Viņa rindas spēj apturēt asiņošanu... Ukraiņu dzejnieks Serhijs Žadans

"Serhijs Žadans pirmkārt ir dzejnieks. Ģeniāls dzejnieks, un es nebaidos no šī vārda. Saka, ka Raini ar varu mīlēt nepiespiedīsi. Bet mīlēt Žadanu nav jāpiespiež: pietiek ar divām viņa rindām, lai būtu trāpīts sirdī, lai būtu trāpīts visai tavai būtībai," par ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, esejistu, tulkotāju un Ukrainas brīvības cīnītāju Serhiju Žadanu saka tulkotāja Māra Poļakova.

2016. gadā Serhijs Žadans viesojās Rīgā, lai popularizētu savu grāmatu "Džezs pār Donbasu", kas vēsta par jaunu puišu dzīvi Donbasa reģionā vēl pirms liktenīgā 2014. gada, kad Krievija tur sāka rīkot separātistu nemierus.

Pa šo laiku Latvijā klajā nākušas arī citas Serhija Žadana grāmatas, un jau pavisam drīz, pēc nedēļām divām, dienas gaismu ieraudzīs Žadana dzejas izlase "Harkivas Dinamo", ko klajā laidīs tekstgrupa "Orbīta".

Orests Silabriedis: Aicinot tevi uz sarunu, mēs jau iepriekš vienojāmies, ka Serhijs Žadans ir neaptverams. Un tomēr: kā mēs varētu tiem, kuri vēl nav sastapušies ar viņu dzejā, tekstā, darbībā vai mūzikā, pastāstīt, kas ir Serhijs Žadans? 

Māra Poļakova: Serhijs Žadans pirmkārt ir dzejnieks. Ģeniāls dzejnieks — un es ne drusciņ nebaidos no šī vārda. Bet viņš dara arī miljoniem citu darbu. Viņš visu mūžu bijis sabiedriski aktīvs, un viņš visu mūžu ir arī muzicējis. Par to zinām mazāk, bet tieši par to šodien arī runāsim.

Kāpēc visi saka, ka Serhijs Žadans ir neatraujams no Harkivas?

... kurā viņš pat nav dzimis! Tāpēc, ka jau kopš studiju gadiem, pat vēl ātrāk, vēl vidusskolā mācīdamies, Žadans sācis braukāt uz Harkivu, un tā ir kļuvusi par viņa pilsētu. Visu pagājušo pavasari, kad Harkiva bija visbīstamākā no Ukrainas vietām, viņš no turienes nespēra ne kāju ārā. Tikai maijā, šķiet, viņš pirmo reizi izbrauca no tās, uz Ļvivu. Tā ka Žadans un Harkiva — tie kaut kādā ziņā tiešām ir gandrīz sinonīmi. Vienā no dziesmām, kuru šodien atskaņosim, viņam ir brīnišķīga rinda — ka labāk sēdēt [cietumā] tur, kur tu dzīvo.

Vai Žadanu un Harkivu mēs kaut kādā veidā varam sasakņot ar to, kas Harkiva bijusi pirms gandrīz simt gadiem?

Domāju, ka noteikti varam. Žadans bija viens no tiem, kas organizēja festivālu "Piektā Harkiva", kur viņi drošā patvertnē — jo pilsētu joprojām apšaudīja — runāja par Harkivas nākotni, par to, kā viņi to grib veidot. Bet pati ideja nāk no ukraiņu dižā valodnieka Jurija Ševeļova esejas "Ceturtā Harkiva".

Tev ir darīšana ar augstākās klases autoriem — ļoti, ļoti daudziem. Vai jēdziens "ģeniāls" ir attiecināms uz daudziem no viņiem?

Apzinos, ka tad, kad esmu aizrāvusies ar kādu autoru, man ir nosliece viņu dēvēt par ģeniālu. Bet īstenībā nav nemaz tik daudz tādu, kuru sakarā es šai nosliecei ļaujos atkal, atkal un atkal, un arī publiski. Bet par Žadanu man nevienu mirkli nav bijis šaubu: kopš izlasīju pirmos viņa dzejoļus.

Tu atkal uzsver, ka visupirms viņš ir dzejnieks. Un viņa atdzejas krājums nāks klajā pēc...

… pēc nedēļas, divām. To izdod "Orbīta", un krājumu sauks "Harkivas Dinamo".

Izlasīju. Un radās sajūta, ka tie visi ir vakar rakstīti panti, bet tā droši vien nav.

Nē, nē, pats agrīnākais dzejolis tajā, ja mani atmiņa neviļ, ir no 2001. gada. Tas, ko Māris Salējs atdzejoja — "Ukraiņu sillabotonikas gals". Māris to atdzejoja gandrīz pirms gada, pērnā gada martā, kad ēku, kas aprakstīta šajā dzejolī, apšaudīja. Tādēļ ir tā sajūta, ka tas viss tiešām ir tapis tik tikko. 

Un šim krājumam ir arī pēcvārds, kuru lasot, rodas sajūta: Žadans ir zinājis, ka būtībā karš Ukrainā ir vienmēr, tikai ik pa brīdim tas izceļas virspusē. Kā tāda sēne.

Oksana Zabužko, kura arī ir ģeniāla ukraiņu rakstniece, vienā no savām esejām stāsta par to, ka karš viņai pirms sākšanās 2014. gadā parādījies kā sērga viduslaiku hronikās. Pirms sākas sērga, tā parādās: te kā nomaldījusies meitenīte, te kā sieviete tirgū, te kā siena guba, kas pati no sevis kustas pa ceļu.

