28. janvārī Dailes teātrī skatuves mūžu sāka Betas Henlijas luga "Sirds noziegumi" Rolanda Atkočūna režijā. Pirmizrādes rītā ieklausāmies gan režisora, gan aktrišu Vitas Vārpiņas, Rēzijas Kalniņas un Mirdzas Martinsones teiktajā.

Trīs Magratu mšām ir trīs atšķirīgas personas, un katrai - savs liktenis.

Mirdza Martinsone, kura izrādē atveido vecāko māsu Leniju, intervijā "Klasikai" atzīst: "Mans tēls ir vislabākais! Tur ir, ko darīt, ir, ko spēlēt. Kā jau vecākajai māsai, Lenijai mazliet pāri darīts, bijis jārūpējas par mazākajām māsiņām, pietrūcis īstas mīlestības. Vairāk viņa bijusi tāda apkopēja. Bet ar savu lepnumu, cieņu, mīlestību. Darbs bija interesants, ļoti interesanti strādāja režisors. Mēs sastrādājāmies."

Autore Beta Henlija parāda, ka dzīves laikā var mainīt stereotipus, bet vai nākošā paaudze var mainīt iepriekšējās kļūdas?

"Noteikti!" ir pārliecināta Mirdza Martinsone. "Ir pat ticējums - ja sapnī redzi savus mirušos vecākus, vajag pārdomāt, ko viņi savā dzīvē nav paveikuši. Vai kaut ko izdarījuši ne tā. To var labot!"

Vita Vārpiņa izrādē atveido vidējo māsu Megu. Kāds ir viņas tēls? "Lugā par viņu ir remarka - "sieviete ar skumjām, maģiskām acīm".  Tas daudz pasaka par tēlu. Viņa ir dzīves sista, lielākoties savas vainas dēļ. Un tajā pašā laikā šajā sievietē ir maģija. Viņa ir aktrise, dziedātāja, un, kaut viņas karjera atrodas zemākajā punktā, harismu tas neatņem - ja liktens līnijā ir dāvanas, lai tu būtu uz skatuves, tas nevar pazust.

Māsu attiecību trijstūris ir ļoti sarežģīts. Skaistākais - ka lugas finālā kaut kas mainās. Ir cerība, ka kaut kas varētu būt savādāk, ir virzība uz saprašanos. Tas ir svarīgi ikkatra dzīvē - ka izdarām kādus secinājumus un virzāmies uz priekšu.

Scenogrāfija ir ļoti interesanta un veiksmīga - Mārtiņš Vilkārsis ir savu uzdevumu augstumos. (..) Te parādās kino estētika, lai neliktos, ka tas ir teātris, bet kino. Tāds gabaliņš no dzīves."

Rēzija Kalniņa šajā izrādē ir jaunākā māsa Beibe. "Unikāls tēls! No vienas puses - dabas bērns, kurš būtībā kā hameleons pielāgojas situācijām; kā zvēriņš, kuru nemitīgi iedzen stūrī... Viņa ir tāda, kāda ir, nav nekādu sociālo lomu vai sabiedrības uzspiestas morāles.

Visas trīs māsas augušas ļoti traumatiskā ģimenē, un Beibe kaut kādā ziņā ir izmantotais bērns. Viņu vada instinktīva gudrība, nevis cilvēcīgums vai sociums. Viņa ir līdzatkarīgais, trešais bērns, kas man ir ļoti labi saprotams. Viņa ir tas klauniņš.

Ir interesanti, ka režisors iedod atslēdziņu kā Alisei Brīnumzemē - sākumā durtiņas ir tik mazas, un tu jeb tavi priekšstati - tik lieli. Kad Beibē krītu iekšā, pasaule paveras brīnumaina. Man atliek pabrīnīties, ko viņa izstrādā. Viegli nav, bet interesanti."

Kas īsti ir jēdziens "sirds noziegumi" šajā gadījumā? Rēzija prāto: "Tā ir atbildības neuzņemšanās. Pirmkārt jau vecāku izvēle. Tad - konsekvences, kas veido bērnu dzīvi. (..) Sabiedrībai visos iespējamos veidos jācenšas izglītot un informēt, ka ir iespējams izrauties no modeļa, kādā esam ieprogrammēti – no sabiedrības, skolas, vecāku priekšstatiem. Ka iespējams dzīvot bez sāpēm. Šajā gadījumā no bailēm, ka sāpēs, māsas neļauj sevi mīlēt. Viņas ir atkarīgas un līdzatkarīgas. Upuri un vajātāji reizē."

Režisors Rolands Atkočūns neslēpj: "Šim uzvedumam patiesībā nevajadzēja notikt – sākotnēji bija plānots, ka izrādi veidos Mihails Gruzdovs, taču viņš to nevarēja paveikt veselības problēmu dēļ, un tiku uzaicināts viņa vietā, saņemot viņa izraudzīto aktieru sastāvu. Nācās pielāgoties un meklēt atbilstošu darbu. Vairs necerēju, ka atradīšu ko tādu, lai pašam būtu interesanti, taču tad savā datorā uzgāju lugu, kuru bija piesūtījis lietuviešu tulkotājs. Izlasīju, uzzināju, kas ir autore, un arī to, ka šis darbs saņēmis Pulicera prēmiju; 1986. gadā uzņemta arī filma.

Kas mani šajā lugā uzrunāja? Domāju, tie paši jautājumi, kurus uzdod māsas un dzīve – kas ir pēc tam, kad viņu māte izdarījusi pašnāvību, un ko tas mainījis viņu dzīvēs un sirdīs. Tieši tur arī aizsākas sirds noziegumi. Rīcība, neatbilstība, vēlme kaut ko panākt, parādīt, pierādīt, varbūt tieši otrādi - nogalināt, atriebties. Arī vainas izjūta.

No precīza laika un vietas jēdziena esam atteikušies, pastāv tikai attiecības starp cilvēkiem, nevis tēliem. Mums tas ir dokumentāls stāsts.”

Rolands Atkočūns ar Dailes teātri sadarbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Kas pa šo laiku ir mainījies?

"Laiks vienmēr ienes savas korekcijas gan pašā teātrī, gan pasaulē, un mākslinieki vienmēr sāpīgāk uztver pasaules notikumus – ne tikai garīgā, bet arī materiālajā ziņā. Aktierim šodien izdzīvot ir ļoti grūti.”