Ojārs Spārītis (attēlā) vienkopus savācis Latvijas sakrālās kultūras vērtīgākos paraugus un lasītājiem pieejamas "Esejas par Latvijas sakrālo kultūru". Tās ir esejas par Latvijas sakrālās kultūras gaitu pasaules arhitektūras un mākslas attīstības kontekstā. Atsevišķi autors grāmatā pievērsies Aizkraukles baznīcai un tās simboliem, kā arī Usmas baznīcai un tās nozīmei Latvijas kultūrā. Un tas veikts ar cieņpilnu bijību.

Ja Ojāra Spārīša esejas par Latvijas sakrālo mākslu būtu jāsalīdzina ar kādu ceļu, tad kāds tas būtu? "Tas ir mans ceļš Latvijas sakrālās kultūras apgūšanā, kura spirāli jeb līkumu un jaunu loku izeju ar entuziasmu un atklāšanas prieku pats sev, piepulcinot klāt arvien vairāk pasaules pieredzes, ko gūstu ārzemju bibliotēkās, apceļojot Skandināviju, Vāciju un Austrumeiropu, kas ir visvairāk radniecīga mūsu sakrālajai kultūrai," stāsta Ojārs Spārītis. "Tāpēc ikviens mans raksts no viena uz nākamo kļūst pilnīgāks, saturīgāks, un uzmanīgs lasītājs pamanīs manu izaugsmi un to, ka savulaik tos esmu jau cēlis priekšā. Secinu, ka sabiedrība līdz ar mani ir augusi, kļuvusi saprotošāka, jo baznīcas, skulptūras un cita veida sakrālā mākslas vairs nav tikai aprakstāmas vērtības, bet kļūst par izprotamām un izzinošām vērtībām."

Mākslas zinātnieks pamato arī to, kāpēc par rakstu formu izvēlējies esejas. "Varbūt tā ir mana kautrība... (..)

Cenšos caur poētiskāku valodu, saprotamiem terminiem darīt pieejamu kultūru, kas, iespējams, sākumā šķiet akadēmisku teologu vai augsti mācītu sholastu lauks.

Ja mēs ejam dievnamā, ja tajā jūtamies komfortabli, man jāmet laipa uz cilvēku sapratni, izskaidrojot, kas ir tas, kas palīdz mums tur justies labi, palīdz saprast ceļu uz garīgo un ētisko pilnveidi."

Vaicāts, vai būtu gatavs kļūt par ceļvedi uz šīm vērtībām arī realitātē, Ojārs Spārītis teic: "To daru jau gadus trīsdesmit piecus..."

Floriste Anita Stikāne labprāt spēlē akordeonu, bet nebija domājusi, ka kādreiz arī radīs dziesmas. Tagad kopā ar Sarmu Upesleju izdoti dzejoļi un dziesmas "Laika meti", kas iepriecina dzejas cienītājus un muzicēt mīlošos. "Laika meti manā izpratnē ir laika gaita un tie daudzie pagriezieni, kas mums katram ceļā ir. Sarmas iedrošināta un saskubināta, mēģināju vārdiem piemeklēt skaņas," stāsta Anita. 

Un vēl arī ar Mereditas Vaildas romānu "Mulsums", kur uz debesskrāpju fona valda nauda un kaislības.