Dāvida bralība (no vācu val. Davidsbund) ir komponista Roberta Šūmaņa 1833. gadā izgudrota muzikāla apvienība ar iedomātiem un reāliem personāžiem, kurai saskaņā ar autora plānu vajadzēja pretoties filistiskiem jeb aprobežoti mietpilsoniskiem uzskatiem par mākslu.

Iedvesmu šādas brālības tapšanai Šūmanis bija smēlies gan reālās, gan iedomātās literārajās brālībās, savējo nosaucot Bībeles karaļa Dāvida vārdā.
 
Pēc komponista idejas, Dāvida brālības biedri, aizstāvot laikmetīgās mūzikas lietu, cīnās ar saviem nelabvēļiem – filistriem. Šajā iedomu brālībā Šūmanis pulcēja gan komponistus, kas dzīvoja brālības dibināšanas laikā (Frederiks Šopēns, Francis Lists, Nikolo Paganīni, Klāra Vīka), gan tos, kas bija aizsaukti mūžībā: Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Johans Sebastiāns Bahs... Brālības biedri bija arī Šūmaņa izdomātie tēli Eizēbijs un Florestāns, kuri pārstāv divas dažādas komponista garīgās personifikācijas: personības liriski apcerīgo pusi un impulsīvo, dedzīgo. Dāvida biedrības biedru vidū bija arī Šūmaņa izdomātais Maestro Raro, kura prototips bija Klāras Vīkas tēvs Johans Frīdrihs Vīks.

Ar viņu vārdiem Šūmanis parakstīja savus kritiskos rakstus periodiskajā izdevumā Neue Zeitschrift für Musik. Tieši šis žurnāls kļuva par biedrības priekšteci, Šūmanim pirmo reizi mēģinot iepazīstināt ar ideju izveidot progresīvu komponistu savienību, kas iebilstu pret sliktu mūzikas gaumi.

Daži no biedrības locekļiem, kas bija Šūmaņa laikabiedri, piemēram, Hektors Berliozs, Johans Vīks un Fēlikss Mendelsons, patiesībā nekad nepiedalījās biedrības norisēs. Šai biedrībai 1937. gadā Šūmanis veltīja vienu no saviem slavenākajiem klavierdarbiem – "Dāvida brālības dejas", ko šoreiz klausāmies pianista Konstantīna Blūmentāla (1925–1989) sniegumā.