No 10. līdz 15. septembrim Pērnavā risinājās Klaudijas Taevas vārdā nosauktais Jauno operdziedātāju konkurss, kas, piesaistot prestižu starptautisko žūriju, notiek ik pēc diviem gadiem. Pērnavas Simfonisko orķestri tajā diriģēja Erki Pehks, kurš ļāva ielūkoties paša izlolotā konkursa virtuvē un ambīcijās gan organizatoriski, gan kvalitatīvi sasniegt ideālam tuvu rezultātu konkursā, kas nes daudzu iemīļotās igauņu vokālās skolotājas Klaudijas Taevas vārdu.

Kas ir tas, kas dara šo konkursu atšķirīgu no citiem , kuru pasaulē ir tik daudz? Kas ir tas āķis, uz kura uzķeras Klaudijas Taevas konkursa interesenti?

Jā, pasaulē ir simtiem vokālistu konkursu, un Itālijā, iespējams, tādi notiek vai katrā miestiņā, bet mums ir savs āķis, jo 2001. gadā, pārņemot Klaudijas Taevas konkursa vadību, es  kā diriģents ar daudzu konkursu pieredzi, sapratu, ka, organizējot konkursus, vispirms tiek domāts par pašu konkursu prestižu, par žūriju, par vietu, kurā šis konkurss notiek, bet diezgan maz – par konkursantiem.

Man gribējās izveidot tādu konkursu, kurā vissvarīgākais ir dziedātājs.

Pasaulē ir daudz slavenu konkursu kā Operalia vai Kārdifas vokālistu konkurss, kuriem sevi nav jāreklamē, jo tos tāpat visi zina. Bet kāpēc cilvēkiem būtu jānotic, ka Igaunijas Pērnavā, kas no Eiropas skatupunkta atrodas kaut kur nekurienes vidū vai pašā Eiropas nomalē, notiek spēcīgs vokālistu konkurss, uz kuru viņiem būtu jābrauc? Bet viņi brauc! Iepriekšējos gados bija pieteikušies ne mazāk kā 100 dalībnieku. Ir bijuši „labie” gadi ar vairāk nekā 200 pieteikumiem, bet šogad – 151 priekšatlases dalībnieks, kas arī ir ļoti labi. Runājot par konkursa „āķi”. Ar konkursu tiek godināts Pērnavas goda pilsones – lieliskās vokālās skolotājas Klaudijas Taevas vārds. Bet vai tas ir vienīgais iemesls, kāpēc šim konkursam jānotiek Pērnavā?

Dalībnieki nodzied, saņem naudas balvas, aizbrauc projām. Un? Kas no tā? Ko mēs iegūstam no šī visa?

Un, pēc II Klaudijas Taevas konkursa, tērzējot ar tā uzvarētāju, krievu soprānu Annu Samuilu, es viņai pajautāju: „Ko tu domā darīt tālāk? Viņa teica: "Patiesībā nezinu, varbūt man būs kādas noklausīšanās, par mani ir ieinteresējusies Vācija, varbūt viņi mani pieņems…" (Aizsteidzoties notikumiem priekšā, viņa joprojām ir viena no vadošajām Berlīnes Valsts operas solistēm, bet tolaik viņa to, protams, nezināja). Un es kaut kā viņai iejautājos – bet ko tu gribētu dziedāt? Kas ir tava sapņu loma? Un viņa iesaucās – Džilda! Tajā brīdī es pēkšņi iedomājos – kāpēc viņa nevarētu nodziedāt Džildu šeit? Vai tā nebūtu laba doma, viņai atgriezties šeit, nodziedāt Džildu, un šo izrādi redzētu arī nākamā konkursa dalībnieki!? Un – ticiet vai neticiet – viņa šeit, Pērnavā nodziedāja savu to laiku sapņu lomu, ko vairāk viņai nodziedāt nav izdevies, jo Berlīnes operā viņa vēl bija par jaunu Džildas lomai, to dziedāja citi soprāni, bet vēlāk viņas koloratūrsoprāns pamazām kļuva par dramatisko soprānu. Un man šķiet patiešām brīnišķīgi -

tas, ko mēs varam darīt jauno dziedātāju labā, aicināt viņus uz šejieni un sacenšoties, gūt iespēju uzvarētājam izvēlēties savu sapņu lomu un operu, kas uz nākamo konkursu, pēc diviem gadiem, tiek iestudēta un izrādīta.

