Turpinām svinēt Starptautisko Džeza dienu, kas Latvijā, tāpat kā 190 citās valstīs, tika atzīmēta 30. aprīlī. Latvijas Radio 1. studijā muzicēja saksofonista Toma Rudzinska kvartets.

Un šī nebija pirmā reize šajā mēnesī, kad Toms uz Latviju atveda starptautiski atzītus mūziķus. To viņš darīja teju visu aprīli – raidījumā “Džeza impresijas” jau izskanēja saruna ar dāņu kontrabasistu Kenetu Dālu Knudsenu...

Bet šovakar iepazīsim trīs citus mūziķus, kas viesojās Latvijā. Bet vispirms tiešām liels paldies Tomam Rudzinskim – tas nebūt nav viegli ne tikai uzaicināt kādu mūziķi, bet noorganizēt viņam piepildītu nedēļu ar vairākiem koncertiem, meistarklasēm, privātām nodarbībām, iepazīstināt ar viņu ne tikai Rīgas, bet arī citu pilsētu publiku, un man šķiet, ka Toma pašaizliedzīgais darbs mūsu džeza vidi manāmi attīsta, piešķir tai lielāku jaudu un ienes pasaules elpu. Un ar visiem Toma viesiem man bija iespēja tikties arī sarunās, ko piedāvāšu šovakar, līdz ar mūziku. Sarunu tēmas katru reizi nedaudz atšķirsies, taču mana galvenā interese ir par koncerttūrēs muzicējošu mākslinieku ikdienu un to, kas viņus pašus tajā saista, kā izveidot šādu starptautisku karjeru, kā atrast savu ceļu plašajā džeza mūzikas laukā, kā ātri, dažbrīd vien dažas stundas pirms koncerta iepazīties un saspēlēties ar iepriekš nezināmiem mūziķiem, un, protams, runāsim arī par mūzikas radīšanu.
 
***
 
Iepazīstamies ar jaunāko šī vakara viesi – tas ir franču mūziķis Fēlikss Robins, ko Toms Rudzinskis uz Latviju atveda aprīļa vidū. Mūzikai Fēlikss pievērsās sešu gadu vecumā, kad sāka apgūt sitaminstrumentu spēli mūzikas skolā. Laika gaitā viņš mēģinājis spēlēt arī klavieres, trompeti ģitāru dažās rokgrupās, bungu komplektu, taču aptuveni 20 gadu vecumā izvēlējās palikt pie viena instrumenta – vibrofona. Viņa iedvesmas avoti, protams, ir leģendārie vibrofonisti Milts Džeksons un Gerijs Bārtons, arī mūsdienās aktīvie mūziķi Vorens Volfs un Deivids Frīdmens. Fēlikss mūzikā meklē skaņu un faktūru dažādību, viņu daudz ietekmējusi afrikāņu mūzika, kuras spēlē viņš arī papildinājis zināšanas un prasmes. Šobrīd Fēlikss sadarbojas ar trim sastāviem: “Capucine”, “V.E.G.A.” un Dāvida Tokoviča kvintetā, kas bāzēts Polijā. Vēl 2018. gadā Fēlikss apvienoja mūziķus kvartetā, kas spēlē svingu un mūzikā godina Laionelu Hemptonu un Beniju Gudmenu. Ziemas mēnešus Fēlikss pavada uz nelielas salas netālu no Madagaskaras, bet ikdienā dzīvo Bordo, kur ir izveidojis muzikālo apvienību “Tik tak swing collective”, kas jaunos aranžējumos piedāvā labi zināmas džeza standartu melodijas, un Fēlikss ir arī brazīļu ģitārista Andrē da Silvas kvarteta dalībnieks.

Džeza vibrofons – tas nav pats populārākais instruments. Kā tu to izvēlējies?

Es mācījos klasiskos sitaminstrumentus kopš četru gadu vecuma. Kad tu apgūsti sitaminstrumentus, tev jāmācās mazā bunga, timpāni, vibrofons, marimba, bet es gribēju spēlēt tieši melodiskos instrumentus – vibrofonu, marimbu. Es sāku vairāk spēlēt tieši vibrofonu un izvēlējos džezu, tāpēc ka tas ir labākais veids, kā izpaust sevi.

