Viens no Ukraiņu mūzikas lielmeistara Valentīna Silvestrova monumentālākajiem un iespaidīgākajiem opusiem ir "Rekviēms Larisai", kura koncertieraksts veikts 2011. gada 17. jūnijā Minhenes Jēzus Sirds baznīcā, bet pagājušajā gadā – komponista 85. jubilejas gadā - iemūžināts albumā, saņemot augstu klausītāju un kritikas atzinību, tostarp prestižas balvas. Minhenes  Radio Silvestrova "Rekviēms Larisai" tika raidīts 13. februārī, Pasaules Radio dienā, LR3 to piedāvājam 24. februārī, domās esot kopā ar visu Ukrainas tautu.

Valentīns Silvestrovs Rekviēmu Larisai komponēja no 1997. līdz 1999. gadam, pabeidzot to īsi pirms tūkstošgades mijas kā piemiņu savai sievai, muzikoloģei un literatūrzinātniecei Larisai Bondarenko, kura negaidīti nomira 1996. gadā. Tas ir liels, izturēti sērs un smeldzīgs darbs, kas rakstīts pieciem solistiem, korim, orķestrim, klavierēm un sintezatoram, taču pārsniedz personisku izjūtu robežas, jo tajā paustās ciešanas iegūst lielu vispārinājumu, vispārcilvēcisku izpausmi un iespaidu.

Silvestrovs nav radījis ekspresīvu, kontrastu pilnu  drāmu, bet gan dziļu sāpju un raudu caurvītu septiņdaļīgu opusu, kura smeldzē vietumis ievijas gaišas atmiņas un retrospekcijas par kopā pavadītu dzīvi, par ko atgādina paša komponista un Mocarta tēmu citāti no darbiem, kas viņiem abiem bijuši īpaši svarīgi.

Silvestrovs izmantojis katoļu sēru mesas tekstus, taču nav to veidojis kā liturģisku, ar baznīcas rituāliem saderīgu mūziku- mesas teoloģiskā secība ir sadrumstalota un izšķīdusi bez pārtraukuma ritošajās septiņās daļās, ceturtajā savijoties ar Tarasa Sevčenko drūmo dzejoli Sapnis, kas iegulst tautas dziesmai tuvā melodijā. Visu opusu pavada savāda, sirreāla, ne šīs zemes sajūta, it kā apstādināta, sastinguša laika noskaņa. Pēdējās skaņas, ko Rekviēmā dzirdam, ir maiga vēja šalkoņa, it kā mēģinot aizvēdīt skumjas.

1937. gadā Kijivā dzimušais Valentīns Silvestrovs, ir pazīstamākais ukraiņu komponists. Viņš studējis Kijivas konservatorijā, taču līdz ar savu pirmo 1963.gadā tapušo simfoniju saskāries ar nelabvēlību un noraidījumu, jo nedomāja un neradīja vajadzīgajā sociālistiskā reālisma stilā. No otras puses, viņa mūzika bija avangardiska. Ap 1970. gadu Silvestrova stils mainījās uz sava veida "neoromantismu", pēc kura viņa skaņdarbi izplatījās plašāk. Viņš kļuva pazīstams arī Rietumeiropā un īpaši ASV. Nav nejaušība, ka viņa vārds bieži tiek minēts līdzās Arvo Pertam, Pēterim Vaskam un Gijam Kančeli. Tikai pēc Padomju Savienības sagruvuma Silvestrovam tika piešķirtas prestižas Ukrainas un starptautiskas balvas. Krievijas iebrukums Ukrainā piespieda Silvestrovu pagājušā gada martā kopā ar meitu un mazmeitu bēgt uz Berlīni, kas nu ir viņu patvērums.

Valentīna Silvestrova "Rekviēma Larisai" ierakstā piedalās pieci ievērojami vācu solisti - Esere Priska, Juta Noimana, Andreass Hirtraiters, Volfgangs Kloze un Mihaels Mantajs, kā arī Bavārijas Radio koris un Minhenes Radio orķestris igauņu diriģenta Andresa Mustonena vadībā.