Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane

2025. gada 5. martā Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumu ciklā "Vai zini?" nepilnu septiņu minūšu garumā izskanēja Karlīnes Damrozes (dzimušas Krauklis), rakstnieka Reiņa Kaudzītes dzīvesbiedres un novadnieces, dzīvesstāsts.

2025. gads iezīmē 155. gadskārtu, kopš dzimusi Karlīne Damroze, un maijā, Karlīnes dzimšanas mēnesī, Saulkrastos notika vecmātēm veltīts koncerts, jo arī pati Karlīne bija vecmāte.

Ar balti ziedošo ābeļu ziedlapiņu lietu pār klausītāju galvām – tik maigi un aizkustinoši izskanēja bērnu saņēmējai Karlīnei Damrozei un visām Latvijas vecmātēm veltītais koncerts "Tavas rokas un sirds, saņemot bērnu šai pasaulē", kas notika 25. maijā Reiņa Kaudzītes namiņa dārzā un pulcēja vecmātes no visas Latvijas. Koncertu sniedza Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris, dziedātāja Ieva Sutugova un pianists Raimonds Petrauskis. Dziesmas mijās ar tieši pirms 155 gadiem maijā dzimušās Karlīnes Krauklis (vēlāk  – Damrozes) dzīvesstāsta lappusēm, kuras varēja vērot videofragmentos no monoizrādes "Viņa. Karlīne" aktrises Ievas Puķes tēlojumā. Trāpīgi – gan ar humoru, gan romantisku noti – Mārtiņš starp dziesmu priekšnesumiem ievija Karlīnes un rakstnieka Reiņa Kaudzītes dzīves ainas.

Pēterupe pēdējos septiņus dzīves gadus bija Reiņa Kaudzītes pēdējā dzīves vieta, pirms viņš devās sava mūža pēdējā ceļojumā uz Vecpiebalgas "Kalna Kaibēniem", bet Karlīne Damroze šeit nodzīvoja vairāk nekā 25 gadus un tagad atdusas Pēterupes jeb Saulkrastu kapsētā. Tālu no dzimtās Leimaņu muižas, no savas bērnības un jaunības vietām, no sāpju pilnām atmiņām, par kurām pirms koncerta mums nebija ne nojausmas...

Šis ir stāsts Post Scriptum – par Karlīni pirms un pēc kopdzīves ar Reini. Viņas īpašās piemiņas gadā jūtu atbildību un pienākumu izstāstīt Karlīnes stāstu plašāk, ar visiem jaunatklātajiem vai piemirstajiem faktiem, atskārsmēm un atklājumu ekspedīcijas noskaņām.

Šis būs arī stāsts par līdzcilvēku iesaistīšanos, kopdarbību un pēdējo gadu vēstures liecību bagātīgās un straujās digitalizācijas priekšrocībām vēstures stāstu pilnīgākā atklāšanā.

***

Pavasarī, veidojot Karlīnei Damrozei un Latvijas vecmātēm veltīto koncertu, bijām uzzīmējuši šādu Karlīnes portretu: "Kas bija Karlīne pati? Sieviete, kura 20. gadsimta sākumā ieguvusi izglītību un strādā algotu darbu. Bērnu saņēmēja jeb vecmāte, kuras rokas saņēmušas daudz Pēterupes un apkārtējo apdzīvoto vietu jaundzimušo, pati mātes rūpes savā mūžā nepiedzīvojot. Šķirta sieva, kuras statuss tika pieminēts visos tā laika dokumentos, un iespēja laulāties vēlreiz bija atkarīga no pirmā vīra labvēlības. Rosīga Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībniece. Mājas saimniece, kura drosmīgi pārlaida Pirmā pasaules kara laiku Pēterupē. Tautas dziesmu pierakstītāja, kuras vākums joprojām glabājas Latviešu folkloras krātuvē. Patstāvīga un pacietīga, stipra un izlēmīga savā darbā un sadzīvē. Tik praktiska un ar abām kājām uz zemes stāvoša! Tomēr dziļi sirdī – nedalītu mīlestību un uzmanību alkstoša. Jo jūtīguma izpausmēm reālajā dzīvē bijis maz vietas – tas palicis vien pagājušā gadsimta 30. gados tik populārajā sieviešu žurnālā "Zeltene" publicētajās atmiņās, kuras atklāj Karlīnes dzīvesstāstu un pirms dažiem gadiem ietvertas monoizrādē "Viņa. Karlīne", kad Karlīnes Damrozes tēlā iejutās Valmieras drāmas teātra aktrise Ieva Puķe."

