Raidījumu vada muzikologs Arnolds Klotiņš

Esiet sveicināti, "Klasikas" klausītāji! Atzīšos, ka raidījuma vadītāja lomā esmu pirmo reizi mūžā. Tāpēc lūdzu nekritizēt pārāk bargi! Programmas izvēli esmu jau izdarījis, un, tā kā gadu gadiem nodarbojos ar latviešu mūzikas vēsturi, tad latviešu komponistu darbi būs arī šī raidījuma centrā.

Taču iesākt gribējās ar Žanu Sibēliusu. Tas tāpēc, ka Sibēliuss bija viens no iemīļotākajiem autoriem latviešu simfonisko koncertsezonu vēsturiskajā rītausmā, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad mūzikas kritikas rakstīja Emīls Dārziņš. Somu mākslai arī kopumā, tostarp glezniecībai, toreiz bija liels iespaids. Komponists Alfrēds Kalniņš kā students to bija ievērojis Pēterpilī un atmiņās rakstīja: "Somu īpatnējā māksla, kas izteicās Aksela Gallena-Kallelas darbos no poēmas "Kalevala", man ļoti patika, un es jau tad domāju par to, kā tapt par latvju komponistu, kurš savās skaņās izteiktu latviešu īpatnību un garu." Tiktāl Alfrēds Kalniņš.

1904. gadā, tātad gadu pirms 1905. gada revolūcijas, Sibēliuss viesojās arī Rīgā un vasarā, jūlijā, diriģēja divus savus autorkoncertus Jūrmalā. Šo koncertu programmā bija arī viņa simfoniskā poēma "Somija", taču cariskās cenzūras dēļ to varēja atskaņot tikai ar šifrētu nosaukumu "Impromts". Jo, tāpat kā toreiz Latvija, arī Somija joprojām bija Krievijas impērijas pakļautībā un cieta no pārkrievošanas. Savukārt Sibēliusa mūzika bija kļuvusi par somu nacionālā gara simbolu.

Žana Sibēliusa simfonisko poēmu "Somija"raidām Toronto Simfoniskā orķestra ieskaņojumā. Diriģents Endrū Deiviss.

***

1934. gada vasarā jaunais latviešu komponists Ādolfs Skulte, vēl konservatorijas students būdams, pilnīgi patstāvīgi saraksta simfonisku poēmu "Viļņi". Viņš toreiz strādā par dziedāšanas skolotāju Balvos un vasarā mīl pavadīt laiku laivā uz Balvu ezera. Kā vēlāk viņš raksta atmiņās, tad tur arī radusies ideja simfoniskajam darbam "Viļņi". Šajā savā pirmajā simfoniskajā partitūrā jaunais komponists panāca toreiz latviešu mūzikā vēl nebijušu dabas iespaidu gleznainību un skaņu krāsainību. Tie ir vasaras ūdeņi – no saulainām viļņu šūpām līdz negaisa tēlojumam un dabas apmieram pēc tā. Ar lielu smalkjūtību un nepiespiestību mūzikā pavīd arī Baumaņu Kārļa dziesmas "Kā Daugava vaida un bangas kā krāc", kā arī tautasdziesmas "Pūt, vējiņi" motīvi.

Ādolfa Skultes simfonisko poēmu "Viļņi"ieskaņojis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Aleksandra Viļumaņa vadībā.

***

Gleznaini dabas priekšstati dominēja arī toreiz jaunā komponista Jāņa Ivanova daiļradē. Viņa simfoniskais tēlojums "Padebešu kalns"bija viens no maniem pirmajiem stiprākajiem latviešu mūzikas iespaidiem. Atceros, kad, pamatskolas pēdējā klasē būdams, to izdzirdēju Latvijas Radio vilnī, tad secināju – nu, ja tik skaista mūzika var rasties tepat zem Latvijas debesīm, tad ir vērts mūziku mācīties un ar to nodarboties. Simfonisko tēlojumu "Padebešu kalns" ir komponistam ierosinājis ne tikai pats Rāznas ezera tuvumā meklējamais Mākoņkalns, bet arī kalna teiksmainā vēsture, un tāpēc šī mūzika valdzina arī ar seno leģendu īpatnējo latgalisko sērīgumu un arī ar dramatisku cīņu atbalsu uzliesmojumiem.

Jāņa Ivanova simfonisko tēlojumu Padebešu kalns raidām Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Leonīda Vīgnera ieskaņojumā.

