Iepazīstamies ar 66. starptautiskā komponistu konkursa Rostrum galvenās  balvas ieguvēju - slovēņu komponisti Petru Strahovniku (Petra Strahovnik, 1986) un viņas opusu Prana.

Šogad Rostrum norisinājās Bariločē, Argentīnas dienvidos, turklāt konkursa rīkotāja – Starptautiskā mūzikas padome – šogad atzīmē 70. gadadienu, tamdēļ arī lielā ambīcija – izvest Rostrum ārpus Eiropas, un pirmoreiz vēsturē tas arī notika.

Latvijas Radio delegāte bija Signe Lagzdiņa, kura kopā ar radio kolēģiem no visas pasaules četras dienas klausījās un noslēgumā arī vērtēja visus 50 konkursam izvirītos darbus, lai uzzinātu rekomendēto skaņdarbu desmitnieku un galvenos darbus divās kategorijās – galvenajā kategorijā un kategorijā līdz 30 gadu vecumam.

Galveno balvu saņēma slovēniete Petra Strahovnika ar orķestra darbu Prana, savukārt jauno komponistu konkursā uzvarētāja laurus plūca latviešu komponists Jēkabs Jančevskis ar opusu When.

Šiem skaņdarbiem, kuri tiek izvēlēti un iekļūst desmitniekā, ir īpaša prioritāte – tos savās programmās jāatskaņo visām Rostrum dalībvalstīm, un tas nozīmē, ka tāpat kā mums ir iespēja noklausīties jaunāko mūziku no Meksikas, Taivānas, Somijas un daudzām citām valstīm, arī šo valstu radio klausītāji dzirdēs šos opusus. Rostrum ir ļoti nozīmīga platforma jaunākajai mūzikai.

Petra Strahovnika, kura absolvējusi Ļubļanas mūzikas akadēmiju un Hāgas konservatoriju, savā komponistes karjerā izvēlējusies nedomāt tradicionāli, bet meklēt jaunas skaņas. Viņa apzinās, kā cilvēki uztver skaņu laikā un telpā, publikai piedāvājot mehāniski vai elektroniski apstrādātus skanējumus.

Iedvesmu Petra saviem skaņdarbiem rod ārpus mūzikas – viņa domā par modernās sabiedrības ierobežojumiem, cilvēka pieredzi sabiedrībā, uzdod fundamentālus jautājumus un teorijas par cilvēci un visumu.

Petras domāšanas pavedienu varam uztvert arī ar Sokrāta sacīto: "Es nevaru nevienam neko iemācīt – es vienīgi varu pamudināt viņus domāt."

2013. gadā Amsterdamā tika uzvesta Strahovnikas pirmā kameropera “Kļūstot par sistēmu”, saņemot lieliskas recenzijas. Bet 2020. gadā Slovēnijā pirmatskaņojumu piedzīvos jauna Petras opera Balerina, kuras pamatā slovēņu rakstnieka Marko Sosiča grāmata Balerina.

Petras Strahovnikas kontā arī daudz atzinību un sadarbību ar izciliem interpretiem, un ticams, ka pēc Rostrum 2019 galvenās balvas tās tikai kuplināsies.

Rostrum 2019 Strahovnika pamanīta ar orķestra skaņdarbu Prana, un Petra, iesākot sava skaņdarba aprakstu, sakatā: “Es gribētu, lai jūs paši izvēlaties, vai tālāk šo lasīt vai nē."

Hinduismā jēdziens Prana reprezentē dzīvības spēka elpu. Pranu var tulkot kā universālu enerģiju, kas plūst mūsu ķermenī un apkārt tam. Komponiste šajā darbā ir radījusi ideju par šī visuma atmosfēru un reizē arī atsevišķi ielūkojoties divos kontrastējošos polos.

Pirms klausāmies mūziku, piedāvājam Slovēnijas Radio sarūpēto sarunu ar Petru Strahovniku, kura šobrīd atrodas Nīderlandē.

Slovēnijas Radio: Liels darbs ieguldīts, noticis arī tā, ka opusa pirmatskaņojums iesākumā atcelts, bet visbeidzot – lieliska pirmā perfomance ar Slovēnijas Radio simfonisko orķestri un diriģentu Rosinu Milano. Jūs esat ļoti aizņemta komponiste – kur uzzinājāt par Rostrum balvu?

Petra Strahovnika: Biju sava nākamā darba komponēšanas procesā – strādājam aktīvi, gaidot šī darba pirmatskaņojumu. Biju ļoti pārsteigta – kad piezvanījāt, nespēju noticēt tam, ko dzirdu. Un joprojām neesmu pārliecināta, vai tā maz ir taisnība.

Kādas ir jūsu domas par skaņdarbu Prana un tagad arī par tā atpazīstamību?

Esmu ļoti priecīga, ka vēstījums un māksla var satikties ar klausītājiem. Es ceru, ka tas atvērs jaunus ceļus dažādām sadarbībām un dos man iespēju savas idejas pārvērst realitātē. Man tas ir vissvarīgākais - ka idejas un māksla, ko radu, var nonākt pie publikas un ka publika no tā arī saņem kādu labumu.