Pēc koncerta manā telefonā atskanēja zvans, un sievietes balss teica: "Jūs droši vien nezināt, kas jums zvana, bet es esmu no Kaives pagasta "Veģēniem"!"

Un tā pirmsjāņu tveicē dodos uz Kaives pagasta "Veģēniem" – vietu, kur dzimusi Karlīne. Taču Vecpiebalgas apmeklējums manā izpratnē ir pilnvērtīgāks, ja izdodas iegriezties "Kalna Kaibēnos", kur ar jau iepazīto Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" pētniecisko speciālisti Ievu Plešu brāļu Kaudzīšu glāžu istabā jeb verandā sākam šķetināt Karlīnes dzīvesstāstu, kā arī viņas vairākkārtējās sastapšanās ar Reini emocionālos aspektus.

Kā nenoskaidrots jautājums joprojām ir un paliek – kādi apsvērumi 19.-20.gadsimtu mijā likuši sievietei pamest vīru, dzimto pusi un doties uz Rīgu? Ar "Kaibēnu" Ievu pārspriežam arī šo.

Es bilstu, ka vēsturiskajos avotos minēts, ka brāļu Reiņa un Matīsa dibinātās biedrības "Pārtika" priekšnieks bijis Damroze, visticamāk, Karlīnes Damrozes vīrs, bet nosaucu neprecīzu vārdu, uz ko Ieva attrauc, ka tā nav: Karlīnes vīrs esot bijis Jānis, savukārt viņai nekas neesot zināms par viņa saistību ar "Pārtiku". Vēl Ieva Pleša sarunā piemin, ka Karlīnei esot bijis dēls, par kuru savukārt pirmo reizi dzirdu es.

Biedrības "Pārtika" ēka atradās Vecpiebalgas pagasta "Mūrnieku" mājās, kuru pakājē, koku ieskauts, debesīs spoguļojas mazais, apaļais Mūrnieku ezeriņš. Ceļš no "Kalna Kaibēniem" ved garām "Mūrniekiem". Tālāk, uz Kaives pagastu, tas vijas gar "Nāgeles" krogu, pēc kāda laika kreisajā pusē pavīd norāde uz Leimaņu kapsētu, tad – Leimaņu muižas ēka, kuras pagalmam cauri izbraucot, nonāku "Veģēnu" mājkopas jeb ciema vietā. Nav zināms, tieši kurās mājās ir dzimusi Karlīne, bet iespējams iztēloties, kā viņa devusies uz netālu esošo Leimaņu ezeru peldēties, plūkusi puķes vai birztalā lasījusi meža zemenītes.

Bet tagad – daži fakti, kuru papildināšanā daudz paveikusi Ieva Pleša...

Karlīne Krauklis dzimusi 1870. gadā 4. maijā, pēc jaunā stila – 16. maijā. Ieraksts Vecpiebalgas baznīcas grāmatā Nr. 77 vēsta, ka Karline Krauklis, Pētera un Mades meita, dzimusi Leimaņu muižas, tolaik Nervensbergas "Veģēnu" mājās un kristīta 1. (pēc jaunā stila – 13.) jūnijā Vecpiebalgas draudzē. Karlīnes vecāki ir Pēteris Krauklis un Made (dzimusi Danavskij), abi no "Veģēniem". Vecāku laulības notikušas 1854. gadā (Vecpiebalgas draudze, 55. ieraksts). Viņu bērni: Anšs (1855), Pidriķis (1860), Jūle (1863), Jānis (1865). Karlīne dzimusi kā piektais bērns ģimenē, viņai seko pastarīte Ede, kura dzimusi 1874. gadā. Šobrīd nekas vairāk par Karlīnes bērnību un jaunību nav izpētīts.

