Piedāvājam ierakstus no koncerta, kas noticis jau spēcīgās kara priekšsajūtās pusotru nedēļu pirms 24. februāra, to sarunā apliecina viens no Ukrainas izcilākajiem solistiem, starptautiski atzītais vijolnieks Dmitro Tkačenko. Viņš piesūtīja Pēterim Vaskam šī koncerta ieskaņojumu, un te skan Pirmā simfonija "Balsis" un Vijolkoncerts "Tālā gaisma". Sarunā ar Orestu Silabriedi Dmitro stāsta par to, kā patlaban dzīvo Kijiva, kā atnākusi Vaska koncerta ideja, kā arī to, kāpēc viņš apbrīno un tik augstu vērtē Pētera koncertu.

DT: Filozofiski skatoties, tas būtu noticis agrāk vai vēlāk. Varbūt ziņās manījāt, ka jau pirms 24. februāra bija draudīgas vismaz dažas nedēļas, ja ne mēneši. Kara sākums tika prognozēts 16. februārī, pēc tam 22. februārī…

12. februārī, kad mēs Kijivas Nacionālajā filharmonijā spēlējām Pētera Vaska Vijolkoncertu “Tālā gaisma”, jau diezgan daudz cilvēku bija paspējuši pamest Kijivu, jo gaisotne bija stipri draudīga.

Ļoti labi atceros, ka visi, kas pirms un pēc koncerta nāca pie mums uz mākslinieku telpu, runāja tikai un vienīgi par neizbēgamu karu. Jūs varat iztēloties tāvakara atmosfēru koncertnamā.

Vai bija klausītāji?

Pārsteidzošā kārtā atnāca diezgan daudz cilvēku. Ņemot vērā situāciju, gatavojos ieraudzīt pustukšu zāli, taču tā nebija. Kara draudi darīja cilvēkus jutīgākus, uztvērīgākus attiecībā uz mūziku. Mūsu sniegumam bija neparasti panākumi. Var teikt, ka apstākļi bija baisi valstij un tautai, turpretim Vaska mūzikai tie izrādījās kaut kādā ziņā sekmējoši.

Vai tas viss ietekmēja tavu sniegumu ?

Ja arī ietekmēja, tad tikai uz labu. Un vispār beidzamajos trijos mēnešos es faktiski neesmu pārstājis spēlēt, vismaz pēdējā mēnesī sanāca uzstāties noteikti daudz vairāk nekā pirms kara. Un arī vairāk nekā jelkad agrāk tieši Ukrainā. Daudzi mūziķi pametuši valsti, un mūsu, to palikušo, nav nemaz tik daudz. Pieprasījums pēc mūzikas ir milzonīgs, un mēs strādājam patiešām intensīvi.

Pēdējos mēnešos muzicēšana kļuvusi it kā dziļāka — domāju, ka tā ir mūziķu un klausītāju mijiedarbība, uz skatuves tagad viss ir pilnīgi citādi: daudz sāpīgāk, griezīgāk, dzīlīgāk. Ir sajūta, ka mēs darām visu labāk, nekā agrāk.

Jūs kā mūziķi nekad vairs nebūsiet tādi, kā pirms kara.

Atceros, kāda bija sajūta pirmajos karalaika koncertos, kad uz Kijivu lidoja raķetes, šāva artilēristi, nepārtraukti skanēja gaisa trauksmes sirēnas. Pirmais koncerts man bija Kijivas operā. Iepriekšējā vakarā piezvanīja un apjautājās, vai es būtu gatavs nākošajā rītā pulksten 11 uzstāties. Pilnīgi traka sajūta. Miera laikos noteikti būtu vajadzējis ilgāku sagatavošanās laiku, arī pat tad, ja runa par ļoti viegliem skaņdarbiem, kā šajā gadījumā, vismaz dažas dienas būtu nepieciešamas.

Un tad ir klāt tas brīdis, kad tu kāp uz Nacionālās operas skatuves, un Kijivas opernams ir brīnišķīgs, un aiz nama sienām ir karš, bet iekšpusē tu dari kaut ko svarīgu. Tā bija tiešraide, un es jutos patiešām saviļņots, tas ir neaizmirstami.

Ko tu spēlēji?

[Miroslava] Skorika “Melodiju” un parafrāzi par Ukrainas himnu vijolei un stīgām ar nosaukumu Ми є (“Mēs esam”). Pavadīju visu nakti mācoties, kaut arī gabali, kā jau teicu, nebija sarežģīti.

Nedēļu vēlāk mēs uzstājāmies karavīriem, es spēlēju Sensānsa “Introdukciju un kaprīzo rondo”, un kareivjiem ļoti, ļoti patika - tā tas sākās, drīz pēc tam mēs sniedzām vēl vairākus koncertus mūsu armijai.

Līdztekus tam es patlaban iestudēju Bēthovena sonātes, mēs jau esam nospēlējuši četras, drīz būs trīs citas un pēc tam arī atlikušās trīs.

Kas ir tavs pianists ?

Jurijs Kots. Otrā Maidana laikā 2014. gadā mēs kādā Neatkarības laukumā namā spēlējam koncertu, un dažas dienas vēlāk tas nams nodega. Pēc Maidana mēs daudz nesatikāmies, bet tūlīt pēc kara sākuma šīgada februārī nāca lēmums, ka mums kopīgi jāiestudē Bēthovena sonātes, es pat neatceros, kurš no mums to īsti ierosināja. Katrā ziņā pirmais koncerts izdevās veiksmīgi, es biju daudz laimīgāks, nekā varēju paredzēt.

Tev mūža galā būs daudz ko rakstīt memuāros.

