Turpinām svinēt Starptautisko Džeza dienu, kas Latvijā, tāpat kā 190 citās valstīs, tika atzīmēta 30. aprīlī. Latvijas Radio 1. studijā muzicēja saksofonista Toma Rudzinska kvartets.

Un šī nebija pirmā reize šajā mēnesī, kad Toms uz Latviju atveda starptautiski atzītus mūziķus. To viņš darīja teju visu aprīli – raidījumā “Džeza impresijas” jau izskanēja saruna ar dāņu kontrabasistu Kenetu Dālu Knudsenu...
 
Bet šovakar iepazīsim trīs citus mūziķus, kas viesojās Latvijā. Bet vispirms tiešām liels paldies Tomam Rudzinskim – tas nebūt nav viegli ne tikai uzaicināt kādu mūziķi, bet noorganizēt viņam piepildītu nedēļu ar vairākiem koncertiem, meistarklasēm, privātām nodarbībām, iepazīstināt ar viņu ne tikai Rīgas, bet arī citu pilsētu publiku, un man šķiet, ka Toma pašaizliedzīgais darbs mūsu džeza vidi manāmi attīsta, piešķir tai lielāku jaudu un ienes pasaules elpu. Un ar visiem Toma viesiem man bija iespēja tikties arī sarunās, ko piedāvāšu šovakar, līdz ar mūziku. Sarunu tēmas katru reizi nedaudz atšķirsies, taču mana galvenā interese ir par koncerttūrēs muzicējošu mākslinieku ikdienu un to, kas viņus pašus tajā saista, kā izveidot šādu starptautisku karjeru, kā atrast savu ceļu plašajā džeza mūzikas laukā, kā ātri, dažbrīd vien dažas stundas pirms koncerta iepazīties un saspēlēties ar iepriekš nezināmiem mūziķiem, un, protams, runāsim arī par mūzikas radīšanu.

***

Sāksim ar saksofonistu Džanni Galjardi. Viņam tiek piedēvēts unikāls saksofona skanējums, individualitāte un mākslinieciska daudzpusība. Īpaša Džanni interese ir par dažādu tautu tradicionālo mūziku – to viņš atklāja jau savā debijas albumā “Nomadic Nature”, kas tika laists klajā 2014. gadā un izpelnījās atzinīgus vārdus no vairākiem Ņujorkas džeza medijiem. Četrus gadus vēlāk Džanni izdeva albumu “Mizu”, kas ieskaņots kopā ar korejiešu tradicionālās mūzikas pansori dziedātāju, bet 2019. gadā klausītājus sasniedza albums “Bikram”. Protams, mūziķis ir daudz piedalījies arī virknē citu džeza māksliniekus ierakstu, uzstājies teju katrā pasaules kontinentā, vairākus gadus dzīvojis Ņujorkā, tagad apmeties Šveicē, bet par mājām tās būtu pārsteidzīgi saukt, jo Džanni lielāko laika daļu ir ceļā vai uz skatuves.

Džanni, tu esi Latvijā pavadījis nedēļu. Kādas ir tavas sajūtas par Latvijas džeza vidi?

Džanni Galjardi: Šī ir bijusi lieliska nedēļa. Es pazīstu daudzus latviešu mūziķus, jo mēs studējām kopā Amsterdamas Konservatorijā kādus 15 gadus atpakaļ. Tāpēc es esmu bijis saziņā ar vairākiem brīnišķīgiem latviešu mūziķiem. Man liekas, jums ir ļoti laba mūziķu kopiena, katrs dara kaut ko savu, bet tomēr visi ir savā veidā vienoti. Es jūtos ļoti gaidīts un labi uzņemts, un tas ir skaisti, manuprāt.

Pirms nedēļas man bija intervija ar dāņu kontrabasistu Kenetu Dālu Knudsenu, un viņš atzina, ka viena no svarīgākajām lietām viņam kā mūziķim ir ceļošana, iespēja iepazīties ar jauniem mūziķiem un jaunām kultūrām. Vai tev ir tāpat?

Jā, jā! Es pat teiktu, ka ceļoju pārāk daudz! Es nepārtraukti ceļoju pēdējos 20 gadus. Dažreiz patiesībā ir grūti atrast dzīvē balansu, tik daudz ceļojot. Varbūt manā gadījumā tas ir lāsts un svētība vienlaikus – mans pirmais albums saucās “Nomadic nature”, tolaik man aiz muguras jau bija vairāki ceļojumu gadi, un kopš tā laika nekas nav mainījies, es ceļoju ar savu mūziku, mācos pasauli, satieku cilvēkus un dažādas kultūras un izbaudu pasauli.

To mēs varam dzirdēt arī tavos albumos, jo īpaši divos. Kā tas notiek tavā gadījumā – vai tu aizbrauc kaut kur, satiec vietējos mūziķus un tad veic ierakstu kopā, vai arī šie mūziķi tev jau iepriekš ir labi zināmi?