Jā, tas ir fantastisks moto šim konkursam - „Vinnē savu sapni!” Bet kādas balvas saņem pārējie laureāti?

Kopš pirmā Klaudijas Taevas konkursa vienā no kārtām obligātais skaņdarbs, kas jādzied ikvienam konkursa dalībniekam, kurš līdz šai kārtai ir nokļuvis, ir Franča Šūberta dziesma Ave Maria. Es nezinu, kāpēc šī konkursa dibinātājs Tomass Kuters izvēlējās kā obligāto tieši šo dziesmu (jau teicu, ka konkursam pievienojos tā otrajā norises gadā). Toreiz Tomass Kuters ieminējās, kāpēc gan mēs šo Ave Maria dziedājumu nevarētu saglabāt kā obligāto arī turpmāk? Dalībniekiem IR jādzied kāds obligātais repertuārs. Bija doma arī par kādu igauņu dziesmu, bet teicu, ka tas ir mazliet šaubīgi, jo mums nav tik daudz  starptautiski pazīstamu igauņu komponistu, kuri rakstījuši dziedātājiem. Un kā mēs ar igauņu dziesmu, piemēram, varētu „nosegt” visus balsu tipus, tātad dziesmai jābūt piemērotai gan soprānam, gan basam. Tāpēc nolēmām turpināt ar obligāto Ave Maria, jo labāku ideju par esošo neredzējām. Un tad es atklāju, ka

katram no konkursa dalībniekiem "Ave Maria" skan pilnīgi citādāk! Tas man šķita tik interesanti! Un, nebūdams dziedātājs, es atklāju arī to, cik grūta tomēr ir šī dziesma!

Un kad par to jautāju žūrijai un dalībniekiem, viņiem bijis iespaids, ka tur taču nav ko dziedāt, bet, ķeroties pie mācīšanās, izrādās, ka šī dziesma prasa ļoti labu tehniku, prasa emocionālo saturu, kas jāieliek šajā dziesmā, tāpēc visi teica: „Tā ir visgrūtākā dziesma!” Tālab, kāpēc to nepadarīt arī par tādu kā konkursa papildarēnu? Un mums ir īpaša balva par labāko Ave Maria interpretāciju. Arī turpmāk šī dziesma paliks konkursa obligātā dziesma, kas jau ir savā ziņā kļuvusi par mūsu konkursa firmas zīmi, un konkursa 3. kārta ieguvusi nosaukumu Ave Maria kārta.

Interesanti vērot arī jaunu žūrijas locekļu reakciju, kad viņi uzzina, ka būs jāklausās 26 Ave Maria. Sākumā, ak, Dievs, vai tiešām 26 reizes būs jāklausās viena un tā pati dziesma, man nav vēlēšanās tik daudz to klausīties, bet pēc tam – „kas par spožu ideju! Šī Ave Maria! (Un jums tā brīnumainā kārtā neapnīk!) 

Jā, pirmkārt, tas ir F. Šūberta burvīgs meistardarbs, šī dziesma nekad neapnīk, un to var dziedāt gan mazas, gan lielas balsis, gan liriskas, gan dramatiskas. Šo skaisto lūgšanu, kurai ļaujam mainīt tonalitātes, ļaujam to transponēt katram dziedātājam ērtākā diapazonā. Un tad tu dzirdi, cik daudz slāņu šai dziesmai ir, kādus katrs dziedātājs izceļ priekšplānā…

Jā, viens konkursants šo dziesmu dzied kā stāstu, cits – kā paša dzīvē pieredzēto, vēl kāds, kā lūgšanu vai vienkārši skaistu melodiju!

