Jūnija vidū LR Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis nāca klajā ar "Priekšlikumiem sabiedrisko mediju pārvaldības reformai", kas patlaban nodoti sabiedrības apspriešanai.

"Rīta intervijas" laikā mēģinām saprast, kāpēc jāpārvalda sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi, kas to darīja līdz šim, kāpēc kaut kas būtu jāmaina, kāda ir Kultūras ministrijas speciālistu izstrādātās jaunās koncepcijas būtība, kāpēc ir vajadzīga vai nav vajadzīga garīdzniecības, politisko partiju un NVO pārstāvju klātbūtne u. tml.

LR3 ierosinātajā sarunā piedalās Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras vadītāja, asociētā profesore Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks un LR1 komentētājs Eduards Liniņš.

Bet sākam ar jautājumu, kādas tad īsti ir sabiedriskā medija funkcijas. "Domāju, ka sabiedriskā medija funkcijas fundamentāli neatšķiras no komercmediju funkcijām. Atšķirīgas ir tikai prioritātes," uzsver Eduards Liniņš. "Ja izkārtojam tos pašus atslēgas vārdus - informēt, izglītot, analizēt un izklaidēt, tad sabiedriskajā medijā izklaide nekad nebūs pirmajā vietā, savukārt komercmedijam tieši otrādi - izklaide gandrīz vienmēr būs galvenā.

Sabiedriskais medijs no politiķu un arī sabiedrības viedokļa ir ar negatīvā pieprasījuma elementu - saskaņā ar tirgvedības teoriju, negatīvais pieprasījums ir tas, no kā nevar izvairīties. Piemēram, neviens no mums labprāt netērētu naudu zobārstam, taču nekur no tā nevaram sprukt.

Drusku no tā ir arī sabiedriskajā medijā - daudziem politiķiem atnākt uz sabiedrisko mediju ir tas pats, kas apmeklēt stomatologu."

"Sabiedriskais medijs ir tas, kurā vienīgajā mēs varam izanalizēt, ko nozīmē jaunas idejas, dažādi politiski gājieni vai citas sabiedrībai būtiskas norises, ko komercmediji diezin vai uzņemsies," - tā Anda Rožukalne.

"Te jārunā arī par politisko kultūru. Jo nedrīkst runāt par sabiedrisko mediju un žurnālistiku tikai kā leģitīmo cilvēku, šajā gadījumā - parlamenta ievēlēto vai Ministru kabineta nozīmēto cilvēku viedokļu retranslētāju,"  ir pārliecināts Sergejs Kruks.

Viņš arī atgādina: "Sabiedriskais medijs ir tas, kurš rada sabiedrības viedokli, un, tam pateicoties, sasniedz plašāku auditoriju un tajos atspoguļojas dažādu sociālo grupu viedokļi un intereses. Piemēram, ja Saeima pieņem kādu likumu, nevar būt tā, ka žurnālisti skrien intervēt pašus politiķus un lēmuma rakstītājus: šeit jāpiedalās arī cilvēkiem, kurus šis viedoklis skar tieši, kuriem jāīsteno lēmums. Un tas var notikt tikai sabiedriskajā televīzijā vai radio."

"Un tieši tāpēc jaunais likuma priekšlikums par to, kā uzraudzīt sabiedriskos medijus un tos vadīt, ir ļoti šauri tverts, jo paredz politiķu tiešu iedarbošanos uz padomi, kas mūsdienīgajā versijā ir buferis starp parlamentu un sabiedriskajiem medijiem," skaidro Anda Rožukalne.

"Jaunajā likumprojektā darīts viss, lai politiķi varētu tieši vadīt ļoti nozīmīgas norises sabiedriskajā medijā. Mehānisms faktiski ir šāds: 13 cilvēki reizi divos mēnešos tiekas kluba formātā un seši no viņiem (jeb visi parlamentā esošie spēki - pašlaik tie ir seši) tieši izvēlas savu pārstāvi. Tātad puse no padomes ir tīri politiķu izvēlēti. Tas ir absolūts un nekaunīgā veidā uzņemts atpakaļceļš, neņemot vērā tās cīņas un sāpes, kas izietas 90. gados un 21. gadsimta sākumā, lai to mainītu - lai Latvijā palielinātu sabiedrības iesaisti un mazinātu tiešu politiķu interešu pārstāvēšanu," - tā Andra Rožukalne.

Vairāk un plašāk klausieties raidījumā!