***

Alfrēda Kalniņa operas "Baņuta"darbība notiek leģendārajā latviešu un lietuviešu kopīgajā senatnē. Operas priekšspēle, kas balstās galvenās varones Baņutas tēmā, it kā tēlo viņas dzimteni, par ko Baņuta pirmā cēliena quasi ārijā: "Aiz mežiem, aiz dziļiem stāv vientuļa pils, tur jūrmalā vilnis plūst debesu zils. Tur meži tik dīvaini šalko, auž vakari miglu tur valgo." Manā iztēlē tā ir Kurzemes vai Lietuvas dziļo mežu šalkoņa, savīdamās ar Baņutas laimes ilgām, kas skan operas "Baņuta" priekšspēlē. 

To raidām Aleksandra Viļumaņa vadītā simfoniskā orķestra ieskaņojumā.

***

Šīs operas trīs simfoniskos fragmentus Alfrēds Kalniņš 1929. gadā papildināja un izveidoja vienotu trīsdaļīgu simfonisku darbu. Otrais no šiem trim fragmentiem ir ievērojamais Sēru maršs, kas operas otrajā cēlienā noslēdz traģisko Daumanta kremācijas un Baņutas zvēresta skatu, - traģēdija ir tajā, ka virsaitis Valgudis ar Daumanta nāvi ir zaudējis vienīgo dēlu un līdz ar to viņa cilts ir traģiski beigusies un vairs neturpināsies. Šīs operas vērtētāji vairākkārt ir pielīdzinājuši šī Sēru marša emocionālo iespaidīgumu pasaulslavenajam sēru maršam no Riharda Vāgnera operas "Dievu mijkrēslis". Esmu vairākkārt ieteicis Alfrēda Kalniņa operas "Baņuta" minētos trīs simfoniskos fragmentus programmai latviešu mūzikas lielkoncertam, kas tagad ik gadu notiek janvārī vai februārī, bet vienmēr saņēmis atteikumu – ar ieganstu, ka operas "Baņuta" Sēru maršs varot apbēdināt klausītājus. Manuprāt, šādā attieksmē ir izpaudusies neizpratne par traģēdiskas mākslas darbu izraisīto katarsi un par katarses radīto emocionālo gandarījumu. Tad jau, vairoties šķietami neapbēdināt skatītāju, nedrīkstētu izrādīt arī Šekspīra traģēdijas, kuru noslēguma priekškars pārklāj ne vienu vien līķi.

Sēru maršu no Alfrēda Klaniņa operas "Baņuta" raidām Latvijas Nacionālā orķestra ieskaņojumā, diriģenta Aleksandra Viļumaņa vadībā.

***

Šī raidījuma nākamais skaņdarbs saistīts ar atmiņām par manām pirmkursnieka gaitām Latvijas Valsts konservatorijā. Toreiz beidzās īpaši drūmais staļiniskais pēckara laiks, kad, režīmam apkarojot novatorismu, mūzika ilgi bija turēta emocionāla pieticīguma un sovjetisko masu dziesmu spīlēs, un latviešu caurmēra mūzikas vide slīga pasīvā, stagnējoši romantiska vērojuma noskaņās. Un tad pēkšņi 1956. gadā kā atsvaidzinoša ūdens šalts atskanēja igauņu jaunā komponista Eino Tamberga izaicinoši neobarokālais simfoniskais Concerto grosso. Tas ieguva augstu vietu PSRS mēroga konkursā un nostiprināja igauņu mūzikas pazīstamību pasaulē. Pārgalvīga dinamika, solistu virtuozitātes pretstatījums orķestrim, sitaminstrumentu izaicinājums - tas viss šķita kā jaunas, citādas mūzikas nākotnes solījums.

Eino Tamberga Concerto grosso pirmo daļu diriģenta Olari Eltsa vadībā pēlē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un instrumentālistu sekstets: Ilze Urbāne, Mārtiņš Circenis, Indreks Vāu, Reinis Burkins, Ainārs Šablovskis, Jānis Zilbers. Diriģents Olari Elts.