Un tieši tā arī viņa apraksta — ka tā viņai daudzkārt parādījies karš. Un ka viņa ir skaidri zinājusi, ka tas, ko viņa šobrīd redz vai dzird, ir karš, kas dod par sevi ziņu — ka tas aug un tuvojas.

Un ar Žadanu, liekas, ir līdzīgi. Kā tu teiktu cilvēkiem, kuri vēl nav viņu iepazinuši – kāpēc ir tik ļoti, ļoti svarīgi pievērst uzmanību Žadana tekstiem? Laikam to var uzzināt, tikai lasot?

To var uzzināt lasot. Saka, ka Raini ar varu mīlēt nepiespiedīsi. Bet mīlēt Žadanu nav jāpiespiež: pietiek ar divām viņa rindām, lai būtu trāpīts sirdī, lai būtu trāpīts visai tavai būtībai.

Laikam intervijā Andai Buševicai teici, ka dzejniekiem vajadzētu varēt ar tekstu apturēt asiņošanu.

Tas ir Žadana teksts — ka katrs normāls dzejnieks ar saviem vārdiem ir spējīgs apturēt jebkuru asiņošanu… es tagad saviem vārdiem pārstāstu Māra [Salēja] atdzejojumu. Lūk, tas ir Žadans, un es neuztveru to kā pārspīlējumu vai kā metaforu. Mēs taču katrs esam savā krūšu kabatiņā nēsājuši dzejoļu krājumu un ticējuši, ka tas palīdzēs pārdzīvot…

Lūk, Žadans ir tas "normālais" dzejnieks, kuram piemīt šī spēja – apturēt jebkuru asiņošanu.

Nujā, ukraiņi ir četrdesmit miljonu nācija, bet esmu puslīdz pārliecināta, ka ikkatrs no ukraiņiem zina vismaz kādas Žadana rindas no galvas, un tās nāk prātā brīdī, kad tās ir visvajadzīgākās, kad tās ir vistrāpīgākās. (..) Žadans ir trāpīgs visās tavas dzīves izpausmēs.

Tu Žadanu esi satikusi personīgi. Vai viņš ir cilvēks, kurš var kļūt par draugu, vai arī viņš stāv pilnīgi ārpus?

Žadans ir neticams tajā ziņā, ka tad, kad tu sēdi viņam blakus, ar viņu runājies un apzinies, ka šis ir mūsu laiku dižākais dzejnieks ne tikai Ukrainā vai tikai Austrumeiropā, bet visā pasaulē, viņš nevienu sekundi kā tāds neizturēsies! Viņa izdevējam Svjatoslavam Pomerancevam reiz žurnāliste jautāja — nu, sakiet, kāds Žadans ir ikdienā? Mēs visi viņu redzam uz skatuves, bet kāds viņš ir, piemēram, tad, kad noguris ieiet benzīntankā? Un Pomerancevs  atbildēja: "Visi mani autori ir aristokrāti. Žadans ir aristokrāts. Es nevienu reizi neesmu redzējis viņu īgnu, aizkaitināmu, cimperlīgu par kaut ko." Tāds ir tas viņa aristokrātiskums.

Žadana romāna "Internāts" iespaidā — jautājums par ukraiņu nepieciešamību atšifrēt pašiem sevi.

Nu, redzi... Par ukraiņiem domājot, es vienmēr domāju tādā amatieriskā salīdzinājumā ar mums. Mēs esam bijuši nesalīdzināmi mazāk presēti, nesalīdzināmi mazāk pārkrievoti.

Mums tas laika posms Krievijas impērijā bija pietiekami neilgs, lai nespētu iedvest mums pārliecību, ka esam mazvērtīgi. Ukraiņiem šī trauma un galvas sajaukšana bijusi ļoti spēcīga. 

Un ilgstoša. 

Tieši tā. Daudz, daudz, daudz ilgāka! Mūsu inteliģenci, mūsu gudrākos un labākos izveda, viņi aizbēga, un viņus nogalināja. Bet tas nav salīdzināms ar to, kas notika Ukrainā ar viņu gaišākajiem, labākajiem, spožākajiem cilvēkiem… 

Runa arī par notikumiem pirms Otrā pasaules kara?

Te ir runa par notikumiem pēdējo trīssimt gadu laikā… ar lielāku vai mazāku intensitāti. Ukraiņu valodas nīdēšana sākās pirms trīssimt gadiem un turpinājās ar arvien lielāku niknumu, arvien lielāku nešpetnību un naidu.

Un tas jau ir tas drausmīgākais, ka varmākam izdodas upuri pārliecināt — upuris notic, ka viņš to ir pelnījis! Protams, ne simtprocentīgi, bet man šķiet, ka tā dekolonizācija, par ko ukraiņi šobrīd ļoti, ļoti daudz runā, ir sākusies relatīvi nesen.

Zabužko manis pieminētajā esejā raksta par 2013. gadu, kad viņa dibināja savu izdevniecību: tas bija brīdis, kad krievu grāmatu invāzija Ukrainā bija sasniegusi kulmināciju. Saproti, Orest, tā situācija, ka tev grāmatnīcā ir mazāk grāmatu ukrainiski nekā krieviski… Te mēs runājam par 2013. gadu. 

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.