7. augustā Kūsalu (Kuusalu) pagasta Aru ciemā izcilā igauņu komponista Veljo Tormisa (Tormis, 1930-2017) pirmās bērnības mājā notika Veljo Tormisa Virtuālā centra atklāšana. LR3 "Klasika" uz Kūsalu aicināja jaunizveidotā centra projektu vadītāja Iti Tēdere (Teder).

"Ideja par Veljo Tormisa Virtuālā centra radīšanu dzima jau viņa paša dzīves laikā – faktiski pats Veljo vēlējās, lai viss viņa radošais mantojums būtu vienuviet," stāsta Veljo Tormisa Virtuālā centra pārstāve Iti Tēdere. "Patlaban kaut kas ir muzejos, kaut kas ir citviet – notis, ieraksti... Ir liela vajadzība pēc šāda centra, lai dziedātāji var atrast visu, ko vajag, arī muzikologi un pētnieki. Būs video, fotogrāfijas, šī būs arī satikšanās vieta Veljo faniem. Vizuālās identitātes autors ir Margus Tennovs (Tõnnov). Protams, bija konkurss: kopumā iesūtīja 64 darbus, daudzos bija rūnu simboli. Žūrija lēma, ka Margus piedāvājums ir labākais, un arī ģimene teica – jā, šis ir īstais. Logotips simbolizē skaņu viļņus un kaut kādā ziņā arī jūru, kas Veljo Tormisam bija nozīmīga."

Līdz šim esam izdarījuši visu iespējamo – darbs ilgst jau gadiem, bet jubilejas gadā esam vēl mērķtiecīgāki. Pēdējos mēnešos kontaktējos ar simtiem dziedātāju no visas pasaules. Vīrusa dēļ daudz ko nevarēja izdarīt klātienē, bet tapis video, kur dažādi kori dzied igauniski Veljo Tormisa mūziku – tā ir tāda kā apsveikumu videokolekcija. To visu var redzēt centra mājaslapā un Youtube kanālā. Tur ir mūsu prezidente, Stīvens Leitons, Sofija Sederberga, daudzi citi. Esmu ļoti laimīga par šo visu."

7. augusta svētki Kūsalu pagasta Aru ciemā nebūtu iespējami, ja Iti Tēderi un viņas kolēģus Veljo Tormisa Virtuālajā centrā neatbalstītu Veljo Tormisa kultūras fonds, kura mītnesvieta ir turpat netālu pilsētiņā ar nosaukumu Kūsalu. Veljo Tormisa kultūras fonda vadītāja ir Ulvi Randa (Rand), kura nu kļuvusi par izpilddirektori Veljo Tormisa Virtuālajā centrā. "Viņa ir apbrīnojama – nekad nenogurst, strādā nepārtraukti," sadarbības partneri slavē Iti. "Mēs esam viņai ļoti pateicīgi – mēs daudz kontaktējamies, viņa sniedz padomus. Vienkārši neticama būtne!"

Veljo Tormisa Virtuālā centra atklāšanas pasākumā "Klasikai" bija iespēja satikties ar igauņu žurnālistu Immo Mihkelsonu (Mihkelson), kurš bijis labi pazīstams ar Veljo Tormisu. "Vismīklainākais ir tas, kāpēc joprojām visā pasaulē joprojām dzied Veljo Tormisa mūziku — Japānā, abās Amerikās, Kanādā, Āzijā, Eiropā — visur.  Viņš pats gribēja, lai ārzemju kori dziedātu viņa mūziku angliski vai savā dzimtajā valodā, jo  teksts ir jāsaprot. Bet neviens koris tā nedara — kori visā pasaulē viņa mūziku dzied igauniski. Un jautājums: ko kori atrod šajā mūzikā? Tormisa popularitāte arvien plešas plašumā. Sen sen Veljo Tormiss devās uz Kurzemi, nodzīvoja tur veselu mēnesi un klausījās lībiešu folkloru. Tas, ka šī kultūra vēl ir dzīva, viņu saviļņoja — tā dzima ideja par kordziesmu ciklu “Aizmirstās tautas”. Pirms Kurzemes brauciena viņš interesējās par igauņu folkloru, bet pēc Kurzemes brauciena viņa skats vērsās plašāk."

Vaicāts, ar ko īsti Tormisa dzimtais novads Igaunijā ir iezīmīgs, Immo stāsta: "Kad Veljo vēl bija jauns, meži te bija pulka biezāki. Šo novadu pazina tieši pēc biezajiem mežiem."