Tas katru reizi atšķiras. Nesen es veicu ierakstu Rumānijā ar tradicionālajiem romu mūziķiem, tas notika, pateicoties kopīgiem draugiem, ko gadu gaitā esmu saticis. Tā bija lieliska pieredze – iekļauties viņu tradicionālajā mūzikā. Albums “Mizu” tapa, jo es noskatījos dokumentālo filmu par tradicionālo korejiešu dziedātāju, to sauc par pansori mūziku, tā savā veidā ir līdzīga spāņu flamenko mūzikai, dziedāšanai veids ir ļoti raupjš. Filma bija par vīru, kas devās uz kalniem un 12 gadus dziedāja pie ūdenskrituma. Viņš atrada savu balsi, un tad devās atpakaļ uz pilsētu. Es biju apsēsts ar to filmu un šī vīra dzīvesstāstu, un tad, kad devos Korejas tūrē, centos viņu atrast. Aizsūtīju viņam e-pastu, ka šajās dienās būšu Seulā, varbūt viņš vēlētos kopā veikt ierakstu. Es piedāvāju viņam samaksu, bet viņš nekādu naudu negribēja. Viņš vienkārši atnāca uz studiju, ne vārda nerunāja angliski, viņš gribēja dziedāt tikai re minorā. Es biju uzrakstījis oriģinālmūziku šim ierakstam, bet, tā kā viņš nelasīja notis, mēs vienkārši improvizējām. Tādu to ierakstu es arī izdevu. Man tas vispār ļoti patīk, jo no nekā radās kaut kas maģisks.

Un kāds ir albuma “Bikram” stāsts?

Jūs varbūt esat dzirdējuši par bikram jogu, kas notiek karstumā, piemēram, pirtī. Es kādu laiku dzīvoju Bruklinā, un mēs ar citiem mūziķiem tikāmies katru trešdienu. Katrs nesām jaunas kompozīcijas. Šajā ierakstā visi skaņdarbi nāk no tām trešdienām. Mēs mēģinājām, bija vasara, maza telpa, karsts, tāpēc mēs to saucām par bikram džezu. Tā nu es šo ierakstu veltīju tām trešdienu sesijām un mūziķiem.

Vai, tik daudz ceļojot, tev joprojām ir sajūta, ka pasaule ir ļoti liela? Varbūt kādā brīdī tā prātā un sajūtās paliek mazāka un aptveramāka?

Tā no vienas puses šķiet mazāka, jo mēs dzīvojam laikā, kad mazāk kā 24 stundu laikā tu vari nokļūt jebkur. Un vienā brīdī tu saproti, ka mēs visi esam vienādi, neskatoties uz to, no kurienes nākam vai kādā valodā runājam. Mums visiem ir vienādas vajadzības – pajumte, ēdiens, duša un labākais mūsu ģimenei un mīļajiem. Mums visiem ir vēlme būt laimīgiem. Visas tās kultūru robežas neļauj mums apzināties sevi, tās izceļ mūsu atšķirības. Tāpēc no vienas puses – jā, es ticu, ka pasaule ir diezgan maza vieta. Bet tajā pašā laikā man prātā vēl ir tik daudz vietu, kur gribētu nokļūt, tik daudz lietu, ko nezinu. Un es nezinu, vai mana dzīve būs gana gara, li tam visam pietiktu laika. Tāpēc pasaule vienlaikus ir arī ļoti liela.

Tik daudz ceļojot tu esi redzējis arī dažādas džeza skatuves. Vai starp tām ir lielas atšķirības, vai arī tur tomēr ir līdzības?

Ir lielas atšķirības starp dažādām valstīm, bet tas arī ir tas skaistums. Bet džezs un improvizētā mūzika ir universāla – tu vari aizbraukt uz jebkuru pasaules vietu un sazināties caur mūziku pat ar cilvēkiem, ar kuriem nerunā kopīgā valodā. Bet, protams, ir atšķirības – puisis no Kubas nespēlēs tāpat kā norvēģietis. Viņiem būs atšķirīgs melodijas dziedāšanas veids, ritma sajūta.

Un tu centies saspēlēties ar viņiem visiem.

Tieši tā, tas mani bagātina un savā ziņā arī palīdz atrast manu izteiksmes veidu. Protams, vienmēr saglabājas esence no katra cilvēka, to nav iespējams mainīt. Vienalga, ar ko es saspēlējos, tas vienmēr būšu es, bet mēs tomēr izturamies citādi, sazinoties ar dažādiem cilvēkiem. Šonedēļ, piemēram, es spēlēju kopā ar trim dažādiem bundziniekiem, līdz ar to katru vakaru bija citādākas sajūtas. Un es ļoti novērtēju šo dažādību. Tas ir kā ar garšvielām – vienā vakarā vairāk sāls, citā pipari vai čili. Katram ir sava garša.

Tu vairākus gadus esi dzīvojis Ņujorkā, ko mēs mēdzam dēvēt par džeza metropoli. Kas ir tie galvenie virzieni vai stili, kas valda šodienas džezā?