Cik gadu vecumā tu pievērsies džezam?

Kad mani bija divdesmit, tā ka tie jau ir astoņi gadi. Pirms tam es vēl kādu brīdi paspēlēju trompeti, bet tad pilnībā pievērsos vibrofonam un džezam.

Kā tas tev bija? Ne vienmēr ir viegli no klasiskās mūzikas, kur ir strikti noteikumi, pāriet uz džezu, kur valda lielāka brīvība.

Jā, protams, bet jau līdz 18 gadu vecumam bija pamācījies arī afrikāņu tradicionālo mūziku, un tas mani jau bija nedaudz atvēris. Kad sāku nodarboties ar džezu, es kādu četru gadu garumā trenējos no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā, veltīju tam daudz laika, daudz ko ziedoju, bet tagad varu spēlēt džezu, tāpēc ir forši.

Kā tu redzi, kas ir vibrofona loma džezā? Tas ir melodisks instruments, līdzīgi kā klavieres vai ģitāra, taču tam noteikti ir sava vieta.

Man to maģiju veido tas, ka vibrofons it kā ir kā klavieres, ģitāra vai saksofons – tātad melodisks, bet es tomēr cenšos pavadīt solistus. Vibrofonam ir ļoti tīra skaņa, bet tai vajag daudz brīvas telpas, tāpēc cenšos nenomākt citus instrumentus, kad spēlēju pavadījumu. Protams, man ir arī solo, tāpat dažādas ritmiskās lietas un iespējas. Tas, man liekas, arī ir tas skaistums – ka ir gan ritmiskā, perkusīvā funkcija, gan melodiskā un harmoniskā. Ar vibrofonu var daudz ko panākt.

Kas, tavuprāt, ir labākais ansamblis kopā ar vibrofonu? Vai tā ir balss, saksofons, klavieres, bungas vai kas cits?

Labs dueta partneris ir klavieres, jo instrumenti ir līdzīgi. Klavierēm skanējumu rada stīgas, vibrofonam – vālītes. Bet vibrofons labi skan kopā arī ar ģitāru, ar balsi, bet man laikam vislabāk patīk spēlēt duetā ar klavierēm. Tas ir duetā, bet plašākos sastāvos man patīk spēlēt kopā ar visiem, kas labi spēlē un patiesi izpauž sevi mūzikā.

Ja mēs skatāmies uz daudzajiem džeza stilistikas žanriem, kas no tiem ir tuvākais tev?

Es pat īsti nezinu, jo daudz esmu klausījies vecos ierakstus, tādus mūziķus kā Milts Džeksons un citi, kad mācījos akadēmijā, transkribēju viņu solo. Bet esmu arī atvērts tradicionālajai mūzikai, jo es pamatā dzīvoju Francijā, bet ziemas laikā divus, trīs mēnešus dzīvoju uz salas netālu no Madagaskaras. Tur ir ļoti, ļoti liela tradicionālās mūzikas ietekme, tāpēc tagad esmu atvērts šādām ietekmēm, piemēram, no Marokas, Grieķijas, Izraēlas utt. Tas ir tāds kā pasaules džezs. Man gan nepatīk tas “pasaules mūzikas” termins, bet to varētu tā dēvēt.

Kā tev izdodas ienirt citā kultūrā, citās mūzikas tradīcijās?

Jā, tā ir mūzikas pamatbūtība – būt patiesam, bet nav viegli noķert ritmu un citas lietas, bet klasiskajā mūzikā ir tas pats – Šopēnam ir pavisam atšķirīgs grūvs, nekā Baham. Tas nav viegli, bet man tas ļoti rūp, tāpēc cenšos darīt labāko, ko varu, lai iekļautos stilistikā. Vissvarīgākais ir ritms, bet, protams, arī melodija un harmonija, kas jāatklāj. Un klasiskajā džezā ir līdzīgi – tu vari spēlēt svingu, bet ar katru bundzinieku tas būs atšķirīgi, tāpēc jāklausās. Dažbrīd cilvēki to nedara, bet tas ir ļoti nozīmīgi.

