patīk nedaudz sirreālas detaļas. Tās es ļoti mīlu ieviest arī savā dizainā – ka viss ir perfekti, kabatas vietā, viss ērti un skaisti, bet ir kaut kāda šīze tajā visā. Man vajag to nepareizo niansi, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Kaut kas ir drusku aplams. (..) Ja godīgi, neapskaužu jauniešus mūsdienu situācijā. Tad, kad man bija 20 gadu – tās iespējas tomēr nebija tik plašas. Iespējams, ka tas pat palīdzēja fokusēties, bet es nevaru apgalvot – katrā laikā ir savas iespējas, savi plusi un savi mīnusi. Esmu izmēģinājusi visu, kas saistīts ar apģērbu, bet esmu sapratusi, ka jebkurā gadījumā tāpat visa pamatā ir kompozīcija, proporcija un ritms.”

Indra prāto, ka latviešu modes mākslinieki pārāk uzstājīgi savos darbos cenšas akcentēt piederību Latvijai: "Man nekad nav interesējis tiešā veidā mēģināt ieintegrēt apģērbos savu nacionālo identitāti. Reizēm nedaudz kaitina, kā izsakās Agnese Kleina, bakstot auseklīti acī, un tas, ka vajag ļoti tieši šo rakstu vai identitātes citātu, lai saprastu – jā, jā, tas ir no Latvijas. Mana nacionālā identitāte drīzāk ir tāda ziemeļnieciska – tīra, bez liekām detaļām. Tur es jūtu arī to savu nacionālo identitāti.

Lai cik tas drausmīgi banāli neizklausītos, latvietim vajag kaut ko vienkāršu, bet ar odziņu.

Latviešu dizaineri pagaidām vēl ir procesā, lai apzinātos savu nacionālo identitāti: latviskais būs tad, kad mēs spēsim bez tiešām norādēm parādīt savu identitāti. Man tas ir ļoti svarīgi un tas ir mans patriotisms, ka tas ir radīts Latvijā… Tas, kas patlaban notiek modē, ir tāds jauno laiku nacionālais romantisms. Mēs esam paņēmuši stilu no visas pasaules un uzlikuši virsū auseklīti.... Mēs esam tikai ceļa sākumā un tagad sākam veidot savu nacionālo identitāti dizainā. Domāju, ka īstenais latviešu modes virziens un stilistika izkristalizēsies pēc gadiem 20, 30, 50, 100…"