Aizraujošs stāsts par to, kā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas himnas no dziesmām kļuvušas par himnām.

Atšķirībā no Padomju Republiku himnām, kas tika komponētas speciāli kā varbūtējās himnas, pašreizējās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas himnas savos pirmsākumos bija vienkārši dziesmas. Lietuvieši un latvieši savas himnas komponēja paši, bet ar Igaunijas himnu iznācis citādi.

Igaunijas valsts himna savos pirmsākumos bijusi vienkārša a cappella kora dziesma, kuru 1848. gadā sakomponēja par somu mūzikas tēvu dēvētais vācu izcelsmes komponists un pirmās somu operas autors Frederiks Paciuss, kurš savas dzīves lielāko daļu nodzīvoja Somijā. Izlasot somu dzejnieka Johana Ludviga Runeberga poēmu "Mūsu zeme", viņš sajuties tik pacilāts, ka melodija radusies 15 minūšu laikā... Dziesma ātri kļuva populāra un daudzi tajā sazīmēja līdzību ar kādu vācu galda dziesmu, taču neviens komponistam neko nepārmeta. Dziesma bieži skanēja ne tikai Somijā, bet arī citās Skandināvijas valstīs, tostarp Igaunijā, kas nolēma iekļaut to savā pirmo Dziesmu svētku programmā 1869. gadā. Jaunus vārdus dziesmas melodijai sacerēja igauņu dzejnieks un žurnālists Johans Voldemārs Jansens.

Dziesmas "Mana tēvzeme, mana laime un prieks" popularitāte auga līdz ar Igaunijas tautas pašapziņas celšanos; ātri vien tā kļuva par Igaunijas nacionālās atmodas simbolu. Kad pēc Pirmā pasaules kara Igaunija un Somija ieguva neatkarību, dziesma abās valstīs kļuva par nacionālo himnu: atšķīrās vien vārdi un temps. Himnas statusu Igaunijā dziesma ieguva 1920. gadā.

Padomju varas gados tai tika uzlikts aizlieguma zīmogs - gluži tāpat kā Latvijas valsts himnai. Lai gan par Igaunijas PSRS himnu kļuva Gustava Ernesaksa dziesma par igauņu tautu kā Kalevas pēctečiem, igauņi arī padomju gados itin bieži dzirdēja savu vēsturisko himnu, jo ik dienas, noslēdzot raidījumu programmu, to atskaņoja Somijas radio, ko labi varēja uztvert arī Ziemeļigaunijā. Līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu, Igaunijā atgriezās arī tās himna.

Lietuvas valsts himnas vārdu un mūzikas autors ir Vincas Kudirka. Savulaik, būdams Varšavas universitātes medicīnas students, viņš bijis arī aktīvs Lietuvas patriots un darbojies dumpīgajā laikrakstā Varpas. 1898. gadā viņš tajā nopublicējis savu poēmu "Tautiska dziesma", kurā izklāstījis savas domas par Lietuvas vēsturi, rakstījis par tās varonīgo pagātni un aicinājis lietuviešus dzīvot ar godu un pašlepnumu. Vārdiem viņš pats sacerējis arī melodiju, ko Varpas nopublicēja 1898. gada septembrī. Dziesmas pirmais atskaņojums Lietuvā notika 1905. gadā, lielā Seima laikā, bet par himnu tā kļuva 1919. gadā pēc Lietuvas valstiskās neatkarības proklamēšanas.

Padomju laikā to nomainīja pret "Internacionāli", un tikai 1950. gadā tika sacerēta Lietuvas PSRS himna, kuras mūzikas autori bija  Valis Dvarions un Jonas Šveds, bet teksta autors - dzejnieks un žurnālists Antanas Venclova. Interesanti, ka Kudirkas komponētā un vēlāk aizliegtā "Lietuva, tēvija mūsu" kļuva par Lietuvas oficiālo himnu jau Atmodas laikā - 1988. gadā, vēl pirms Lietuvas neatkarības atjaunošanas. Valsts himnas statuss tai tikai nostiprināts 1992. gadā, bet 1999. gadā toreizējais Lietuvas valsts prezidents Valts Adamkus izsludināja Lietuvas valsts himnas likumu, kas noteica, kā un kādos gadījumos himna atskaņojama un kādiem mērķiem to izmantot aizliegts.