Tu gana daudz ceļo un satiec aizvien jaunus mūziķus. Kas ir tā atslēga, lai iespējami ātri atrastu muzikālo kontaktu?

Es domāju, ka mūzika ir kā saruna – mēs katrs iemācāmies valodu, lai sazinātos, un, ja tev ir cieņa pret otra cilvēka valodu, tu viņu klausies, atbildi viņam, jūs veidojat sarunu. Manuprāt, atslēga ir savstarpēja cieņa. Džezā daudz ir improvizācijas, un, ja tu esi patiess, parasti mūzika vienkārši rodas.

Tu arī komponē, vai ne?

Jā, nedaudz, bet daudzi mani uzskata par pavadošo mūziķi, tāpēc vēl neesmu izveidojis savu projektu. Es par to domāju, bet tas ir sarežģīti, jo man ir draugi daudzviet pasaulē, un nav viegli izvēlēties vienu komandu. Bet es par to domāju jau vairākus gadus, varbūt pēc gada, diviem, trim vai četriem tas beidzot notiks. Es komponēju, bet man tas nenāk viegli, jo tu uzliec uz papīra notis, un tās tur paliek. Kad spēlēju dzīvajā, katra kļūda pēc vienas sekundes vairs nav kļūda, jo tu esi klātesošs tajā mirklī. Komponēšanā ir citādi – tu raksti, ņemot vērā konkrētu sastāvu, vienlaikus paturot prātā, ka gribi radīt savu mūziku, nevis kopēt standartus vai ko tādu. Pašlaik es laikam uzsūcu dažādas tradīcijas, un tad to visu samiksēšu, kā pavārs pagatavošu un ierakstīšu albumu.

Kas ir tās lietas, par ko tu domā, veidojot savu mūziku? Ko vēlies pateikt caur to, atklāt citiem?

Tur jau tā lieta, tā problēma! Kad biju jaunāks, centos atrast sarežģītus akordus, radīt sarežģītu mūziku, jo gribēju sevi pierādīt. Tagad tās ir vairāk ritmiskas lietas, tās var būt arī sarežģītas, bet tas vairs nav galvenais, es mēģinu ielikt mūzikā emocijas. Melodijas var būt pavisam vienkāršas, vai arī sarežģītas, tāpat ar ritmu. Es vienkārši cenšos uz papīra uzlikt savas sajūtas, ielikt mūzikā to, kas man ir. Pašlaik es strādāju ar vienu dziedātāju, tāpēc mana mūzika kļūst vokālāka, lai gan man tas nav ierasti. Laikam tas bija Vāgners, kas runāja par “tīro” mūziku – un tā ir mana lieta. Mūzikā, kurā nav vārdu, tu vari nospēlēt vienu noti, un tā var paust tik dažādas emocijas, katrs klausītājs var to uztvert pa savam. Bet vārds tev iedod konkrētu nozīmi, nu, varbūt divas vai trīs, bet tur nav tik plašu interpretācijas iespēju. Es mēģinu radīt vokālo mūziku, bet man tas vēl jāapgūst, es dodu priekšroku instrumentālajai mūzikai.

Kā tu raksturotu Francijas džeza ainu?

Es domāju, ka Francija ir lieliska vieta džezam, cilvēki lielu uzmanību pievērš tradīcijai, bet spēlē arī aktuālas lietas. Parīze ir ļoti laba vieta, tur ir daudz izcilu mūziķu. Varbūt kopumā Francijā nav pietiekami daudz džeza klubu, dažreiz to trūkumu var just. Publiku varētu iedalīt divās daļās – tas ir nedaudz jocīgi, bet uz koncertiem parasti nāk cilvēki gados vai paši mūziķi. Francijā daudz domājam, kā uz koncertiem atvest jaunākus cilvēkus, jo džezs jau nav nekāda antīkā māksla, tas var iepatikties ikvienam. Jā, mūziķi ir lieliski, un, lai gan dažbrīd pietrūkst koncertvietu, ir daudz festivālu, un tas ir forši, tu vari visu vasaru spēlēt dažādās vietās, mums ir kādi 20, 30 džeza festivāli.

