Oresta Silabrieža saruna ar kulturologu Denisu Hanovu, kura veidotas pārraides par Džuzepes Verdi operu tapšanas vēsturi, apstākļiem un kultūras kontekstu šoruden skan radio "Klasika" viļņos. Šovasar viņš devās arī uz Itāliju, komponista dzimšanas vietu Buseto un viņa villu SantAgatā. Te piedāvājam arī ceļojuma piezīmes un fotoattēlu galeriju:

Deniss Hanovs.

Šogad, kad muzikālā pasaule atzīmē Verdi 200 gadu jubileju, sapratu, ka īstais laiks doties viņu apciemot, apmeklējot viņa dzimšanas vietu Ronkoles ciematiņā, Buseto pilsētiņu, kurā viņš mācījās spēlēt ērģeles un viņa villu Sant Agatā, kurā maestro pavadīja vairākus gadu desmitus. Būdams sajūsmināts Verdi pielūdzējs nolēmu dot vaļu savai sajūsmai un doties muzikālā svētceļojumā, paturot prātā, ka jāizbauda ne tikai prieks no pieskāriena muzikāla ģēnija notīm, bet arī viņa materiālās dzīves liecībām - mājai, grāmatām, krēsliem un spilveniem, un protams, klavierēm. Paņēmis līdzi mugursomā "Traviatas", "Masku balles" un "Atillas" ierakstus, iekāpu mašīnā un devos no Areco uz ziemeļiem Parmas virzienā, lai pēc nepilnām trim stundām ierastos mazajā Ronkoles ciematiņā netālu no Pjačencas.

Ģeniālais zemnieks-komponists

"Es vienmēr esmu un būšu zemnieks no Ronkoles," tā rakstīja Verdi vēstulē no Parīzes 1863. gada 25. maijā no Parīzes. Ciematiņš, kurā viņš bija piedzimis 1813. gada 10. oktobrī patlaban ir pavisam neliels miestiņš ceļā uz nedaudz lielāko, bet tikpat provinciālo Buseto. Nobraucot no šosejas ceļotājs nokļūst šaurā stāvvietā blakus gaišpelēkai divstāvu mājai, kurā nav nekādu pēdu no Verdi dzimtas, izņemot to, ko mūsdienu itāļi iztēlojušies par Verdi. Proti, liels, vienkāršs zemnieku galds ar plakanu, cietu  baltmaizi, tumšbrūnu ūdenskrūku, šķinķi un sīpoliem uz tā. Tā mēs iedomājamies zemnieku, sīko krodzinieku dzīvi 19. gs. sākuma Itālijā. Verdi dzīve ir pārtapusi leģendā par lauku puišeļa ģenialitāti un triumfu. Saprast Verdi un viņa daiļradi nav iespējams atrauti  no Itālijas laukiem, to skaistuma un skarbuma, nabadzības un politiskiem satricinājumiem. Verdi, iekarojot visu pasauli ar savu operu varoņiem, pēc triumfiem uz skatuves, iekāpa divvietīgā pajūgā, uzvilka augstus mednieku zābakus un devās apskatīties savus plašos lauku īpašumus, izsekot zemes nomnieku darbiem un pārbaudīt, vai vīnogas ir nogatavojušās. Kas tad ir bagāts zemes īpašnieks, ja ne veiksmīgs zemnieks? Ronkole dzīvo, plaši izmantojot Verdi tēlu. Kioskā pretī viņa dzimtajai mājai tiek tirgoti kalendāri ar viņa un viņa operu varoņu attēliem. Dzīvespriecīgs un omulīgs kioska īpašnieks ar lepnu smaidu rādīja savu un Verdi muzikālo mantojumu, jo katrs ciematiņa iedzīvotājs tā vai citādi bija un būs Verdi laikabiedrs un paziņa. Kā zināms, pateicoties turīga tirgotāja Antonio Bareci atbalstam, Verdi liktenis lika viņam diezgan ātri pamest dzimtās mājas un doties uz Buseto. Sekosim tur viņam arī mēs.

