"Liels simfonisks darbs – tā, protams, nav mazu kamermūzikas darbu summa. Es uzskatu, ka mūzikas darba sacerēšana nav tikai sacerēšana vien, bet tā ir cīņa pašam ar savu vienaldzību, pašam ar savu inertumu. Tā ir arī cīņa pret vispārpieņemtām patiesībām, kuras mēs tik bieži ekspluatējam, ka ikdienā tās pārvēršas par štampiem. Tā ir arī cīņa pret dogmatismu, un tā ir cīņa par savu – māksliniecisku – patiesību. Tā ir tāda cīņa, kurā tev varbūt ir jāpierāda, ka tava iekšējā patiesība un attiecīgā skaņdarba patiesība ir 2x2=7, teiksim,” – tā radio intervijā 1981. gadā sacīja Artūrs Grīnups.

Šajā raidījumā, kurā klausāmies Grīnupa Devīto simfoniju – viņa daiļrades kvintesenci 12 minūšu blīvā koncentrātā, ko 1989. gadā (kas Grīnupa 58 gadu mūžā bija pēdējais) ieskaņojis LNSO ar diriģentu Imantu Resni, par to stāstīs komponists un, tāpat kā savulaik Grīnups, kontrabasists un LNSO mūziķis Kristaps Pētersons.

Viņš citstarp piemin Pētera Bankovska rakstu „Literatūrā un Mākslā” pēc simfonijas pirmatskaņojuma 1989. gada septembrī, kurā autors min, ka zālē tovakar esot bijuši 30 cilvēki un balkonā – 40, 50: muzikologi, komponisti un daži „vienkāršie klausītāji”. Ne citus inteliģences pārstāvjus, ne kādas reprezentatīvas personas orķestra sezonas atklāšanas koncertā viņš nav manījis.

Pēteris Bankovskis rakstā jautā: „Ko tas nozīmē? Vai tas varētu būt Latvijas kultūras gals?” Kristaps Pētersons pēc gandrīz 30 gadiem viņam atbild: „Sanāk, ka jā. Acīmredzot tajā laika posmā kaut kas ļoti nozīmīgs beidzās un sākās kaut kas jauns (..) Šodien mums negribas nekā kopīga ar to – iepriekšējo – realitāti. Bet man jau šķiet, ka šo skaņdarbu var aplūkot ārpus laikmeta konteksta. Tas ir dzīvotspējīgs un runā pats par sevi – tam nekādi paskaidrojumi nav vajadzīgi. Tas, ka Grīnupa mūziku nespēlē, ir pārpratums.”