2014. gada 2. janvārī 75. dzimšanas dienu svinēja komponiste Maija Einfelde, kuru uz sarunu par dzīvi un mūziku jubilejas reizē aicināja Sandra Ņedzvecka. Pikantas garšvielas emocionālajam dialogam piešķir Maijas neatkārtojamais sarkasms.

„Savā dzīvē vienmēr esmu pratusi izvēlēties nepatikšanas, turklāt visbiežāk tās ir pašas radītas," Maija šarmanti ironizē. Taču priecājas, ka allaž paveicies ar darbu - kolēģu vidū attiecības vienmēr bijušas jaukas, ko ne vienmēr varot teikt par sadarbību ar skolēniem: „Lai gan mīļu skolēnu man ir daudz, ir būtiska atšķirība starp mani un manu labāko draudzeni, arī skolotāju Maiju Kurmi. Viņa ir ļoti barga, bet mīļa, tāpēc audzēkņi viņu mīl. Es biju barga, bet nebiju mīļa."

No skolotājiem, kuri viņas dzīvē bijuši vissvarīgākie, Maija min trīs Jāņus: Līcīti, Kaijaku un Ivanovu. Savukārt no mūziķiem, ar kuriem sadarbība ritējusi visauglīgāk, nekavējoties nosauc vijolnieku Jāni Bulavu, Induli Sūnu, Maiju Prēdeli, ar kuriem skaņdarbi tapuši ciešā sadarbībā. „Tomēr bijis arī citādi. Ar lielisko altistu Andreju Senakolu vienu pirmatskaņojumu gatavojām telefoniski, taču viss izdevās labi. Tieši Andrejam pateicoties, sāku rakstīt altam, tāpat kā, pateicoties Ģirtam Pāžem, esmu ļoti iemīļojusi klarneti."

Protams, īpašas attiecības Maiju Einfeldi saista ar Latvijas Radio kori: „Mana pateicība viņiem ir bezgalīga."

Sarunā Maija atklāj arī to, kā laika gaitā mainījusies viņas muzikālā gaume („Jaunībā dievināju Skrjabinu, bet tagad viņš pagalam nepatīk!") un kāpēc vairs tikpat kā nedodas uz koncertiem („Mana laika izjūta ir citāda, nekā šodienas komponistiem!"). Par savu lielāko šībrīža vaļasprieku komponiste sauc labu literatūru, kuru daudzkārt iesakot dēls – rakstnieks Jānis Einfelds.

Interviju caurvij Maijas emocionālie stāsti par dzīvi, bērnību un tās paralēlēm ar saviem darbiem. Tāpat kā aktieriem, Maijai Einfeldei piemīt emocionālā atmiņa: dzirdot savus darbus ar laika distanci, tie atsauc atmiņā emocijas un notikumus, kas bijuši aktuāli darba sacerēšanas brīdī. „Tomēr ir man dažas briesmīgas bērnu dziesmas, par kurām, tās nesen padzirdot kādā bērnu raidījumā, nodomāju: kurš idiots tās sarakstījis... Ar šausmām konstatēju, ka tomēr es pati," sev raksturīgajā manierē nosmaida komponiste.

Maijas tuvākie radošie plāni saistīti ar Raiņa jubileju: izmantojot dzejnieka dzejoli „Jūras sagša", komponiste  iecerējusi krāšņu darbu Radio korim, saksofonam un altam. Vēl griboties uzrakstīt klavieru kvartetu, kaut ar klavierēm attiecības esot distancētas. „Man nepatīk vārds „izaicinājums", bet gribu sevi piespiest. Nerakstīšana rada diskomfortu."

Ne reizi vien komponiste atzinusi, ka darbi, kuri pēc to pabeigšanas sniedz gandarījumu, visbiežāk pie viņas atnākot grūti: „Varbūt viegli ir amatierim vai grafomānam, kurš neizjūt atbildību. Galvenais, lai to grūtumu nejūt klausītājs," uzsver Maija, citējot krievu muzikologu Sergeja Berinska teikto – ka mākslinieks tomēr ir moceklis.

Programma „Klasika" vēl jubilārei labu veselību, spožas idejas un gandarījumu par to īstenošanu!