Par Karlīnes vīru zināmas šādas ziņas: Jānis Damroze dzimis 1860. gadā 9. septembrī Vecpiebalgas "Tanuļos" Anša (dz. 1826) un Edes (dz. 1830, dzimusi Caune) dēls, ieraksts nr. 182 un 186, Vecpiebalgas luterāņu draudze.

Kaut arī Karlīnes Damrozes pagājušā gadsimta 30. gados pierakstītās atmiņas žurnālā "Zeltene" vēsta, ka viņa bijusi diplomēta vecmāte, nekas nebija zināms par izglītības iegūšanas apstākļiem. Saulkrastu Kultūras centra rīcībā nebija arī informācijas, ka Karlīne būtu bijusi Latvijas Vecmāšu biedrības biedre. Pēc 25. maija koncerta vecmāte Astrīda Millere atsūtīja attēlu ar žurnāla "Vecmāšu Vēstnesis" 1932. gada numuru, kurā publicēts vecmātes K. Damrozes (Pēterupē) raksts "Vecmāte".

Šajā rakstā Karlīne Damroze atklāj arī savu izglītošanās stāstu laikā, pirms Latvija tika nodibināta kā neatkarīga valsts: "Atceros vēl, kad iestājos mācīties par vecmāti 1904. gadā Rīgas pilsētas slimnīcā, tad ārsti toreiz teica, ka nupat paejot 10 gadi, kopš Rīgā ierīkota pamatīga vecmāšu skola. […] Jau toreiz vecmāšu apmācība bija nostādīta uz stingriem pamatiem, mācības bija jāizņem teorētiski un praktiski, kā arī stingri bija jāievēro nakts dežūri, grūti bija toreiz, jo mācības valoda arī nebija mūsu, bet gan sveša. Bet liels, neaprakstāms bija mūsu prieks, kad beidzot par visām pūlēm saņēmām labu "diplomu". Kursu beidzām 14 kollēgas, dažas aizgāja uz laukiem, dažās palika pilsētā."

Raksta noslēgumā Karlīnes apgalvojums kliedē jebkuras šaubas par to, ka viņa bijusi Latvijas Vecmāšu biedrības biedrene: "Tādēļ vecmātei zināšanu nekad nevar būt par daudz. Neatsverami vecmāšu zinību atsvaidzināšanas ziņā bija I papildu kursi vecmātēm, ko rīkoja mūsu darbīgā organizācija 1927.gadā, kad slavenāko Latvijas profesoru un ārstu vadībā tikām iepazīstinātas ar jauniem sasniegumiem ārstniecības laukā. Tagad jau pagājuši 5 gadi no pirmo kursu noturēšanas laika, kādēļ otrie kursi nāk īstā laikā."

2025. gada 19. augustā apritēja 100 gadi, kopš 1925. gadā dibināta Latvijas Vecmāšu biedrība (LVB), kura ar devīzi "Tautas nākotnei veltam savus spēkus!" aktīvi darbojās neatkarīgajā Latvijā starp abiem pasaules kariem.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Rīgā no 1920. gada darbojās Rīgas Vecmāšu savienība, kurā 1925. gadā bija 78 biedres. To vadīja Anna Gaigala.1925. gadā divpadsmit no Rīgas Vecmāšu savienības biedrēm nolēma izveidot LVB, lai apvienotu vecmātes visā Latvijā un celtu vecmāšu labklājību.

No 1930. gada 15.novembra Latvijas Vecmāšu biedrība izdeva mēnešrakstu (žurnālu) "Vecmāšu Vēstnesis", kas iznāca katra mēneša 15. datumā. Mēnešraksta redakcija atradās Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Abonēt "Vecmāšu Vēstnesi" bija katras LVB biedres pienākums. Līdz 1940. gada 15. septembrim tika izdoti 119 žurnāli, un, kā esam noskaidrojuši, vismaz vienā no tiem publicēts vecmātes Karlīnes Damrozes raksts.