***

Ļoti gribējās šajā raidījumā atgādināt kaut divas no Jāņa Kalniņa 1937. gadā komponētajām 14 solodziesmām. Tas bija posms Jāņa Kalniņa jaunradē, kad pēc modernā mūzikas valodā veidotās operas "Hamlets"viņa mūzikas stils kļuva vienkāršāks, mērenāks un emocionāli nosvērtāks. Nē, viņa mūzika nekādā gadījumā neatgriezās pie novalkātas romantiskās valodas, bet to ieēnoja it kā laikmetīga klasicisma vaibsti. Abām šī raidījuma solodziesmām, ko tūlīt dzirdēsim, ir Kārļa Skalbes vārdi. Gan pirmās dziesmas "Baltā puķe", gan it īpaši otrās dziesmas "Par katru stundu" objektīvā muzikālā izteiksme atstāj iespaidu, itin kā mūzikā un tās vienkāršajā vēstījumā atjaunotos kaut kas jau pašā lietu kārtībā un dabā agrāk eksistējis – tik dabisks šķiet vēstījums. Tiek lietotas it kā pazīstamas melodiskās frāzes un labi zināmas akordu secības, taču tās izkārtotas tik atbilstoši jaunas noskaņas radīšanai, ka par spīti vienkāršajai, viegli tveramajai mūzikas valodai tās rada konkrētu māksliniecisku atklāsmi.

Jāņa Kalniņa dziesmas balsij un klavierēm "Baltā puķe" un "Par katru stundu Dievam pateicos" dzied Egils Siliņš Māra Skujas pavadījumā.

***

Raidījumu turpināsim ar Pētera Plakida simfonisko skaņdarbu, kam nosaukums "Mūzika klavierēm, stīgām un timpāniem". Taču šo 1969. gada kompozīciju gribētos sākt ar mazu stāstu par Dmitriju Šostakoviču. Kā zināms, Šostakoviča frizūras matu sakārtojums bija tāds, ka viņa galvas virsā allaž pacēlās neliela matu cirta. Un visi it kā zināja, ja, Šostakovičam klausoties kādu mūziku, tā patika, tad viņš mēdza iecirst pirkstus šajā galvvirsas cekulā. Man sagadījās sēdēt tieši aiz Šostakoviča muguras kādā koncertā, kur Pēteris Plakidis pie klavierēm ar stīgu orķestri spēlēja savu minēto skaņdarbu. Tad nu, kad Plakidis bija iesācis savu klavieru solo ievadu, ievēroju, ka Šostakovičs iecērt pirkstus cekulā, un tad pēc tam tur tie grozījās visu atskaņojuma laiku. Tāds bija mans novērojums.

Un tiešām, Plakida darbs šķita kaut kas jauns. Sešdesmito gadu pirmajā pusē daudzi PSRS komponisti savā mūzikā aizrāvās ar disonējoša, lielāko tiesu ekspresionistiska stila drudžainām izpausmēm, bieži atstādami novārtā mākslā tik nepieciešamo mēra sajūtu. Bet nu Pēteris Plakidis ar šo savu kompozīciju kā viens no pirmajiem pieteica jaunu muzikālās izteiksmes līdzsvaru un gudru apvaldītību. Viņam katra skaņa, katra lakoniskā intonācija kaut ko izteica – kaut ko svarīgu un tipisku, tātad paliekošu, nepārejošu, gan pietiekami modernu, bet reizē it kā klasisku. Šī kompozīcija līdz šai dienai ir koncertprogrammu greznums.

Pētera Plakida "Mūziku klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem" ieskaņojis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar autoru pie klavierēm. Diriģents Romualds Kalsons.

***

Raidījuma izskaņā atļaušos dot vārdu arī instrumentālajai kamermūzikai. Šo mūzikas veidu pārstāvēs viens no tā saulainākajiem, atraktīvākajiem paraugiem – proti, deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijas franču komponista Kloda Debisī Stīgu kvartets solminorā. Kā liecina citi šā komponista darbu nosaukumi vai programmas, viņš savā mūzikā bieži kavējies pie jūras tēla. Francijas iemīļotākā jūra ir Vidusjūra, tās tā sauktais Zilais krasts jeb Côte d`azur. Saulainība un esības patika, tīksme, kas skan Debisī kvartetā, liek manai iztēlei kavēties pie silto jūru ainaviskuma arī šajā skaņdarbā.

Kvartetam četras daļas. Pirmās daļas apzīmējums – "Apgaroti un visai noteikti", 2. daļa – "Strauji un ļoti ritmiski", 3. daļa – "Andantino, maigā izteiksmē", 4. daļa – "Ļoti mēreni".

Kloda Debisī Stīgu kvartetu solminorā spēlē Gvarneri kvartets no ASV.