 

Pasaules centrs Buseto

 

Dažu kilometru attālumā no ciematiņa, kas tagad saucas Le Ronkole Verdi, atrodas vēl viena vieta, kas pretendē uz Verdi piemiņas glabātājas statusu - mazā pilsētiņa Buseto. Tās galvenās ielas sākumā lepni plivinās sarkans plakāts "Buseto - Verdi zeme". Mūsdienu Buseto ir hostelis "Divi Foskari" un kafejnīciņa "Traviata", lauku krogs ar nosaukumu "Verdi" piedāvā alu, picu un estrādes mūziku. Kā daudz kas cits Itālijā,  apgalvojums par Verdi zemi ir jāuztver visai skeptiski, jo pašpasludinātie mantinieki Verdi dzīves laikā, kā zināms no viņa vēstulēm, sakaitināja viņu ar provinciālismu, aktīvi apspriežot un kritizējot viņa juridiski neskaidrās attiecības ar topošo sievu Džuzepīni Streponi. Viņas biogrāfija provocēja birģerisko omulību. Nonācu Buseto ap pusdienlaiku, kad pa pilsētu, ko caurstrāvo nežēlīgs 32 grādu karstums, pārvietojas vienīgi kaķi bezpajumtnieki vai neprātīgi tūristi, kurus caur slēģiem ar neizpratni novēro vietējie. Jau būdams gatavs sajūsmai, biju iztēlojies, ka man pavērsies 19. gs. pilsēta, kādu esmu redzējis seriālā par Verdi un gravīrās. Nekā nebija. Pilsētā tajā dienā bija blakus muzeju apmeklējumam iespējams iegādāties krekliņus par trim eiro pa tiešo no Ķīnas, jo šajā dienā Buseto pārpludināja ceļojoši furgoni ar drēbju pārdevējiem. Neiekarota nepalika neviena galvenā iela, pat laukums Verdi teātra priekšā. Apkārtējās kafejnīcas un picērijas tik ļoti ticēja, ka tām ir kāda saistība ar Verdi daiļradi, ka piekāra pie sienas Verdi portretu reprodukcijas un papīra galdautā atzīmēja, ka šajā kafejnīcā Verdi iedvesmojās "Rigoleto" un "Trubadūra" rakstīšanai. Nezinu, vai sāļā, negaršīgā pica varēja iedvesmot Verdi Džildas mīlas stāstam, bet stipra ticība raisa vēlmi to respektēt, pat ja tie ir komerciāli meli. Vēlme pārsteigt un izraisīt sajūsmu, kas bija raksturīga itāļu operas kultūrai 18. un 19. gs., pilnā mērā atspoguļojas Buseto operas teātra interjerā. Neliela, kādreiz ap 300, mūsdienās pēc pārbūves - 250 vietām domāta zāle ir pārāk grezna un kontrastē ar atturīgo pārbūvētā viduslaiku cietoksņa fasādi, kurā tā izvietota. Gids ar godbijību radīja ložu nr. 10, kas bija rezervēta Verdi, bet kurā viņš nekad nesēdēja. Verdi teātris likās pārāk grezns. Viņš vairākās vēstulēs pauda satraukumu par lielo bezdarba līmeni, kas rezultējās masveida emigrācijā,  un uzskatīja, ka pilsētas mērs cieš no lielummānijas. Laukuma pretējā pusē atrodas sarkana apmetuma māja ar zaļiem aizvirtņiem - Verdi labvēļa A. Bareci māja. Veiksmīgais uzņēmējs, pilsētas patrīcijs, Verdi un citu apdāvinātu jauniešu atbalstītājs Bareci līdz mūža galam bija "sava Verdi" pielūdzējs. Ilgi atbalstot viņu finansiāli, Bareci palika arī par Verdi daiļrades sākumposma hronistu, saglabājot vērtīgas liecības par maestro muzikālajiem meklējumiem. Viņiem abiem ļoti patika Šekspīrs, kuru Verdi nosauca par lielo cilvēka sirds meistaru. "Makbets" ir Verdi veltījums savam draugam. Bareci namā ir restaurēta tikai viņa viesistaba, kurā ir eksponēti vairāki Bareci dārgumi - Verdi uzmanības liecības, bet nedz teātrī, nedz Bareci namā mēs nedzirdējām nevienu Verdi operas noti, tikai mēra paziņojumu Buseto iedzīvotājiem par Verdi nāvi 1901. gada 27. janvārī. Lai dzirdētu Verdi mūziku, bija jādodas uz Verdi Nacionālo muzeju turpat Buseto. Tas bija ļoti atškirīgs koncepcijā no Bareci mājas konservatīvās izstādes. Proti, 17. gs. piepilsētas villā ierīkotajās izstāžu telpās nebija neviena priekšmeta, kas būtu piederējis maestro. Toties multimediju pasaule piedāvāja, izstaigājot 12 izstāžu zāles, gremdēties Verdi operās pasaules slavenāko orķestru izpildījumā. Staigājot no zāles uz zāli, hronoloģiski bija iespējams ieklausīties Verdi muzikālajā biogrāfijā no "Oberto" līdz Falstafam". Zāles dekorētas ļoti dažādi - viena kā Milānas aristokrātu salons, kurā Verdi bieži tika redzēts pēc "Nabuko" triumfa. Cita - kā kurtizānes Violetas salons Parīzē. Vēl cita - kā ēģiptiešu faraona pils pagalms ar izstādītiem valdnieka un Amnerisas tērpiem no izrādēm. Verdi biogrāfija tika stāstīta ar laikmeta liecībām - ar nacionāli romantiskās glezniecības paraugiem, ģimenes portretiem un afišu reprodukcijām. Mana ceļojuma galamērķis - Verdi villa Sant Agatā - gan ar to vēl nebija sasniegts.

