18. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncertā 18. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā skanēs krievu sakrālās mūzikas lielmeistara Aleksandra Grečaņinova (1864-1956) apjomīgais un reti skanošais lieldarbs "Ciešanu nedēļa".

Festivāla saimnieku - Valsts akadēmisko kori "Latvija" - šajā koncertā diriģēs Jaroslavļas kapelas "Jaroslavija" mākslinieciskais vadītājs, Maskavas Valsts konservatorijas kordiriģēšanas profesors Vladimirs Kontarevs (1952). Kori "Latvija" un krievu maestro saista vairākus gadus ilga draudzība, kas uzturēta, korim ar koncertiem viesojoties Jaroslavļā un Maskavā. Taču šī būs pirmā reize, kad Vladimirs Kontarevs stāsies kora priekšā kā diriģents.

"Pat nezinu, kāpēc daudzi mūziķi Grečaņinovu uzskata par otrās šķiras komponistu, kaut kormūzikas laukā viņš ir viens no labākajiem krievu autoriem," uzskata Kontarevs, atgādinot, ka pie pirmās šķiras autoriem tradicionāli tiek pieskaitīts, piemēram, Rahmaņinovs, Čaikovskis, Bortņanskis, pat Balakirevs. Taču Grečaņinovs - nē. "Varbūt tas tāpēc, ka mūzikas pasaulē viņš ienāca vēlu - aptuveni 14 gadu vecumā," stāsta diriģents un skaidro komponista sarežģīto biogrāfiju un ilgo studiju procesu. "Taču Grečaņinova mūzika ir brīnišķīga! Manā ieskatā divi visu laiku labākie krievu sakrālās mūzikas paraugi ir Rahmaņinova Vesperes un Grečaņinova "Ciešanu nedēļa", kas tapusi četrus gadus pirms Rahmaņinova opusa."

Vaicāts, kālab šis opuss skan tik ļoti reti, diriģents pasmaida: "Lai to dziedātu un iestudētu, laikam jau jābūt tādam neprātim kā es..." Viņš paskaidro, cik komplicēts ir šī opusa atskaņotāju sastāvs. Jābūt diviem pilnvērtīgiem koriem ar ļoti spēcīgu basa grupu.

Vai basu deficīts valda arī Krievijā? "Jā! To nav nekur! Izmiruši! Par maz dzer," skaļi smej vitālais un ar teicamu humora izjūtu apveltītais diriģents.

"Ciešanu nedēļa", viņaprāt, ir grūta arī tāpēc, ka tā visnotaļ ir lēna mūzika. Viņš rūpīgi izvērtējis pieejamos ierakstus un atklāj savu pieredzi šī darba interpretēšanas smalkumos.

Bet kāds bija pats Aleksandrs Grečaņinovs? Maestro pamatīgi iedziļinājies komponista biogrāfijā: "Viņš bijis apbrīnojami pieticīgs, bet vienlaikus - visai pašapzinīgs. Ļoti mīlējis bērnus. Agros pusaudža gados zaudējis vienu aci. Ļoti strādīgs. Viņā bija jaušams aizvainojums, ka viņa mūziku nenovērtē - piemēram, viņam jšķita, ka Rahmaņinovs pret viņu izturas nicīgi. Bet Rahmaņinovs gluži vienkārši bija savdabīga un atturīga rakstura cilvēks! "Ciešanu nedēļa" apliecināja, ka Grečaņinovs Rahmaņinovam ir spēcīgs konkurents. Ja ne 1917. gada notikumi, neviens nezina, kā viss pavērstos... Grečaņinova otrā sieva viņu padarīja par kulta objektu - viņu miteklī no sienām pazuduši visu citu komponstu portreti, palicis tikai Grečaņinovs - viens vienīgais..."

Vaicāts par sadarbību ar kori "Latvija", diriģents neslēpj savu sajūsmu: "Kori "Latvija" uzskatu par vienu no mūsu planētas labākajiem koriem. To saku no tīras sirds. Ar citiem koriem ir tā: klausies pirmoreiz, un esi sajūsmā. Otrreiz klausoties, jau sāc piekasīties. Klausoties vēl, pie sevis nodomā - es ar savu kapelu varu labāk. Ar "Latviju" tā nav nekad. Mūsu draudzība ilgst jau vairākus gadus, un ne reizi nav bijis ne ēnas no radošās sajūsmas atsaluma! Ikreiz, kad koris ierodas Krievijā, tā ir liela laime, bet vienlaikus - arī liela problēma, jo neiespējami iekļūt viņu koncertā..."

Kopā ar "Latviju" iestudējot "Ciešanu nedēļu", Vladimira Kontareva mērķis ir šāds: "Galvenais, lai koristiem būtu prieks un patiktu dziedāt šo darbu gan no muzikālā, gan estētiskā viedokļa. Negribu, lai koristi stāvētu manā priekšā un iekšēji burkšķētu - sak', nu, ko viņš no mums grib..."