Dodoties mājup, pusceļā no "Veģēniem" mani sasniedz Ievas Plešas ziņa par Karlīnes dēliem. Jā, diviem dēliem, par kuriem ziņas atrodamas digitalizētajos vēstures avotos.

Kārlis miris 1897. gada 21. maijā. Miršanas ieraksts nr. 60, Vecpiebalgas draudze. Nāves iemesls –skarlatīna jeb šarlaks. Kā miršanas vieta norādīta Vecpiebalgas "Mūrnieki". Vecāki – Jānis un Karlīne Damrozes, dzimšanas vieta – "Leimaņi".  Divus ierakstus augstāk (nr. 58) redzams vēl viens mirušais bērns – Jānis Roberts, kas, domājams, ir vēl viens Karlīnes un Jāņa Damrozes dēls. Dzimšanas vieta – "Leimaņi". Miris tā paša gada 17. maijā. Vecpiebalgas "Mūrniekos". Nāves iemesls – tāds pats: skarlatīna. Dzimšanas ierakstu datu trūkuma dēļ  nav izdevies atrast, tāpat kā Jāņa un Karlīnes laulību ierakstu.

Un tā šī gada 14. septembrī dodos ekspedīcijā uz Leimaņu kapsētu, kas izvietojusies stāvā pakalnā. Bažas, ka Karlīnes bērnu kapavietu atrast būs grūtības, nepiepildās – kapsētas digitalizācijas vietnē redzamais pamatīgais čuguna krusts ar Jāņa Roberta un Kārļa Damrožu vārdiem slejas turpat blakus kapsētas zvanu tornim, un vienkāršā kapavieta, apaugusi ar maijpuķītēm un ozolītēm, arī kādu pīpenes ziedu, lai arī pieticīga, nešķiet pamesta un aizmirsta. Tā, iespējams, arī ir atbilde Karlīnes lēmumam pamest visu šaipusē un doties uz Rīgu apgūt vecmātes arodu un veltīt savus spēkus tautas nākotnei.

Karlīne Saulkrastos visbiežāk tiek pieminēta līdztekus rakstnieka Reiņa Kaudzītes vārdam kā viņa dzīvesbiedre un mūža nogales līdzgaitniece. Var droši apgalvot – nebijis viņas, diez vai savos spēka gados pusi Eiropas apceļojušais rakstnieks mūža nogalē būtu nonācis tieši Pēterupē, kas šodien kļuvusi par vienu no Saulkrastu pilsētas daļām. Salīdzinot Karlīnes Damrozes rakstu "Vecmāte" 1932. gada "Latvijas Vecmāšu Vēstnesī" un ielūkojoties Karlīnes atmiņās par dzīvi ar Kaudzītes Reini žurnālā "Zeltene", rodas sajūta, ka to rakstījušas divas dažādas sievietes. Kāds lepnums par paveikto un misijas apziņa strāvo no raksta "Vecmāte", un cik nepiepildītu gaidu atspoguļo Karlīnes stāsti "Zeltenē", tomēr arvien uzsverot: "Es biju stipra, es izturēju!"

