Mārtiņa Brauna aiziešana pirms mēneša ierosināja ciešāk paskatīties Latvijas Radio fonotēkas arhīvā un izrādījās, ka nav nemaz bieži spēlēta vai nemaz nav spēlēta Mārtiņa Brauna mūzika Valmieras teātra izrādei "Sirano de Beržeraks".

Un te runa nevis par slaveno opusu "Mīla ir kā uguns," bet par mazāk zināmām dziesmām, kuras izrādē atskaņoja aktieri.

Mēs klausāmies grupas "Sīpoli" koncertierakstu, kas arhīvā ieguldīts ar norādi "Nekvalitatīvs ieraksts". Paklausoties likās, ka nemaz tik nekvalitatīvs nav,

lai mēs nevarētu novērtēt Aivas Braunas, Nika Matvejeva un paša Mārtiņa Brauna balsis sadarbībā ar "Sīpolu" instrumentālistiem.

Īsumā atgādinot: "Sirano de Beržeraks" ir leģendāra Valmieras teātra izrāde, kas pirmizrādi piedzīvoja 1985. gada 27. augustā. Tajā skanēja Mārtiņa Brauna mūzika ar Jāņa Petera dzeju grupas "Sīpoli" skandējumā, kļūstot par spilgtu, patstāvīgu un no izrādes teju neatkarīgu vērtību, kas dzīva līdz pat mūsdienām.

1985. gada 20. decembrī laikrakstā "Literatūra un Māksla" Valda Čakare raksta šādi: "Jebkuru dramaturģiju Valentīns Maculēvičs pārvērš sociālo ideju drāmā, kuras galvenais patoss ir prasījums pēc godīga, ar sirdsapziņu saskaņā nodzīvota mūža. Vai nu liek lugai atmirdzēt negaidītās, jaunās krāsās, vai padarot to dziļāku, nopietnāku, vai arī uz literārā pirmavotā gūta impulsa pamata sacerot savu jaunu dramaturģiju, kā tas noticis "Sirano de Beržeraka" iestudējumā."

Ierosmi vēlreiz apliecināt savu dzīves pozīciju ar garīgi stipras un cildenas personības likteni deva franču romantiķis Rostāns, bet par režisora galvenajiem sabiedrotajiem šī mērķa īstenošanā blakus titullomas atveidotājiem Voldemāram Karpačam kļuvis Jānis Peters un Mārtiņš Brauns.

Patiesībā tieši Mārtiņa Brauna mūzika un Jāņa Petera dzeja veido izrādes dramaturģijas fundamentu.

Mārtiņš Brauns jau vairākkārt (izrādēs "Mauglis", "Gaidīšanas svētki", "Alberts") pierādījis, ka ir talantīgs mūziķis, kurš, nezaudējot savu īpatno pasaules skatījumu, smalkjūtīgi spēj uztvert gan dramaturģiskā materiāla savdabību, gan režisora individualitāti un precīzi prot izteikt un pat padziļināt režisora ieceri. (..) 

"Sirano de Beržeraka" dramatiski piesātinātās, nospriegtās kompozīcijas cieši un nesaraujami saaug ar Jāņa Petera dzejas spēku un vīrišķību, ko Voldemārs Karpačs nes tālāk, katra muzikālā motīva un katra vārda jēgu ietriecot skatītāju apziņā. Jāņa Petera vārsmās ilgi nav skanējusi tik atvērta, satraukti personiska un dedzīga ieinteresētība par dzīves sarežģītākajiem, visvairāk sāpošajiem jautājumiem."