8. jūlijā 50. jubilejā atceramies un pieminam "Klasikas" kolēģi Jāni Markovu, kurš pāragri mūžībā devās pirms desmit gadiem - 2009. gada 21. augustā, četrdesmit gadu vecumā.

Pārraidē skan pāris fragmentu no Jāņa veidotajiem raidījumiem, viņa balsi klausāmies arī operierakstos, savukārt amizantos un sirsnīgos atmiņu stāstos dalās "Klasikas" kolēģes - producente Inga Saksone un programmu vadītājas Liene Jakovļeva un Inta Zēgnere, kā arī Jāņa māsa - Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes locekle Daina Markova.

Smiekli līdz asarām

Daina Markova: "Pirmais, kas nāk prātā, ir viņa fantastiskais pozitīvisms – ja cilvēks nekad ne par ko nežēlojas, tad šis nu reiz bija tas gadījums. Arī viņa kolosālā humora izjūta, joki, dzirkstošais prieks un ārkārtīgā labestība, kas viņam bija pilnīgi pret visiem cilvēkiem – tāda beznosacījuma draudzība.

Domāju, ikviens, kas ar Jāni tikās un runājās darbā, mūzikā, radio vai televīzijā, atceras viņu kā unikālu pozitīvisma piemēru.

Tie pozitīvie mirkļi ir neaizmirstami… Viņš bija arī fantastisks aktieris un parodētājs – arī to mēs visi labi zinām..."

Inga Saksone: "Markovu ģimeni iepazinu, stājoties Latvijas Mūzikas akadēmijā - Daina un Jānis man vienmēr šķita kā dvīņi, lai gan starpība bija pusotra gada. Kaut Jānis bija jaunāks, bija sajūta, ka viņš tik un tā ir mūsu kursa brālis! Vienmēr piedalījās mūsu sanākšanas un svētku reizēs, kopā arī koros dziedājām,

un tā jautrība... Jā, tā visu laiku bija klātesoša. Uz jebko viņu varēja pierunāt, pareizāk, pat nebija jāpierunā, drīzāk otrādi – viņš pierunāja mūs."

Liene Jakovļeva: "Man savukārt ar Jāni bijuši dažādi saskares punkti: ilgus gadus kopā dziedājām korī "Ave Sol", kopā esam vadījuši pasākumus. Ilgi gadi mums kopā pagāja, strādājot "Radio Amadeus", kas bija "Klasikas" priekštecis: tas sākās 1994. gadā, kad Zigmars Liepiņš un Jānis Šipkēvics uzaicināja mūs – pilnīgi traku un nepieredzējušu komandu: Māri Kupču, Jāni Markovu, Indru Vilipsoni un mani. Tad nu mēs bijām tie četri musketieri, kuri sākām, un arī faktiski beidzām – gājām cauri dažādiem laikiem…

Protams, pirmā asociācija ar Jāni ir humors, kas reizēm lauzās cauri radio ēteram – nu, tā, ka līdz asarām, ka nevarēju noturēties…

Un tieši tāpat bija dziedot dažādos sastāvos – reizēm tā smiešanās bija vienkārši mežonīga. Patiesībā Jānis to humoru saglabāja līdz pašām, pašām pēdējām dienām… Kaut kā sagadījās tā, ka abas ar Indru bijām kopā ar Jāni pie viņa mājās – laikā, kad viņš jau pamazām gāja projām no mums. Bet katru reizi satiekoties, vēl viņa 40. dzimšanas dienu kopā svinot, viņš smēja saistībā ar paša slimību – kaut kādi atmiņu pavedieni trūka, bija pārlēcieni laikā un telpā, bet tas humors, kamēr vien viņš bija starp mums…

Vienmēr bija smiekli! Un nekad, nekad, nekad viņš nežēlojās. Nekad."

Inga Saksone: "Arī ētera vadīšana bija viegla. Mēs gan ik pa laikam viņam kaut ko pārmetām, ka tur un tur nebija precīzi pateikts. Man šķiet, tikai Jānis varēja vadīt dzīvajā ēterā svētdienas spēli, ko mēs arī nosaucām par Jāņa spēli. Pēc tam esam visādas spēles izmēģinājuši, bet tas tomēr bija apbrīnojami – viņš veselu stundu vadīja dzīvajā ēterā, nepārtraukti sazinājās ar klausītājiem, kuri zvanīja."

Mūzika, ticība, mīlestība

Daina Markova: "Jānis bija ļoti daudzpusīgs cilvēks – gan diplomēts kordiriģents, gan vokālists, ļoti labs raidījumu vadītājs televīzijā – viņš vadīja "Rīta bumu", "Rīta Panorāmas" priekšteci. Svarīgi viņam bija dziedāt koros, un Jānis piedalījās arī Zigmara Liepiņa operās. Un vēl viņam ļoti svarīga bija arī reliģija, un ļoti svarīga arī ģimene.