Jā, mēs šo kārtu saucam arī par dziedātāja vieduma, inteliģences pierādīšanas kārtu.  Pirmajā kārtā mēs atlasām labākos no labākajiem, otrajā kārtā mēs ļaujam konkursantiem dziedāt arī seno mūziku, kādu īsu baroka laika āriju.

Kad dziedātāji jautā, kura no kārtām ir vis nozīmīgākā, es saku, ka otrā, jo jums ar savu sniegumu ir jāprot iespaidot žūrija un publika. Jums jāparāda labākais, uz ko esat spējīgi.

Bet arī šeit ir viens āķis. Jums jādzied senā mūzika. Baroks līdz pat Mocartam, ieskaitot. Un tas jādzied arī dramatisko balsu īpašniekiem, kuri, iespējams, savā turpmākajā dzīvē nedziedās šāda veida repertuāru. Taču arī viņiem kaut kas piemērots jāatrod priekš sevis, lai parādītu, kā viņi dziedātu baroku. Tas nav vienkārši, tas ir īpašs uzdevums, bet viņiem ar šo āriju ir jāatstāj iespaids. Tāpēc otrā kārta ir „atstāj iespaidu uz žūriju.” Trešā kārta ir Ave Maria kārta un dziesma, no šansona, Lied, romanču vai tautas dziesmu repertuāra. Te mēs vērtējam, cik gudri ir mūsu jaunie dziedātāji. Ko viņi izvēlējušies, ko viņi saprot ar Ave Maria lūgšanu, vai viņi vispār to saprot? Tas sniedz žūrijai papildus informāciju par dziedātāju.

Konkursa ceturtajā kārta konkursantiem tiek prasīts dziedāt vēlīno opermūziku, pēcPučīni laika ārijas un operskatus, kur nav šo skaisto, skaidro zelta opermelodiju.

Tas ir sarežģīti gan melodiski, gan emocionāli, jo tam jābūt ietilpīgākam operfragmentam, piemēram, ar rečiatīvu un tālāko virzību. Un tad atkal ir interesanti redzēt, ko dziedātājs ir izvēlējies, vai viņš saprot, ka šeit jāparāda arī sava aktiermeistarība. Tāpēc šo kārtu mēs dēvējam par artistisko kārtu. Nu un fināls ir Fināls! Tas notiek ar ,un nereti tie dziedātāji, kas labi jutušies ar klavierēm, tik labi nejūtas priekšnesumā ar orķestri! Vai otrādi. Piemēram, pagājušā konkursa uzvarētāja Zuzanna Nalevajeka sevi pirmajās kārtās parādīja labi, bet visu laiku bija it kā aiz pārējiem, jo viņa bija jaunākā konkursa dalībniece, viņai nebija konkursu pieredzes, un viņa arī kā cilvēks bija ļoti kautrīga, kā tāda lauku meitene, nevis cilvēks, kas lauž sev ceļu ar elkoņiem.  Taču uzvarēja tieši viņa, jo spēja fokusēt sevi priekšnesumā ar orķestri, viņa izdarīja labāko, ko spēja, izvēloties iespējami piemērotāko savai balsij un nodziedāja perfekti. Kamēr citi dziedātāji, kas iepriekš bija saņēmuši vairāk punktu, sevi ar orķestri tik labi neparādīja.

Jau pēc mēģinājuma, ko vadīju, es sev teicu - šī meitene ir pilnīgi citādāka, nekā es iedomājos. Un par faktu, ka viņa galu galā uzvarēja, es tikai priecājos.

Pēc operas „Pelnrušķīte”, ko viņa izvēlējās kā savu sapņu izrādi, viņa man teica, ka esot laimīga par šo iespēju nākamo divu gadu laikā, to mācoties un iestudējot, panākt tik lielu pašizaugsmi. Pa īstam kļūt par dziedātāju. Jo pirms diviem gadiem viņa sajutusies kā laimīga meitene, kas ir uzvarējusi konkursā, bet viņai nav bijusi saprašana, ko nozīmē īsts darbs uz operskatuves. Bet te – galvenā loma īstā iestudējumā,-- vai gan daudzi to 25 gadu vecumā spēj panākt?