Latvijas valsts himna - Baumaņu Kārļa lūgšana "Dievs, svētī Latviju!" - ir īpaši dziesmu svētkiem kā latviešu himna rakstīta vīru kora dziesma. Pirmo reizi tā izpildīta Pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas ceremonijā 1873. gada 26. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības zālē. Tomēr svētku kopkori dziesmu nedziedāja, jo to aizliedza cenzūra. Pirmo reizi tā iespiesta tūlīt pēc Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1874. gadā iznākušajā K. Baumaņa dziesmu krājumā "Austra", bet turpmāko krājumu "Līgo", kurā arī atradās šī himna, krievu valdība konfiscēja.

"Dziesma, kas ar varenu jūsmināšanas spēku cildina uz tēvijas mīlestību. Dziesma, kas varēs tikt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds," pēc dziesmas atskaņošanas rakstīja toreizējais Dziesmu svētku dalībnieks, rakstnieks Matīss Kaudzīte. Bet Ādolfs Alunāns jau toreiz lūgšanu "Dievs, svētī Latviju!" nosauca par himnu.

Par spīti  tam, ka Krievijas impērijas valdība dziesmu "Dievs, svētī Latviju!" atzina par nevēlamu, to zināja un dziedāja visos Latvijas novados. Pirmo reizi kopkoris to atļāvās dziedāt tikai Ceturtajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos Jelgavā 1895. gadā. Latvijas vārds tajā, izņemot pirmo rindu, tika aizstāts ar vārdu "Baltija", taču 1905. gada revolūcijas laikā vārdu "Baltija" atkal nomainīja ar Latviju. Piektajos Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1910. gadā cara administrācija atļāva to atskaņot otrā koncerta beigu daļā: pie ērģelēm toreiz bija Alfrēds Kalniņš, bet pie diriģenta pults - Jāzeps Vītols.

Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā sēdē Latvijas Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī klātesošie melodiju nodziedāja trīs reizes, un līdz ar to dziesma neoficiāli kļuva par Latvijas valsts himnu. Oficiālu statusu tā ieguva 1920. gada jūnijā, Latvijas valsts Satversmes sapulcē. 

Padomju Latvijas Dziesmu svētkos to dziedāt bija aizliegts, bet tā skanēja itin visos trimdas latviešu dziesmu svētkos. Latvijā no jauna šī lūgšana atskanēja 1988. gada festivālā Baltica, kad demonstrantu gājienā debesīs uzvijās arī sarkanbaltsarkanie karogi. Bija sācies Latvijas neatkarības ceļš...

Latvijas PSR himnas vārdu autors bija Fricis Rokpelnis un Jūlijs Vanags, bet mūzikas autors - Anatols Liepiņš. Himna tika apstiprināta 1945. gada 19. jūlijā ar Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija dekrētu. Tajā bija noteikts, ka himnas oficiāla izpildīšana republikā tiek ieviesta ar 1945. gada 5. augustu. Sākotnējais teksts tika mainīts, jo tajā bija vārdi arī par Staļinu. Ilgāku laiku Latvijas PSR himnas tekstu atskaņoja kā orķestra skaņdarbu. Jaunais teksts, kas bija spēkā līdz 1990. gadam, tika pieņemts 1977. gadā. Himnas tekstam pastāvēja arī tulkojums krievu valodā, kurš bija oficiāls. Šobrīd šīs himnas izpildīšana Latvijā ir aizliegta sapulcēs, gājienos un piketos.

Bet lūgšana "Dievs, svētī Latviju!" no jauna par Latvijas valsts himnu oficiāli kļuva ar LPSR Augstākajā padomē pieņemto 1990. gada 15. februāra likumu, un tā gada vasarā tā pirmo reizi Latvijā atkal skanēja tūkstošbalsīgā Dziesmu svētku kopkora dziedāta. Arī mums ir pašiem savs himnas likums, kas nosaka, kā, kur un kad himna izpildāma. Šodien himna sastopama ļoti dažādās versijās un aranžējumos.

Vēl raidījumā atceramies neseno pagātni, kad daļā sabiedrības uzvirmoja iniciatīva par Kārļa Baumaņa komponētās himnas "Dievs, svētī Latviju!" aizstāšanu ar citu, mūsdienīgāku Latvijas himnu. Bija gluži konkrēts variants - par himnu atzīt Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava."