Šoreiz ciklā "Dzejas dienu laiks" viesojas dzejnieks Pēteris Draguns, stāstot gan par dzeju, gan atdzeju.

"Ar atdzejošanu esmu saistīts gandrīz nemitīgi, jo vienmēr ir kas interesants, ko pārcelt latviešu mēlē. Līdz ar to, ka mana grāmata jau iznākusi, negribēju maldināt lasītājus, piesakot ko jaunu. Taču man ir daudz atdzejojumu, ar ko ņemties," stāsta Pēteris.

Viņš ir pārliecināts, ka atdzejotāja darbs pieprasa valodas izjūtu, un to nevar darīt tad, ja ar vārdiem nespēlējas, nemaina vietām, nespēlējas ar tekstu. "Man pašam tas nozīmē gluži kā rokdarbus..."

Vaicāts, vai par vārdu un dzeju Pēteris domā 24 stundas diennaktī, viņš smej, ka tā vis neesot: "Man ir arī mūzika, tāpēc daudz vairāk domāju melodijās un ritmos, nevis vārdos. Galvenais, lai labi skan! Tāpat kā rokdarbos ir krustdūrieni un dažādi diegu veidi, arī dzejas audumi ir dažādi. Dzīve man bijusi labvēlīga, jo teksti, ar kuriem esmu darbojies, bijuši pietiekoši augstvērtīgi."

Prātojot par tulkošanas materiālu izvēli, Pēteris Draguns teic, ka ļaujot, lai darbs iekrītot rokās. "Ir daudz labu lietu, kuriem vajadzētu skanēt latviski."

Tāpat dzejnieks atklāj, kuri autori viņam tīkamākie. Viens no tādiem ir Žoržš Valliks un viņa pienesums Latvijas kultūras telpā: "Tas, kā viņš rotaļājas ar vārdiem, semantiskajiem laukiem, skaņām, - tas ir ir aktuāli un interesanti! Jā, viņš ir sarežģīts gan lasīšanai, gan atdzejošanai, bet man patīk izaicinājumi."

Ko Pēterim nozīmē Dzejas dienas? "Vienlaikus gan sprintu, gan maratonu. Bet, pirmkārt, tas ir atskaites punkts par padarīto - to, kur mēs šobrīd esam un kas virmo gaisā..."