4. decembrī 70. gadskārtā suminām diriģentu, mūzikas pedagogu, aranžētāju un Liepājas mūzikas leģendu Jēkabu Ozoliņu.  Jubilejas "Beneficē" ar viņu tiekamies gan mūzikas ierakstos, gan domās un stāstos par dzīvē pieredzēto.

Rūta Paula jubilāru uz sarunu aicinājusi gluži aizņemtā brīdī: tieši tad, kad Jēkabs Ozoliņš kopā ar grupu Remix un Liepājas Simfonisko orķestri devies Latvijas koncerttūrē un pa vidu vēl gatavojas savam jubilejas koncertam, kas notiks tieši šovakar, 4. decembrī, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars".

"Jā gan, nevaru sūdzēties, ka trūktu darba," labsirdīgi smaida jubilārs. "Remix svin 30 gadu jubileju, un tur spēlē visi liepājnieki. Viena no šīs tūres zemūdens lietām – pārbaudīt labākās koncertzāles ārpus Rīgas, lai tad visi varētu gudri runāt: kur labāk spēlēt tādu mūziku, kur labāk - citādu."

Vaicāts par pirmajiem soļiem bērnu mūzikas skolā, Jēkabs Ozoliņš atklāj, ka tā bijusi Grobiņas pamatskola.

"No otrās klases skolā mums bija tāds džezīša kombo – divas mandolīnas, no kurām vienu spēlēju es, ģitāra un bungas, bet skolotājs spēlēja vijoli. Bija daudz uzstāšanos. Kad atnāca salavecis, katram bērnam deva vienu dāvaniņu, bet mums, māksliniekiem, pa divām..."

15 gadu vecumā Jēkabs Ozoliņš iestājies Liepājas mūzikas vidusskolā – diriģentos. "Noderēja visas lietas! Vislielākā pateicība manam skolotājam Kārlim Klucim – tieši viņš ieteica braukt uz Sanktpēterburgu, toreizējo Ļeņingradu, un tur man pagāja nākošie pieci gadi. Lai gan pa starpu bija jāpadien armijā. Man gluži krimināli piedraudēja – vai nu eju armijā, vai sēžu citā iestādē. Tā nu trīs gadus spiestā kārtā nokļuvu armijā, kur dienēju orķestrī. No diviem pulkiem nodibinājām bigbendu. Pats gāju cauri visam repertuāram, ko gribēju, iemācījos kontrabasu, basģitāru. Tur bija visu džezmeņu ieraksti! No armijas atvedu pilnus koferus ar platēm...”

Studiju gadus Ļeņingradā meistars atceras tā: "Piecus gadus mācījos klātienē Ļeņingradā ar visām no tā izrietošajām sekām: lielajiem koncertiem, Mravinski, Marisu Jansonu... Tā bija brīnišķīga skola! Ar Marisu kopā gan mācījāmies, gan sportojām. Tieši Ļeņingradā dzirdēju pirmos trīs amerikāņu bigbendus, paspēju vēl redzēt arī Djūku Elingtonu.”

Bet vispār bez piedzīvojumiem un amizantiem atgadījumiem studiju laikā, protams, neizticis.

Kas meistaram tuvāka – klasiskā jeb akadēmiskā, vai tomēr džeza mūzika? "Man patīk visa veida mūzika. Klasiskajā novadā esmu dzirdējis ļoti labus diriģentus. Jevgēņijs Mravinskis bija fantastisks vīrs! Varēja skatīties, mācīties, augt. Vari nodiriģēt it kā labi, bet – nepavēstot it neko. Un var nospēlēt tā, ka skudriņas skrien un esi katarsē,” prāto diriģents un min konkrētus piemērus no savas pieredzes.

"Ar džezu ir tā: jau mūzikas skolā intuitīvi sajutu, ka tā ir ļoti laba mūzika. Raimonds Pauls, Kvinsijs Džonss, vēl daži – tas bija laiks, kad veidojās klasiskā džeza mūzika, un tie bija vīri, kuri, būdami mazliet vecāki par mani, uzstādīja ļoti augstu latiņu. Klausoties viņu mūziku, var atrast tik daudz interesantu lietu...”

Pārlūkojam arī jubilāra radošo ceļu kopā ar Liepājas koriem, no kuriem "Līvu" viņš sauc par savu pamatkori. Starp citu, tieši "Līva" savulaik Ļeņingradā dziedājusi Jēkaba Ozoliņa valsts eksāmenā, pēc kura viņš ieguvis diplomu un atgriezies dzimtajā Liepājā, uzsākot darba gaitas Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā.

Par īpašu saucama Jēkaba Ozoliņa sadarbība ar Latvijas Radio kori, gatavojot Agra Engelmaņa mūzikas programmu (nākamgad iecerēts komponista jubilejas koncerts, pieminot viņu 80. gadskārtā).

Jēkabs Ozoliņš atklāj ne tikai savas atmiņas par Agri Engelmani (starp citu, tieši Ozoliņa kungs ir tas, kurš veicis Agra Engelmaņa darbu arhivēšanu un kataloģizēšanu), bet arī to, kāpēc abi ar diriģentu Kasparu Putniņu sadarbības gaitā dabūjuši brāzienu jeb "baigo puteni” no Latvijas Radio kora mākslinieciskā vadītāja Sigvarda Kļavas…

Ar Dziesmu svētku virsdiriģenta godu Jēkabs Ozoliņš saistīts kopš 1993. gada, kad notikušas pirmās virsdiriģentu vēlēšanas. Bijusi tāda lapiņa ar 100 uzvārdiem, kurus vajadzējis atķeksēt. Jēkabs Ozoliņš iekļuvis devītajā vietā, bet pirmajā bijis Jānis Zirnis. "No tā laika ik pa pieciem gadiem mani aicina. Šoreiz jau biju Goda virsdiriģents, lai gan paralēli tam bija visādi apkārtējie darbi – "Ziemeļblāzmas” aranžēšana un vēl viss kaut kas.

Tas ir kaut kas pārizjūtams... Kāpjot tribīnē Dziesmu svētku kopkora priekšā, nedrīkst būt ne mazāko baiļu vai ikdienišķuma sajūtas. Tā ir laime...

Enerģija, kas no tā nāk, tevi padara mierīgāku, tuvāku mūzikai un lielām lietām."

Vēl sarunā par ilggadējo un ražīgo sadarbību ar Raimondu Paulu. "Sākums bija festivālā "Liepājas dzintars” – ar Maestro vienojāmies, ka viņš nospēlēs vienu programmu, un izvēlējās džeza klasiku – Čārliju Čaplinu, Gēršvinu. (..) Par aranžijām plašāk runājot – nevar jau nekur tālumos braukt, aptuveni jāturas komponista vēlmēs.”

Visbeidzot, jubilārs stāsta, kas labs tiek gatavots 4. decembra jubilejas koncerta programmai un atklāj arī radošos plānus tuvākajā nākotnē. "Grozi kā gribi, beigās tik un tā trāpos pa kājām," pasmaida maestro. Tuvākais darbs saistīts ar aranžiju veidošanu Liepājas Simfoniskā orķestra Jaungada koncertam, tad Agra Engelmaņa jubileja, Kurzemes Dziesmu svētki, sievu un vīru koru salidojums...