Mums visiem būs. Biju diezgan mazs, kad atguvām neatkarību, tomēr šo to atceros, pēc tam pirmie neatkarības gadi, vēl pēc tam abi Maidani, tagad šis karš.

Ne katrai paaudzei tiek dota šāda pieredze — piedzīvot tik daudz dažādu notikumu un periodu. Gan jums, latviešiem, gan mums, ukraiņiem, 20. gadsimts bijis kā murgs. Tiesa, jums vismaz bija sava valsts starp abiem pasaules kariem.

Jā, šajā laikposmā mēs bijām daudz laimīgāki nekā ukraiņi.

Tā ir. Starpkaru laikā mēs piedzīvojām daudz vairāk traģiskā, nekā abu karu laikā. Mums bija īss neatkarības cerību laiks uzreiz pēc Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara pašā sākumā. Cerības izrādījās veltas, tomēr tās bija — ka mēs varētu atraisīties no mūsu ziemeļu kaimiņa brālīgā skāviena.

Bet jebkurā gadījumā — mēs būsim neatkarīgi, laimīgi un neuzvarami, esmu pilnīgi drošs par šo.

Kam pieder ideja par Pētera Vaska mūzikas koncertu?

Mani pieaicināja Kijivas filharmonijas mākslinieciskā vadība, tas notika nedaudz mazāk kā gadu pirms koncerta. Esmu pārliecināts, ka idejas autore ir diriģente Natālija Ponomarčuka, katrā ziņā tā nav mana ideja, bet es biju sajūsmā, jo man ļoti patīk Pētera mūzika.

Pats kaut ko biju klausījies pirms tam, kādi mani kolēģi bija kontaktā ar Pēteri - galu galā mūzikas pasaulē visi viņu zina, bet, ja tā pilnīgi godīgi, tad jāteic, ka tikai tagad viņa mūziku tā pa īstam iepazinu un sajutu. Un nu esmu laimīgs par to, ka bija iespēja nospēlēt “Tālo gaismu”.

Es gaidīju labu muzikālu piedzīvojumu, bet saņēmu pulka vairāk: studējot partitūru, biju burtiski pārņemts ar mūzikas skaistumu, dziļumu un spēku.

Sanāca tā, ka šis bija mans pēdējais koncerts pirms kara. 25. februārī bija ieplānots Dvoržāka koncerta atskaņojums, bet 24. februārī pametu visu un atgriezos Kijivā, un tā nu Vaska koncerta atskaņojums izrādījies ne tikai muzikāli, bet arī vēsturiski divkārt nozīmīgs priekš manis.

Kā tu raksturotu šo Pētera koncertu?

Grūts jautājums, prasītos pēc īsteni pārdomātas atbildes. Ļauj padomāt. (pauze) Visupirms no atskaņotāja viedokļa — koncerta dalījums daļās. Daži solisti izteikti veido septiņas daļas, bet es to uzzināju tikai pēc tam, kad pats biju izstudējis koncertu, un man nenāca ne prātā kaut ko tur dalīt, manā ieskatā tas ir monolīts vienlaidus skaņdarbs.

Jo vairāk studēju to, jo laimīgāks jutos. Liekas, ka sajūtu Pētera filozofiju, par kuru zinu maz, bet manā ieskatā te ir spēcīga dabas klātbūtne, galu galā tālā gaisma var būt arī pavisam fizikāls jēdziens, bet tajā pašā laikā tas ir arī metafizisks, ņemot vērā to, ko šī tālā gaisma var nest tavai dvēselei. Viss sākas un beidzas gaismā, un pa vidu ir kaut kas mežonīgs, un tas kulminē.

Pāri visam — te ir trīs kadences, un par to esmu sevišķi laimīgs. Iestudējot pat arī visdižākos pagātnes vijolkoncertus, vienmēr ir kas tāds, kā man drusku pietrūkst, ir tā, ka jūtu — šīs lietas te nav, bet kāpēc? Allaž gribas atrast kaut ko, lai līdzsvarotu to pietrūkuma sajūtu.

Ar Pētera koncertu bija pavisam citādi: komponists dod solistam trīs kadences, un tajās ir viss, ko vien var vēlēties, — gan vijoliski, gan muzikāli. Sajutos īsti laimīgi tieši kā vijolnieks.

Laikmetīgajā mūzikā nereti ir tā, ka viss ir lieliski no klausītāja viedokļa, bet ne gluži no solista skatpunkta.

Zinu, ka tas izklausās egocentriski, bet mūzikas atskaņojumam publikas priekšā mūsu apziņā vienmēr piemīt kas egocentrisks. Un šajā ziņā Pētera koncerts ir pati pilnība: te ir visi iespējamie raksturi, dinamikas spektrs — viss.

Vai var just, ka Pēteris ir stīdzinieks - pats ilgākus gadus spēlējis kontrabasu?

Man liekas, ka te var runāt par tādu kā sublimāciju.

Piemēram, itāļi dzīvē mēdz būt visai nesavākti, ekstraverti, bet muzicēšanu viņi ņem stipri nopietni un mūzikā palaikam uzvedas kā vācieši.

Sibēliuss bija visai plaši dzīvojošs vīrs, kam nekas pasaulīgs nebija svešs, bet paskatieties viņa partitūras: domātās nesavāktības vietā te ir sīki pierakstītas vissmalkākās atskaņojuma nianses.

Pēteris spēlēja kontrabasu, un viņa gadījumā tā sublimācija, manuprāt, izpaužas tā, ka viņš īpaši daudz lieto mi stīgu, un tie ir visaugstākie iespējami reģistri, palaikam pat uz neiespējamības sliekšņa.

Tā, protams, tikai hipotēze, būs kādreiz jāpajautā viņam pašam. Varbūt viņš pats nemaz nenojauš šo?