Pēterupes draudzes Dāmu komitejas protokolu grāmata ar brūniem kartona vākiem un dzeltenīgajām lapām, blīvi pierakstīta no pirmās līdz pēdējai lappusei, aizved 100 gadu senā pagātnē, kad top pirmās pierakstītās rindiņas šajā grāmatā un pirms 100 gadiem 1926. gada 24. janvārī tiek dibināta Pēterupes draudzes Dāmu komiteja. Un arī te jau no 1926. gada parādās Karlīnes Damrozes vārds: 1926. gada 10. oktobra sēdes Protokolā Nr. 10 lasām, ka Karlīne Damroze vedusi uz Rīgas slimnīcu kādu sasirgušu kundzi; 1927. gada 1. aprīļa sēdē (Protokols Nº20) "Damrozes kundze priekšlasījumu vakarā uzņemas lasīt  [...] par bērnu kopšanu un audzināšanu no dzimšanas līdz 6 gadiem. [...] Bez tam Damrozes kundze zina latviešu daiņas, tās viņa nodziedātu kā vecenīte [tērpusies] 150 gadu vecā tautiskā apģērbā"; 1927. gada 27. novembra sēdē (Protokols Nº32) "Damrozes kundze liek priekšā, kad viņa dotu par brīvu paskadrojumus sievietēm savas veselības kopšanā [...] Līdz ar to uzaicina dāmu komiteju, kur būtu vajadzīgs, materiali pabalstīt trūcīgas dzemdētājas, ari vecākus, kuriem vairāki bērni pabalstīt. Tādos gadījumos Damrozes kundze darītu zināmu dāmu komitejai. Tai lietai visi piekrīt"; 1929. gada 11. decembrī (Protokols Nº 61) "Dāmu komiteja nolemj 22. decembrī dedzināt Ziemas svētku eglīti trūcīgajiem bērniem. [...] Damrozes kundze ziedo no sevis priekš bērniem peperkūkas. [...] un apņemas priekš bērniem izcept maizītes". Kādā citā reizē Karlīne loterijai ziedo desmit krāsotas Lieldienu olas; bet 1935. gada 18. janvārī Protokola Nr. 99 sadaļā "Ziedojumi baznīcai" ierakstīts, ka "Damrozes kundze dāvina altāra telpai grīdsegu par 50 latiem". Nez, vai vēl šodien Pēterupes baznīcas altāri grīdu sedz Karlīnes dāvātā grīdsega?

Karlīnes Damrozes folkloras vākums, īpaši bērnībā Vecpiebalgā dzirdētās tautasdziesmas, it kā izstāsta viņas dzīvesstāstu, alkas būt pamanītai, novērtētai un mīlētai. Varbūt tieši tāpēc šīs tautas garamantas visvairāk saglabājušās viņas atmiņā? Latvijas laikrakstos kaut tikai aplinkus izplatītās ziņās par viņu un Kaudzītes Reini, Karlīnei rūgti sāp un sarunā ar Kārli Egli viņa piemin, ka to varētu rakstīt vien īsto apstākļu nepazinēji. Un sarunā ar aktrisi Tiju Bangu, kad tā ciemojas pie viņas Pēterupē, Karlīne par Reini Kaudzīti saka: "Es viņu mīlēju..."

Paldies Karlīnes stāsta līdzautorēm: Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" pētnieciskajai speciālistei Ievai Plešai par ielūkošanos Karlīnes radurakstos, vecmātei Astrīdai Millerei par dalīšanos ar "Vecmāšu vēstnesī" atrasto Karlīnes izglītības un pirmās darba pieredzes stāstu, medicīnas vēsturniecei Maijai Pozemkovskai par uzmanības pievēršanu Latvijas Vecmāšu biedrības 100. jubilejai un sniegto informāciju, saulkrastietim Jānim Sereginam, kurš savulaik no sadedzināšanas paglāba Pēterupes draudzes Dāmu komitejas sanāksmju protokolu grāmatu un Saulkrastu kultūras centram par krājuma materiāliem. Paldies arī Kaives pagasta vienas no Piebalgas pusei tik raksturīgo mājkopu jeb ciemu, Karlīnes dzimto "Veģēnu" apkaimē esošās mājas īpašniekiem par atsaucību un iespēju pabūt "Veģēnu" pļavās un laukos, lai sajustu Karlīnes bērnības zemes smaržas un skaņas!

Apmeklējot Karlīnes Damrozes kapa vietu Saulkrastu kapsētā, pamanīsiet, ka gada skaitļi kapa piemineklī uzjundī zināmu noslēpumainības auru: nav pārsteidzoši, ka, iespējams, Pirmā pasaules kara juku laikos dzimšanas gads vēlākos dokumentos pārtapis par 1869. Vēl joprojām nav zināms īstais Karlīnes mūžībā aiziešanas gads un datums, jo pirms pāris gadiem uzietie dokumenti liecina, ka viņa nodzīvojusi ilgāk par piemineklī iegravēto 1939. gadu, taču ceram, ka arhīvu digitalizācijas laikmets mums atklās arī to.