2020. gada vasara bija notikumiem bagātīgs laiks Zalcburgā, jo viens no Austrijas vadošajiem mūzikas festivāliem atzīmēja savu 100. jubileju.

Vairāki latviešu mūziķi aizvadītajos gados viesojušies Zalcburgas festivālā, bet jubilejas reizē īpašs pagodinājums tika izrādīts diriģentam Andrim Nelsonam, kura vadībā Zalcburgas festivāla orķestris 2020. gada vasarā atskaņoja austriešu simfoniķa Gustava Mālera Sesto simfoniju.

Mālers to komponējis brieduma gados, kā biogrāfijā min komponista kundze Alma Mālere - aizvadot vienu no savām laimīgākajām un gaišākajām dzīves vasarām. Taču neparasti, ka tieši šajā vasarā piedzimušas Mālera daiļrades tumšākās un drūmākās lappuses – viņa Sestā simfonija ar apakšvirsrakstu – „Traģiskā”, un cikls „Dziesmas par mirušajiem bērniem”, ko Klasikā šovakar klausīsimies ap 21. 30. Šī mīkla par ārējās un iekšējās pasaules pretrunām arvien ir neatminēta – komponista mūzika tik atskaņota arvien biežāk, Mālers bija kļuvis par Vīnes operas galveno diriģentu, ģimenē auga divas meitas un arī laulība šķiet bija iegājusi stabilā gultnē, un tieši šadā brīdī rodas – Mālera Traģiskā.

Vēstulē diriģentam Bruno Valteram Mālers 1904. gada vasaras beigās raksta: “Pabeidzu Sesto. Man šķiet, ka esmu bijis varens. .. Mana Sestā [nākamajām paaudzēm] uzdos mīklu, ko varēs mēģināt atrisināt tikai tie, kam būs izdevies norīt un sagremot manas piecas pirmās simfonijas.”

Sestajai ir 4 daļas ar lirisko centru trešajā daļā un pārsteigumiem bagātīgu un plaši izvērstu finālu izskaņā. Mālers saglabā cikla tradīciju, novitāti šeit atvēlot sitaminstrumentiem, kam 6. –tās partitūrā ir bagātīga vieta, ieskaitot arī koka āmuru, kas ieskanēsies simfonijas finālā. Partitūras skaņuvaloda ir trauksmaina un impulsīva, ar spējiem kontrastiem un bagātīgiem marša žanra  elementiem.

Simfonijas pirmatskaņojums notiek 1906. gada 27. maijā Esenē – Vispārējās vācu mūzikas biedrības (Allgemeiner deutscher Musikverein) kārtējā forumā. Tās iestudēšanai paredzēti pat septiņi mēģinājumi un vēl arī ģenerālmēģinājums. Mēģinājumu vērotāju vidū ir daži ļoti talantīgi jaunekļi, arī Vīnes opernama kormeistars Klauss Pringsheims. Vīnes operā Klauss paradis redzēt Māleru pašpārliecinātu, prasīgu, valdonīgu. Te, Esenē, šķiet, ieradies pavisam cits Mālers – nervozs, svārstīgs, par sevi un jaundarbu nepārliecināts. Pēc pirmatskaņojuma komponistu izsauc sešas reizes, un savam maestro sirsnīgi aplaudē arī orķestranti.