Konkursa mākslinieciskais vadītājs Erki Pehks stāsta, ka operu uzvedumos festivālam PromFest, kas izveidots tieši ar šādu domu – īstenot operu iestudējumus, nodrošināt meistarklases un lekcijas, viņiem esot lielisks partneris -  Kauņas Valsts muzikālais teātris. Ar to sadarbība notiekot kopš 2011. gada, kad kopīgi iestudēta opera „Atila”. Sadarbība turpinās un turpināsies, jo Kauņas Muzikālajam teātrim patīk Pērnavas konkursa ideja un viņi grib iesaistīties šajā iestudēšanas procesā. Līdz ar to daži konkursa iestudējumi paliek arī Kauņas Muzikālā teātra repertuārā. Piemēram, „Turks Itālijā” tur izrādīts 15 reizes, un tas ir ļoti veiksmīgs iestudējums, kas patīk lietuviešu publikai.

Vai Iestudējuma mūziķi, instrumentālisti nāk no jūsu vadītā 21. gs. orķestra?  Kā jūs viņus atrodat šeit, Pērnavā?

Kad mēs sākām iestudēt pašu pirmo sapņu operu, kas bija Verdi „Rigoleto,” mēs piesaistījām Pērnavas pilsētas orķestri un uzaicinājām kori. 2011. gadā iestudējām Masnē „Taīdu”. Šo operu kā savu sapņu balvu ieguva brīnišķīgais krievu soprāns Veronika Džojeva. Bet man bija jāsameklē vecs bass, patiešām vecs, lai dziedātu izrādē vecu mūku.

Es sameklēju Vladimiru Prudņikovu, kas ir ļoti slavens lietuviešu dziedātājs, bet tolaik viņš bija politikā – Lietuvas kultūras ministrs. Un mēs viņu iesaistījām savā projektā, jo cilvēks viņš ir  fantastisks, ļoti godīgs, ar lielu sirdi, un viņš momentā saprata, ka šī ir liela lieta, ko darām.

Viņam bija jādzied maza loma, pat bez ārijas, taču viņš bija priecīgs būt kaut neliela daļa no šī iestudējuma. Un beigās viņš iejautājās, kāpēc gan šo visu neparādīt arī Lietuvā? Tā mēs „izgājām” uz Kauņas muzikālo teātri.

Saprotams, ja jums ir Valsts teātris ar valsts kori, visu noorganizēt ir daudz vieglāk. Es varu piezvanīt otrajam fagotistam un pajautāt – vai vari ierasties uz mēģinājumu? Tā vietā, lai saņemtu zvanus no koristiem ar atvainošanos, ka netiek uz mēģinājumiem, jo ir aizņemti ar ko citu. Jo šis jau ir papilddarbs. Bet, kā vienmēr saku, ka lielākais konkursa atbalstītājs ir lietuviešu nodokļu maksātāji, jo Kauņas Valsts Muzikālais teātris balstās uz iedzīvotāju nodokļiem.

Konkursa puse rūpējas par dziedātājiem, koncepciju un radošo komandu, bet Kauņas teātris par pārējo. Tāda ir mūsu sadarbība, kas nodrošina augstu iestudējuma kvalitāti.

Ļoti laba ideja ir šajos iestudējumos būt ciešā sasaitē arī ar iepriekšējo gadu konkursu laureātiem! Tā ir kā viena ģimene, viena mafija...