Tu pirms tam minēji, ka jaunībā gribēji radīt sarežģītu mūziku, ritmus, melodijas. Vai, tavuprāt, tā ir tāda jauno mūziķu tendence, lai pierādītu sevi citu acīs?

Jā, bet tāpat ir arī ar vecākiem mūziķiem. Tas ir tāpat kā dzīvē – ja tu neesi pārliecināts par sevi, tu mēģini izlikties gudrāks, izrādīt savas zināšanas, savu naudu. Es domāju, ja tu par sevi esi pārliecināts, dzīve ir diezgan vienkārša – tu izvēlies savus vārdus vai mūziku visai dabiski. Bet, kad esi jauns, tev ir citiem jāpierāda, ka esi labs, viņi tev var zvanīt un aicināt kopā spēlēt, uzstāties festivālos un tamlīdzīgi. Bet es domāju, ka tas nav labs veids, jo svarīgākais mūzikā ir īstums.

Ko tu ieteiktu jauniem mūziķiem – kā izveidot karjeru, kad tu uzstājies ne tikai savā pilsētā vai valstī, bet dodies koncertēt citur, ar citiem mūziķiem. Kā to izdarīt?

Pirmais varētu būt – iegādājieties vibrofonu! (smejas)

Jo vibrofonistu nav tik daudz?

Patiesībā jums Rīgā ir divi, viņi spēlē ļoti labi. Bet tagad to visu apgrūtina sociālie mediji – es pats neesmu īsti tajā visā iekšā. Kad es sāku veidot karjeru, to ietekme nebija tik liela, bet laikam viena no atslēgām tagad ir darbs ar sociālajiem medijiem. Bet, ja es runāju tieši par mūziku, tad, ja jums nav darbs vai jūs gribat būt slaveni, ir jārada savi projekti. Sākumā es par to daudz domāju, es gribēju uz Franciju atvest jaunus mūziķus, aicināju to pašu Tomu Rudzinski. Jā, jārada sava mūzika un jābūt par to pārliecinātam – gan par mūziku, gan sevi pašu, tas ir pats galvenais. Jābūt īstam, jāiepazīstas ar cilvēkiem, lai viņi ierauga tevi, bet pilnīgi noteikti nav jārada sarežģīta mūzika. Jābūt vienkārši foršam cilvēkam, kas spēlē labu mūziku, izmanto iespējas, apvieno mūziķus. Un, protams, ceļošana. Tas ir skaisti – es Latvijā esmu pirmo reizi, un šīs nedēļas laikā esmu iepazinies ar kādiem 40 mūziķiem. Tas ir lieliski, koncertēšana citās valstīs tiešām ir svarīga.

Tu vairākkārt pieminēji pārliecību par sevi. Kā jauniem mūziķiem to iegūt, jo tas mēdz būt grūti – tu nezini, vai esi uz pareizā ceļa, vai dari pareizi. Kā tas bija tev?

Oi, es nemaz neesmu ļoti pārliecināts par sevi. Tas izklausīsies ļoti ezotēriski, bet man dzīves skaistums ir būt šajā mirklī. Pagātne un nākotne man nav tik svarīga. Ja es par to domāju vairāk, jā, es varbūt neesmu par sevi tik pārliecināts, bet es cenšos par to nedomāt, neklausīties tajā balsī, kas galvā saka “tu neesi labs, tas otrs par tevi spēlē labāk”. Tāpat kā dzīvē – ja tu apklusini to balsi savā galvā, kas tev saka, ka tā meitene ir glītāka par tevi, dzīve kļūst daudz vienkāršāka. Laikam tas mērķis ir nevis būt pārliecinātam par sevi, bet vienkārši apklusināt to balsi galvā, kas ir kā velns vārdā ego.