Pirms nonākam pie interpretācijas, vispirms par to, cik daudz darba ieguldīts kompozīcijas procesā, ar dažādiem eksperimentiem meklējot jaunas skaņas. Vai varat raksturot ieguldījumu šai skaņdarbā?

Ar skaņu eksperimentēju jau kopš vispār sāku komponēt. Un šis ir pirmais mans lielais orķestra darbs.

Ja eksperimenti notiek patiešām lielā partitūrā, ir jābūt ļoti konkrētām idejām – ar orķestri mēs nevaram eksperimentēt stundām vai nedēļām no vietas;

tā varu strādāt ar solistiem vai mazākiem ansambļiem, tāpēc pārliecināt tik lielu institūciju, tik daudzus mūziķus būt atvērtiem arī citām opcijām, kā iegūt skaņu un tai pašā laikā pārliecināt viņus, ka tas nesabojās instrumentus. Tas bija izaicinājums, bet – man par pārsteigumu, orķestris bija ļoti atvērts eksperimentiem. Arī notācija, patiecoties eksperimentiem, ir diezgan sarežģīta – tāpēc var teikt, ka sagatavošanās process bija ļoti ilgs. Bet domāju – bija pat labi, ka pirmatskaņojums tika pārcelts, jo mūziķiem bija vairāk laika rūpīgi sagatavot savas partijas.

Vai ir kādi komentāri par diriģenta Rosi Milano pienesumu?

Man patīk viņa enerģija un arī viņš pats kā cilvēks. Manuprāt, labas cilvēciskas attiecības starp mūziķiem un diriģentu ir vissvarīgākās, lai taptu lielisks mākslas darbs.

Tāpēc es vienmēr vēlos satikt mūziķus, vēlos strādāt ar cilvēkiem! Viņu personība ir ļoti svarīga. Un mūziķiem jāapzinās, cik liela loma viņiem pašiem ir skaņdarba atskaņojumā, viņiem jāzina, kāpēc viņiem tas jāspēlē, ka tam ir kāds iemesls. Un tāpēc mēs labi sapratāmies ar diriģentu – manuprāt, viņš saprata, kāpēc viņš diriģē šo konkrēto darbu.

Jūsu darbiem piemīt intimitāte. Vai tamdēļ jūs joprojām komponējat, pierakstot ar zīmuli? Kāpēc esat noraidoša pret digitālajām tehnoloģijām?

Varbūt šajā ziņā esmu ļoti romantiska. Varbūt arī nē.

Pilnīgi balta lapa manā priekšā dod man lielu brīvību.

Savus darbus es vizualizēju un varu iedomāties konkrētu vietu, kā tā izskatās un izklausās, tāpēc man ir nepieciešama pilnīgi brīva vieta tam. Nevaru sevi iedomāties komponējam pie datora. Man tas ir ļoti dabiski – rakstīt ar roku. Varbūt kaut kas tādējādi notiek lēnāk – bet manā gadījumā daudzas lietas pat ātrāk, jo tas vienkārši ir organiski.

Šis ir jūsu pirmais orķestra darbs. Tas ir piesātināts ar individualitāti. Tas nav dramatisks skaņdarbs, bet ļoti piesātināts, jaudīgs. Un pieprasa veselu birumu ar īpašām skaņu vibrācijām. Kādas tehnikas izmantojāt un kā nosaukums Prana sasaucas ar mūziku?

Pirmkārt, uzskatu, ka svarīgs ir katrs mūziķis – tāpēc ļoti daudz izmantoju divisi. Patiesībā ikvienam mūziķim bija sava partija. Katram klarnetistam, katram flautistam, arī stīgām - ļoti daudz divisi. Un šeit ir svarīgi radīt skaņu, nevis to nospēlēt. Un nevis būt lielai grupai, bet būt individuālistam. Biju iedomājusies, ka Prana ir kā elpa, ko ieelpojam un izelpojam. Tai pašā laikā ar vienu elpas vilcienu var ieelpot visu universu, visu enerģiju, ko tas piedāvā. Tāpēc ikviens mūziķis šajā gadījumā ir svarīgs, lai iesākumā radītu sadrumstalojumu, bet vēlāk – vienu veselumu.

Vai varat atklāt, kā sagatavojāt instrumentus?

Viens no paņēmieniem, ko izmantoju arvien vairāk, ir magnēti uz stīgu instrumentiem; šī skaņa ir ļoti spēcīga, tā izmaina instrumenta mehānismu. Ja visi stīgu instrumenti šo magnētu uzliktu tajā pašā vietā uz stīgām, mēs iegūtu pārspīlētu, pārāk piesātinātu skanējumu, bet, tā kā katram mūziķim devu citus norādījumus, ir iespēja iegūt plašu skaņu spektru ar citādām frekvencēm un harmonijām.