Tas ir tas, ko es saku jaunajiem laureātiem: „Tagad mēs esam viena ģimene…” Tā ir taisnība. Pašā sākumā gan mums bija „jālienē” dziedātāji, jo ar konkursa laureātiem nebija  pietiekami, lai iestudētu, piemēram, „Aīdu”. Mums bija Aīda, Jolante Sležaite, kas uzvarēja 2015. gada konkursā, bet nebija Radamesa. Taču pēdējo trīs konkursu iestudējumos galveno lomu atveidotājus ņemam tikai un vienīgi no iepriekšējo konkursu laureātu vidus. Tas nozīmē, jo vairāk ir konkursu, jo vairāk laureātu, jo lielākas iespējas iestudēt ikvienu operu un uzaicināt uz iestudējumiem iepriekšējo gadu laureātus, arī otro un trešo vietu ieguvējus. Jo bieži vien dziedātāji, kuri piedalījušies mūsu konkursā, veido lielu karjeru, piemēram, baltkrievu dziedātāja Oksana Volkova. Viņa iekļuva konkursa finālā, bet toreiz balvu nesaņēma, taču tagad dzied Metropolitan operā Ņujorkā.

Jā, visus dziedātājus, kas piedalījušies mūsu konkursā uzskatām par vienu ģimeni, un tā nodrošina mums iespēju iestudēt jebko, kas mums nepieciešams. 

Mūsu žūrijā žūrijas locekļi nezina. Viņi zina tikai vārdus tiem dziedātājiem, kuri tiek uz nākamo kārtu, bet nezina, kurš no kolēģiem kā ir balsojis. Kurš dziedātājs saņēmis augstāko punktu skaitu, bet kurš iekļuvis nākamajā kārtā kā pēdējais. Tāpēc, ka viņu prātam jābūt neietekmētam ar varbūtībām, kurš no žūrijas kolēģiem kuru dziedātāju atbalsta vai neatbalsta. Ja cilvēks zina šīs nianses, viņš rezultātus sāk kalkulēt citādāk, nekā tad, ja nezina. Ja jums patīk kāds no dziedātājiem, bet jūs manāt, ka citi žūrijas locekļi viņu neatbalsta, jūs sākat manipulēt ar savu vērtējumu, liekot vairāk punktu, un to var saprast. Šogad dažiem no žūrijas bija  žēl, ka, piemēram, finālā neiekļuva ukraiņu soprāns Marianna Poltoraka – viņa palika septītā. Tūlīt nākamā aiz sešiem finālistiem, bet konkurss ir konkurss un kādam vienmēr būs jāpaliek ārpusē.

  Taisnība, mums finālā neiekļuva neviens tenors. Protams ir skaisti finālā dzirdēt tenora balsi, bet šogad tā ir iznācis, ka nav!

Toties finālā šogad mums ir četri baritoni! Vai tas nav lieliski? Un tā ir totāla sakritība, ka arī puse no žūrijas pārstāvjiem ir baritoni. Varbūt daži domā, ka tāpēc izcelti ir tieši baritoni, bet es tā nedomāju, jo, ja tu esi baritons pats, tad tu arī kritiskāk vērtē to savas balss pārstāvi. Bet patiesi, šajā konkursā mums bija ĻOTI labi baritoni. (..)

Šis konkurss ir nosaukts Klaudijas Taevas vārdā. Es Jums nejautāšu, vai pazināt, vai satikāt Klaudiju Taevu, jo bijāt padsmitnieks, kad Klaudija Taeva devās mūžībā. Bet jautāšu, ko jūs par viņu esat dzirdējis?

 

Es par viņu esmu dzirdējis ļoti daudz stāstu, viņa tiešām bija ievērojama personība. Žēl, ka man nebija iespēju satikt viņu personiski, taču šī konkursa dibinātājs Tomass Kutters esot bijis viņas pēdējais audzēknis. Viņš pie viņas mācījies dziedāšanu. Un tieši viņš arī man ir stāstījis daudz par Klaudiju Taevu. Viens no jaukākajiem pastāstiem ir tāds, ka +

Klaudija Taeva bija pārliecināta, ka dziedāt var KATRS. Pat tie, kuriem lācis uzkāpis uz ausīm. Viņa teikusi: „Dodiet tikai laiku!” Dodiet iespēju un ticību, ka šie cilvēki var! Un es parādīšu, kā dabūt no viņiem dabūt šo skaņu ārā!

