Simtajā dzimšanas dienā šodien atceramies izcilu 20. gadsimta otrās puses Latvijas pianistu Konstantīnu Blūmentālu, kas Latvijas koncertdzīvē uzmirdzēja pagājušā gadsimta vidū, – pēc atgriešanās no studijām Maskavas konservatorijā pie tolaik slavenā profesora Konstantīna Igumnova, – sākot darbu Liepājas mūzikas vidusskolā.

Tā laika Liepājas mūziķi vēl ilgi atcerējās to pavērsienu, ko viņu estētikā, domāšanā un priekšstatos par klavierspēles mākslu vien dažos Liepājā uzturēšanās gados panāca jaunais pianists gan ar saviem romantisma apgarotajiem koncertiem, gan lekcijām par pianisma vēstures un metodikas jautājumiem, gan arī savām stundām, kurās allaž valdījusi aizrautīgas muzicēšanas atmosfēra profesionāli augstā līmenī.

Protams, Blūmentāla aktivitātes nepalika nepamanītas arī Rīgā, un drīz vien viņš tika pārvilināts uz galvaspilsētu, kur viņam pavērās ne vien plašākas uzstāšanās iespējas un radioieraksti, bet arī pedagoģiskais darbs Latvijas augstākajā mūzikas mācību iestādē – Valsts konservatorijā, un tur Konstantīna Blūmentāla klavieru klasi laikā līdz 1989. gadam absolvējis ap pussimts pianistu, kuru vidū – Valentīna Brovaka, Gunta Laukmane, Maija Sīpola un Harijs Bašs, ar kuru, tāpat kā ar Maiju Sīpolu, mums būs iespēja mazliet arī parunāt par viņu profesoru.

Kādā intervijā, jautāts par komponistiem, kas vistuvākie pianista sirdij, viņš saka: „ Šopēns un Rahmaņinovs”.

Šo skaņražu mūzikā, kā lasām tā laika recenzijās, pianists ir „izsmalcināts, cildens un poētisks.” „Blūmentāls nemīl atdarināt vai sekot citu izpildītāju izveidotiem interpretācijas paraugiem” – par Šopēna Balāžu atskaņojumu kādā no 1971. gada koncertiem laikrakstā „Literatūra un Māksla” raksta pianista kolēģis Nikolajs Fedorovskis, turpinot, ka

Blūmentāls „vienmēr meklē savu īpatnējo ceļu...Balāžu ritmikā, dinamikā, frāzējumā, pat pedalizācijā bija daudz jauna, neparasta. Vai tas katru reizi pārliecinoši spēja aizēnot iepriekšdzirdētos „klasiskos” interpretācijas paraugus?”, 

– tā jautā Fedorovskis un atbild: „Protams, ka nē, taču lika klausīties ar neatslābstošu uzmanību.” Blūmentāla „savdabīgo muzicēšanu” vairakkārt savās koncertrecenzijās uzsvēris arī pianists Valdis Krastiņš, runājot par „iekšējiem žestiem”, kā recenzents apzīmē Blūmentāla muzikālo norišu īpatnējo uztveri.

„Katras frāzes, katra motīva, pat katras intonācijas izteiksmīgums zem viņa pirkstiem dažkārt iegūst gluži negaidītu … saasinājumu,”

laikrakstā „Literatūra un māksla” pēc Bēthovena, Šopēna un Ravela klaviermūzikas vakara 1977. gadā raksta Valdis Krastiņš. Pēdējam šķitis, ka Blūmentāla interpretācijas savdabības „žesti” jau kļuvuši  par „grūti audzināmiem,” grasoties pārkāpt Bēthovena domāšanai raksturīgo. „Tomēr viens ir nenoliedzams,” secina Valdis Krastiņš: „K. Blūmentāls spēlēja neparasti, atklājot savu mūzikas uztveres un pianisma savdabību līdz tās galējām konsekvencēm.. Konstantīna Blūmentāla personība uzspieda neizdzēšamu zīmogu it visiem vakara programmā ietvertajiem darbiem. Un kā tas mēdz būt šādos gadījumos interpretācija iegūst gan pilnīgas neatkārtojamības, gan arī polemiskus vaibstus (kur beidzas komponista un sākas interpreta pilnvaras?). „Šāda dialektika piemīt Konstantīna Blūmentāla mākslai.”

„Patiesa muzikalitāte, laba gaume, dziļi nopietna pieeja, krietna tehniskā gatavība un elastīgs piesitiens, kvēla radošā degsme un temperaments,”

– šādi raksturotas Konstantīna Blūmentāla attiecības ar mūziku daudzajos koncertos, kuru skaits mākslinieka karjeras laikā sasniedzis ap 180! Trešā daļa no tiem nospēlēti ārpus Latvijas, bet ne ārpus toreizējās PSRS: - Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Armēnijā, Moldāvijā, Kazahstānā, Azerbaidžānā un Krievijā.

„Talantīgs, delikāts un taktisks, ar aristokrātisku „tušē”, tembrāli daudzveidīgiem piano un cildeniem forte,” – tādu Konstantīnu Blūmentālu, kādā no viņam veltītiem raidījumiem 70. gadu sākumā atcerējušies viņa kādreizējie studenti. Divus no viņiem mums ir iespēja šovakar sastapt gan klātienē, gan telefonsarunā, lai nedaudz pakavētos atmiņās par savu profesoru.

Vispirms – džeza pianists Harijs Bašs, sazvanīts siltajās zemēs. Ar Hariju runājam par K. Blūmentāla cilvēciskajām īpašībām, viņa attieksmi pret Harija darbošanos džezā un pierunāšanu piedalīties Hariju Starrepubliku konkursā.

Viena no profesora kādreizējām studentēm ir arī ilggadējā Latvijas Mūzikas akadēmijas Ārlietu daļas vadītāja Maija Sīpola. Runājam par Blūmentāla pedagoģiskajiem principiem,  viņa koncertpianista kvalitātēm, interesantajām stundām, atceroties arī draudzīgo Blūmentāla klasi.

Raidījumā K.Blūmentāla interpretācijā skan:

  • Četras F. Šopēna Prelūdijas (Domažorā, Lamažorā, soldiēzminorā un Famažorā, 1983. gada ieskaņojums)
  • F. Lists „Pirmais aizmirstais valsis” un Ekspromts no cikla „Poētiskās harmonijas” (1979. gada ieskaņojums)
  • Ā. Skulte Sonatīne Domažorā (1976. gada ieskaņojums)
  • 3. daļa Allegro no Jāņa Ivanova Klavierkoncerta. Solists – K. Blūmentāls, LNSO diriģē Edgars Tons (1960. gada ieskaņojums)
  • M. Ravels Habanēra (1975. gada ieskaņojums)
  • F. Šopēns Valsis Sibemolmažorā (1975. gada ieskaņojums)