Raidījuma "Dzejas dienu laiks" viesis - Ivars Šteinbergs (1991), kurš studē literatūrzinātni Latvijas Universitātē, publicējas presē un interneta portālos, kopš 2012. gada radio "Naba" kopā ar kolēģi Hertu veido literāro raidījumu "Bron-hīts".

Pats Ivars par svarīgāko šībrīža notikumu uzskata piedalīšanos starptautiskajā Atdzejas darbnīcā: "Tajā esmu aicināts pirmo reizi, tāpēc uztveru to gan kā priecīgu piedzīvojumu, gan lielu godu. Manuprāt, galvenais šeit ir nevis atdzejošanas process, bet iespēja satikt autorus, iepazīt cilvēkus, kuri rakstījuši dzejoļus, kuri jātulko. Pārējiem darbnīcas dalībniekiem tapušas jau vismaz divas grāmatas, un šajā ziņā vēl esmu "zaļš". Taču tieši tāpēc ir tāda sajūsma, ka man izrādīta šāda uzticība! Tas man pašam liek noticēt, ka ir vērts to darīt, jo atdzejošana man ļoti mīļa."

Ivars neslēpj, ka atdzejot uzdrošinājies sākt salīdzinoši nesen: "Daudzi meistari - Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un citi, kurus apbrīnoju un kuru teiktajam klausu, uzskata, ka atdzejošana ir sarežģītākais literatūras veids. Tāpēc vēl neuzdrošinos teikt, ka esmu atdzejotājs..."

Vai atdzejai var pievērsties arī bez savu dzejoļu rakstīšanas? "Katrā ziņā, tas nāk par labu pašam rakstītājam, jo paplašina redzesloku."

Ivars Šteinbergs savus pirmos dzejoļus uzrakstījis pusaudža gados: "Sākumā tā bija kā grafomānija, kas pakāpeniski pārgāja azartā. Sapratu, ka rakstīšana nav terapija, bet kas tāds, kas varētu izmainīt mani pašu; kas tāds, ko varētu rādīt citiem, ierosināt sarunu, saskarsmi. Ka tā vairs nav tikai "norakstīšana" vai atbrīvošanās."

Savā ikdienā Ivars daudz lasa grāmatas, skatās filmas, bieži piedalās dzejai veltītos pasākumos. Nozīmīgu vietu viņa darbībā ieņem radio NABA veidotais raidījums "Bron-hīts". "Pārraides atspēriena punkts ir sarunas par literatūru vieglā gaisotnē. Vienbrīd gribēju ieviest analītiskāku stīgu, taču šobrīd galvenais uzsvars tomēr likts uz iepazīstināšanu ar autoru kā cilvēku, turklāt nepiespiestā atmosfērā."

Vēl sarunā jaunais dzejnieks stāsta gan par cilvēkiem, kuriem ir pateicīgs sava literārā ceļa bruģēšanā, gan attiecībām ar pārējiem savas paaudzes autoriem, kā arī dzejas gaumi. "Labs dzejolis ir tāds, kurā ielikta patiesība. Ja tas nācis godīgi, patiesi, dabiski, tas nevar nenostrādāt."