Krucifikss, spilvens un klavieres - Verdi mājas 

Jau 15. gs. turīgus itāļus nodarbināja jautājums kā un kur uzbūvēt ērtu villu. Pārmantojot no senajiem romiešiem priekšstatus par svaigu gaisu ārpus pilsētas, itāļi aizrautīgi būvēja villas, inficējot ar šo kaisli citus eiropiešus. Villa Itālijā nav tikai izpriecu vieta, bet, kā rakstīja senie romieši, ir lauksaimniecības darbu centrs. Arī Verdi, kļūstot turīgs, dzīvoja ne tikai no honorāriem par sarakstītām operām, bet bija aktīvs lauksaimnieks. Nonākot 2 km no Buseto esošajā villā ceļotājs ierauga divstāvu dzeltena apmetuma ēku. Atturīgā itāļu Renesanses stilā būvētā villa, kura pieder viņa pēctečiem ar uzvārdu Karara Verdi, atrodas plašā angļu stila parkā, kas bija modē 19. gs. Tās pirmo stāvu apdzīvoja namatēvs un viņa dzīvesbiedre. Tas bija netradicionāli tam laikam, jo pirmajā stāvā parasti dzīvoja kalpi, bet Verdi vēlējās no savas guļamistabas, kurā atrodas klavieres un sekreters, uzreiz iznākt dārzā. Verdi ne reti komponēja naktīs, sākumā pierakstot partitūru uz nošu lapām un tikai pēc tam atskaņojot to uz klavierēm. Tādēļ viņa nelielajā pelēkām tapetēm rotātā istabā starp klavierēm un gultu atrodas rakstāmgalds. Turpat - grāmatu plaukts, kurā ādas vākos ir grāmatas, kas veltītas mūzikas estētikai, jo Verdi visu mūžu bija meklētājs, kas attīstījās šauboties. Viņa sievas guļamistaba ir sievietes gados privāta telpa. Dziļi ticīgā sieviete dekorēja savu istabu ar reliģiskiem priekšmetiem - Madonnas gleznu un krucifiksu. Zaļā samta gultas aizskari veidoja drošu patvērumu lauku idillei, kuras centrs un dzīves jēga bija Verdi, kas uzbuvēja sievai privāto kapelu, kurā katru svētdienu ar pāvesta atļauju tika noturēts dievkalpojums.

Verdi bija un palika bagāts zemnieks. Līdzās dzīvojamām telpām villā atrodas vīna pagrabs, kuru piepildīja Verdi vīna darītavas ražojumi. Turpat blakus ledus pagrabā vasaras karstumā tika gatavots deserts daudzajiem viesiem - citrona sorberts. Parka teritorijā esošā ezerā, kas tagad pārvērties seklā dīķi, Verdi ar laivu bija devies makšķerēt. Uzticīgā Džuzepīna pavadīja viņu arī šajā nodarbē. Toties brīdī, kad Verdi sāka strādāt pie jaunas operas, neviens nedrīkstēja traucēt maestro. Parkā nedrīkstēja skanēt pat celiņu klājuma šķembas. To vietā parkā no blakus esošās Po upes izkaisīja smiltis.

Šīs villas noslēgtajā un reizē atvērtajā, lokālā un reizē globālā, pasaulē tapa Verdi gara bērni - kaprīzais hercogs, vārgā Violeta, neprātīgā Azučēna, Etiopijas verdzene un citi.