Un ar ko nozīmīga tieši šī māja? "Veljo Tormiss šeit piedzima, te pagāja viņa pirmā bērnība. Kad Veljo bija pieci gadi, tēvs dabūja darbu baznīcā citā Igaunijas novadā Kivigalas (Kivi-Vigala) ciemā, tur Veljo gāja skolā. Bet šī vieta Veljo bija ļoti nozīmīga, viņš ik palaikam mēdza atgriezties, lai vienkārši šeit pastaigātos. Šis novads nesaistās ne ar kādu īpašu tautasmūziku – te galvenais ir mežs un meža smarža. Starp citu, arī otrā bērnības vieta viņam saistījās ar meža un puķu smaržām."

Immo Mihkelsons arī stāsta, kā ar Tormisu iepazinušies: "Man ar pašu komponistu bija gara intervija 1998. gadā, un tad mēs mazliet satuvinājāmies. Viņam patika runāties, un tas man bija pārsteigums, jo Tormiss bija slavens ar to, ka parasti nebija diez ko nadzīgs uz runāšanu, kur nu vēl par sevi. Viņam bija svarīga mūzika un tas, kas ap mūziku. Mums bija draudzīgas attiecības. Ja jūs man jautājat, vai Veljo Tormisu interesēja, kas notiek pasaulē, viņš necik daudz neskatījās, kas notiek apkārt pasaulē, toties viņu interesēja tas, kas notiek ap viņa mūziku un arī viņu pašu — cilvēki, sabiedrība. Paradoksālā kārtā Veljo bija augstu godāts arī padomju laikā. Viņš kritizēja to, kas notiek, bet viņš bija gudrs, un šo kritiku visbiežāk varēja nojaust no tekstiem, ko viņš izvēlējās savai mūzikai. Veljo mēdza teikt, ka svarīgs ir vārds, un mūzika nāk pēc tam — ap to vārdu. Savos skaņdarbos Veljo izmantoja gan folkloru, gan laikmetīgos autorus. Svarīgi atgādināt, ka instrumentālā mūzika ir viņa jaunības mūzika, vēlāk viņš to rakstīja maz, jo vienkārši negribēja. Viņš rakstīja mūziku filmām un izrādēm, tas gan. Piemēram, Veljo mūzika kinofilmai "Pavasaris" (1969) pēc Oskara Lutsa pazīstamā darba – tā vienkārši ir izcila! Manuprāt, tā ir visu laiku labākā igauņu kinomūzika."

Pasākumā bija izvērsta priekšnesuma daļa turpat izcirtumā pie mājas. Uzstājās Igaunijas Nacionālais vīru koris Mika Ileojas (Üleoja) vadībā, Kolgas-Kūsalu kamerkoris Tāvi Esko vadībā, Kūsalu vīru koris Enes Jervikas (Järvik) vadībā un koris Vox populi Jannes Fridolīnas vadībā. Tika izspēlēta somugru mistērija, koristi bija biezos ķekatu kažokos karstā vasaras dienā – var apbrīnot viņu izturību! 

Oficiālajā atklāšanas ceremonijā, kas notika pēc izcirtuma koncerta, runāja Igaunijas kultūras ministrs, Ulvi Randa, vēl citi, un tika pasniegta arī kārtējā Veljo Tormisa stipendija, ko šoreiz saņēma 1991. gadā dzimušais komponists un diriģents Marts Rasmuss Pūrs (Puur). Iepriekšējie stipendijas saņēmēji ir komponiste, igauņu mūzikas grande dame Estere Megi (Mägi, dzimusi 1922. gadā, joprojām mūsu vidū), komponists Urmass Sisasks (Sisask), komponiste un mūziķe Pireta Ripsa (Rips), komponists Perts Ūsbergs (Uusberg) un komponists Tauno Aintss (Aints).

Pēc ceremonijas un dažām kordziesmām bija putras ēšana un mājas apskatīšana. Prieks par nama saimniekiem – viņi nopirka namu, nezinot tā pagātni, un bija drusku izbrīnīti, jo ik pa brīdim pagalmā iegriezās kāds koris, nodziedāja dziesmu un pazuda. Noskaidrojuši patiesību, saglabāja namu tādu, kāds tas ir – faktiski Brīvdabas muzeja filiāle, ej un brīnies. 

Ja ir vēlēšanās dotes turp, kārtīgi izprasiet ceļu, jo atrast šo nomaļo vietu nav viegli.

Veljo Tormisa Virtuālā centra mājaslapa: veljotormis.com.

Foto: Veljo Tormisa Virtuālā centra publicitātes attēli