Tas ir ļoti atvērts jautājums, jo mūsdienās jebkas var būt džezs. Ir ļoti daudz iespēju un variāciju, kas džezs var būt. Kopumā man ir sajūta, ka džezs ir kļuvis pārlieku konceptuāls un matemātisks. Tam pietrūkst kontakta ar publiku. Mūsu atbildība ir vienot cilvēkus, kas ir atnākuši uz koncertu. Valda stigma, ka džezs ir garlaicīgs un daudziem neinteresants. Es uzskatu, ka daļēji tā ir pašu mūziķu atbildība, ne vienmēr atrast pareizo balansu ir viegli. Protams, es uzaugu ar džeza tradīciju, bet arī tā ir ļoti atšķirīga dažādās desmitgadēs. Bet tagad, pēdējos 20 gadus, tā ir tik dažāda, tā var būt jebkas. Un tas ir lieliski.

No vienas puses, jā. Bet tas var būt arī grūti.

Jā, tas ir liels temats. Ir tāds trompetists Nikolass Peitons, viņš daudz sūdzas, ka tas, ko mēs saucam par džezu, nav pareizais apzīmējums tai mūzikai. To vajadzētu saukt par “black american music” jeb melnādaino amerikāņu mūziku. Un arī tas var nozīmēt ļoti daudz ko – no hiphopa līdz soulam, gospelim, ļoti daudz kas tas var būt. Jā, džezs… Es nezinu, man nav atbildes, džezs ir džezs!

Tu daudz esi sniedzis meistarklases dažādās augstskolās. Ko tu teiktu par šodienas studentiem?

Kad es studēju, man nebija nekāda plāna pašam kādreiz mācīt, es vienmēr mūziku esmu apguvis ļoti audiālā un intuitīvā veidā. Viena sajūta, kas man ir – ka mūzikas mācīšanās ir kļuvusi ļoti metodiska un formulās balstīta. Bet tas tā nestrādā – tā ir valoda, mākslas veids. Ja tu saskaitīsi mūzikā divi plus divi, tu neiegūsi rezultātu, ko gaidi. Mūzika ir citāda, tā nav matemātika, pat ja dažreiz matemātika ir ļoti iesaistīta. Man šķiet, ka šodien trūkst intuitīvās pieejas mūzikas apgūšanā. Mūzika šodien nāk no tā, ko tu redzi un ar prātu saproti, nevis no klausīšanās un no sirds. Pirms pāris dienām meistarklasē es teicu – ja pavārs gatavo, akli sekojot receptei, bet nav attīstījis savu garšas izjūtu un nesaprot, kas ir par sāļu vai asu, tad ēdiens nebūs labs. Viņam pašam ir jāizmēģina viss un jāsaprot, kas strādā, kas nē. Tas pats ir ar mūziku. Es redzu, ka šodien ir daudz mūziķu, kas nav izkopuši savu dzirdi un spēju klausīties tajā, kas notiek tev apkārt. Bet tas ir mūsu galvenais instruments.

Nevis spēlēšana, bet klausīšanās.

Jā, tieši tā! Labākie mūziķi ir tie, kas dzird visu, kas viņiem apkārt notiek. Viņi ir ļoti attīstījuši savas maņas, viņi pat savā veidā uztver un saprot citu mūziķu enerģētiku. Jā, tie ir labākie mūziķi, kas ir attīstījuši sevī šīs jūtības kvalitātes. Džezs joprojām lielā mērā ir vīriešu pasaule, te ir daudz testosterona, izrādīšanās, ego. Bet mūzika nav par to, tā ir par stāsta ietērpšanu skaņās. Man iekšēji ir daudz jautājumu par to, jo man patīk klausīties mūziku, bet, kad aizeju uz koncertiem, lielākoties nevaru tos izbaudīt, jo visa ir par daudz, nav iespējams ievilkt elpu.

Mazāk ir vairāk.

Jā, tā ir ļoti laba vēsts, ko paturēt prātā spēlējot. Mazāk ir vairāk, pilnīgi noteikti.

Stāsts mūzikā tev ir svarīgākais?

Laikam jau. Patiesībā es joprojām nezinu, ko es vēlos teikt tā pa īstam. Protams, spēlējot vienmēr tu kaut ko paud, pat ja to neapzinies. Bet tas ir ļoti svarīgi, protams, mēs esam stāstnieki. Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar fotogrāfiju, video, kino. Un mums patīk šīs lietas tāpēc, ka tās atklāj stāstu. Laba fotogrāfija tev var ļaut sapņot un nokļūt tur, kur neesi nekad bijis. Man patīk tā sajūta, ka kinoteātrī tu ieej tumšā telpā un uz divām stundām tiec teleportēts citā izplatījumā. Mūzikai būtu jāspēj tas pats – kad tu aizej uz koncertu, tu atslēdzies no savas ikdienas dzīves un aizej līdzi mūzikai. Tas ir ideālais mērķis.