Tāpēc viņai bijis simtiem studentu. Pērnava kā kūrorts ir tikpat pazīstams kā Jūrmala Latvijā. Un no padomju laikiem uz šejieni no Sanktpēterburgas un Maskavas sabrauca daudz inteliģentu atpūtnieku un mūziķu, kuri pavadīja šeit savus vasaras atvaļinājumus. Tā vietā, lai uzpasētu savus bērnus, kuri izniekoja laiku, skraidot pa pludmali, viņi sūtīja bērnus mācīties dziedāšanu pie Klaudijas Taevas. Reiz es satiku kādu sievieti Holandē. Viņa bija krieviete, kas ilgus gadus dzīvoja Amsterdamā. Viņa pienāca pie manis un iesaucās: „O, jūs esat no Igaunijas! Kad biju maza, es devos ar saviem vecākiem uz Pērnavu un mācījos dziedāšanu pie Klaudija Taevas. Bet, runājot par Klaudiju, viņa bija tik ļoti pārņemta ar cilvēka balsi, ka reiz, ejot pa kādu Pērnavas ielu, viņa pa izdzirdēja dziedāšanu, kas nāca no kāda atvērta loga. Hmm. Kāds šajā mājā dzied, bet viņa neatpazīst šo balsi. „Es taču pazīstu ikvienu, kam šajā pilsētā ir darīšana ar dziedāšanu, jo Pērnava taču ir maza! Kas viņa ir?” Jo dziedāja soprāns. Viņai nebija pacietības sameklēt  attiecīgo dzīvokli un pieklauvēt pie durvīm, bet, viņa turpat netālu ieraudzīja trepes, pieslēja tās pie sienas un uzrāpās pa tām līdz otrā stāva atvērtajam logam, lai redzētu, kurš tur istabā vingrinās! „Ak, tā esat Jūs! Jūs taču tagad dziedat daudz labāk, tāpēc es pat nepazinu!” Tas tikai liecina par Klaudijas Taevas fanātismu un vairāki ļoti slaveni igauņu dziedātāji ir vokālo mākslu apguvuši pie viņas.

Viņas pašas karjera nebija veiksmīga. Kad viņa bija jauna, viņai jau bijis līgums ar Igaunijas Nacionālo operu, bet sākās karš un pēc kara viņa saslima un pazaudēja balsi, ko viņai tā arī neizdevās atgūt.

Tā ka Klaudija tomēr gribēja dziedāt, viņa sāka izzināt, kā varētu atgūt atpakaļ balsi. Balsi viņai izdevās atgūt, reizē iegūstot zināšanas, kas bija ļoti noderīgas vokālās mākslas mācīšanai. Tāpēc viņa bija tik populāra vokālā pedagoģe Igaunijā. Otrā pasaules kara gados daudzi igauņu mūziķi bija evakuējušies uz Sibīriju, un Jaroslavļā viņai bija iespēja satikties arī ar Georgu Otsu, kuram viņa sniedza vokālās stundas. Tā ka Klaudijas Taevas ieguldījums ir arī Georga Otsa mākslā.

 Nupat es apkopoju statistiku par konkursu, jo, kad mēs lūdzam aizpildīt dalībniekiem pieteikuma formu, tajā ir arī jautājums – „kā jūs uzzinājāt par konkursu?” Un trīs no četriem dalībniekiem atklāja, ka viņi par to zinājuši jau iepriekš  vai nu no saviem draugiem vai skolotājiem. Nebija tā, ka viņi šādu informāciju „uz dullo” meklējuši internetā, tāpēc uzskatu, ka tas ir labākais kompliments, ko konkurss ir saņēmis. Ja skolotāji vai iepriekšējo gadu dalībnieki nākamajam konkursantam pasaka: „Tev turp ir jādodas,” tas nozīmē, ka konkursam ir labs „tēls.”