Jānis ļoti, ļoti rūpējās par savu ģimeni, bērniem – ar lielu mīlestību, ārkārtīgu rūpību: vienmēr uztraucās un ļoti gādāja par viņiem.

Vai zināt, kāpēc viņam padevās spēļu vadīšana? Man ir versija – tāpēc, ka viņam loti patika runāties ar cilvēkiem! Jānis tiešām mīlēja savus klausītājus, kurus viņš, protams, radio neredzēja, bet viņa mīlestību un labestīgo, humorpilno attieksmi pret visiem nevarēja nejust. Tā arī bija unikāla īpašība. Viņš varbūt nebija tik formāls, tik korekts un pareizs, bet viņā bija kas tāds, kas skatītājus ļoti piesaistīja. Viņam bija fani, kas no "Amadeus" sekoja uz "Klasiku". Turklāt Jānis bija arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra preses sekretārs un kādu laiku arī strādāja Latvijas Koncertdirekcijā (Latvijas Koncertos)."

Liene Jakovļeva: "Ja domāju par Jāni kā par dziedātāju, man ir drusciņ žēl, ka viņš, man šķiet, tā īsti šajā jomā sevi neatrada – vai arī nesatikās ar saviem īstajiem skolotājiem.

Kaut kā tas viņa dziedātāja liktenis neievirzījās pareizajās sliedēs. Laikam jau tas tiešām ir stāsts par nesatikšanos, jo Jānim bija brīnišķīga balss, fantastiskas aktieriskās dotības."

Daina Markova: "Viņš varbūt uzticējās par daudz. Cilvēciskais kontakts ar pasniedzējiem viņam bija svarīgāks par profesionālo. Bet ne vienmēr, lai izaugtu profesionāli, tu vari atļauties tās cilvēciskās attiecības paturēt - ir jāiet tālāk, ja jūti, ka nav īstā profesionālā kontakta."

Liene Jakovļeva: "Turklāt man šķiet, šajā jomā viņš nebija tas, kurš, ja nepavērsies durvis, kāps pa logu iekšā."

Inta Zēgnere: "Jānis vienmēr bija ļoti optimistisks, ap sevi radot pozitīvu gaisotni – jo viņš bija tāds pēc dabas. Tāpēc arī ļoti viegli bija vadīt kopā ar viņu raidījumus – nebija jādomā kaut kādi scenāriji vai jāapsver, kā rīkosimies: sarunas un dialogi raisījās ļoti dabiski, un visam vienmēr bija klāt arī asprātības deva, jo Jānim bija ļoti laba humora izjūta... Neraugoties uz to, ka viņš bija ļoti runīgs, komunikabls un atraktīvs, arī zinātkārs, sarunu uz priekšu vedošs un risinošs, Jānim piemita arī ļoti izteikta takta izjūta.”

Nevis gaidīt, bet dzīvot!

Daina Markova: "Runājot par Jāņa slimību, ja jau mēs tai pieskaramies…

Varu tikai apbrīnot to absolūto dzīves enerģiju, ar kādu Jānis nodzīvoja tos piecus gadus kopš mirkļa, kad uzzinājām par viņa slimību.

Tā ir cerība visiem, kuri pirmoreiz sastopas ar šādu diagnozi – ka tās nav beigas, un vajag izmantot dzīvi pilnībā. Nevajag gaidīt, bet vienkārši dzīvot! Jā, tā bija unikāla mācība… Kā mēs to visi redzējām un jutām – Jānis neapstājās nevienā brīdī. Domāju, tas tiešām var kalpot par iedvesmu līdzīgos brīžos.

Un vēl kas ļoti svarīgi – Jānis bija iemīļots Torņakalna draudzē, jo viņš bija ļoti ticīgs cilvēks, turklāt patiesi ticīgs.

Man dzīvē bijusi saskarsme ar reliģiju un cilvēkiem, kas sevi dēvē par ārkārtīgi ticīgiem, tāpēc man ir, ar ko salīdzināt… Jānis savā ticībā bija absolūti tīrs, absolūti patiess. Tā arī bija viena šķautne viņa būtībā, kuru nevar nepieminēt – esmu pārliecināta, ka ļoti daudzi arī no draudzes viņu atceras kā unikālu cilvēku, kurš ļoti daudz un nesavtīgi darīja draudzes labā un daudzus arī iedvesmoja."

Vairāk un plašāk klausieties raidījumā - tas nudien ir jādzird!