Marisa Jansona astoņdesmitgadei veltīto raidījumu virknē - piektā pārraide ar meistara sadarbības liecībām kopā ar pieciem pasaulslaveniem simfoniskajiem orķestriem - Pitsburgas simfonisko orķestri, Londonas filharmonisko un Filadelfijas simfonisko orķestri, kā arī Berlīnes filharmonisko orķestri un "Vīnes filharmoniķiem".

Pitsburgas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja statusā uz septiņiem gadiem Mariss Jansons nonāca 1997.gadā. Tā nebija nejaušība, bet pamatīgi apsvērta izvēle. Tobrīd - vēl uz trīs gadiem - Jansons bija Oslo simfoniskā orķestra vadītājs, galvenais viesdiriģents Londonas filharmoniskajā orķestrī, bija sadarbojies ar vēl citiem pazīstamiem orķestriem un jau divas reizes bijis pie pitsburgiešu diriģenta pults viesdiriģenta statusā. Kā mūzikas pētnieka Markusa Tīla 2020. gadā Hamburgā izdotajā Marisam Jansonam veltītajā grāmatā Ein leidenschaftliches Leben für die Musik ("Kaislīga dzīve mūzikai") atzīst Pitsburgas simfoniķu toreizējais koncertmeistars Andress Kardeness:

"Mēs tūdaļ viņu iemīlējām, jo orķestrim parādījās ne tikai jauns, atraisītāks skanējums, bet īpaši cilvēcīga attieksme pret katru no tā mūziķiem.

Jansons darbu arvien sāka ar uzrunu "Mīļie mākslinieki!" un pret katru izturējās ar līdzīgu cieņu. Ja iepriekšējam mākslinieciskajam vadītājam Lorinam Māzelam pirmajā vietā bija lietišķums un precizitāte, tad Marisam Jansonam - muzicēšana, bet paralēli muzikālā teksta precizitātei - iedvesmots mākslinieciskais lidojums."

Sākotnēji līgums ar Pitsburgas simfonisko orķestri tika noslēgts uz trīs gadiem, pēc tam katru gadu pagarināts. Orķestra mākslinieciskās plānošanas šefs Roberts Moirs atceras, ka tobrīd galvenokārt krievu repertuārā „iestrēgušais” diriģents teicis: "Nelūdziet man diriģēt tikai šos komponistus, es pirmajos divos gados vēlētos koncentrēties uz vācu- austriešu repertuāru."

Tika izveidota jauna koncertu izveides stratēģija - jau pirmajā sezonā Marisam Jansonam dzima ideja katru  programmu sākt ar kādu  iepriekš nepieteiktu noslēpumaino skaņdarbu, kura izvēlei būtu svarīgi trīs kritēriji: laba mūzika, saskaņa ar pārējo programmu un īsa hronometrāža. 

Tā jaunās sadarbības atklāšanas koncertā pirms Mālera Piektās simfonijas tika atskaņota Bēthovena uvertīra "Koriolans". Pamatojums - pats Mālers pirmajā koncertā ar "Ņujorkas filharmoniķiem" pirms šīs savas simfonijas izvēlējies atskaņot  tieši Bēthovena "Koriolanu".

Jau pirmajā sezonā Pitsburgas simfoniķi sagatavo plašas, rūpīgi izsvērtas, par Jansona klasiķiem sauktas programmas ar Šostakoviča, Brāmsa, Mocarta, Sibēliusa un Šūberta darbiem. Altists Pols Silvers atceras: "Orķestra galvenie diriģenti mēģinājumos strādāja ļoti atšķirīgi - vienu darbs bija balstīts organizētā, gluži vai klīniskā precizitātē, citi ielika tajā vairāk spriedzes un emociju. Tas īpaši atklājās koncerttūrēs, kad pāris mēģinājumos bija jāpiemērojas ļoti atšķirīgām zālēm. Par to vienmēr īpaši rūpējās Jansons, kurš vēlējās, lai orķestris koncertā atklāj sevi no vislabākās puses. Viņš darbojās kā tāds mašīnists, meklējot vislabākos skaņas variantus. Un pēc tam koncertā pilnībā kļuva par mūziķi. Dažreiz vēlējāmies lielāku mieru, tomēr arvien paļāvāmies uz viņa zināšanām, pamatīgumu, sagatavotību.

Īsts fenomens bija viņa lipīgie smiekli - viņš pienāca pie pults, paskatījās uz orķestri, pasmaidīja, un mūs pārņēma sajūta, ka tūdaļ kopā dosimies brīnišķīgā ceļojumā."

Jau Oslo Marisam Jansonam bija sākušās nopietnas veselības problēmas ar sirdi - 1996. gada aprīlī viņš koncerta laikā gandrīz nomira no smagas sirdslēkmes. Pēc tam viņš ārstējās Šveicē, bet vēlāk Pitsburgas ķirurgi viņam krūtīs implantēja defibrilatoru, lai sirdi attiecīgā brīdī elektriski sapurinātu. Bīstama situācija Pitsburgā izveidojās 1998. gadā, kad Musorgska "Izstādes gleznu" atskaņojuma laikā viņš pēkšņi palika bāls, ķēra pie krūtīm, taču aparāts viņu izglāba un pēc tam tika koriģēts slimnīcā. Kā arvien, diriģents par to pasmaidījis, sakot: "Jūs droši vien neesat domājuši par to, ka diriģenta pulss bieži vien pārsniedz 140,150 sitienus. Tādēļ jau nav jāieslēdz trauksme." Tomēr veselība bija viens no iemesliem, kādēļ Mariss Jansons 2004. gadā no Amerikas pārcēlās uz Eiropu.

Īpaša nozīme pasaules simfoniskās mūzikas gleznā ir Marisa Jansona misijai vadošos orķestrus iepazīstināt ne tikai ar krievu klasiku, bet arī D. Šostakoviča mūziku.

Visi Jansona vadītie orķestri tika spēlējuši pa kādai no Šostakoviča simfonijām, un astoņu orķestru interpretācijas tika apkopotas desmit albumu komplektā "Visas Dmitrija Šostakoviča simfonijas". Milzīgais darbs atalgojās ar 2006. gadā diriģentam pasniegto Vācu skaņu ierakstu kritiķu Gada balvu. Tā paša gada Zalcburgas festivālā šis izdevums tika atzīmēts kā 20. gadsimta nozīmīgākā simfoniskā cikla īpaši talantīga interpretācija. Lielāko apjomu, sešas simfonijas, bija veicis Bavārijas Radio orķestris, par 13. simfoniju saņemot Grammy balvu.

1992. gadā Jansons tika iecelts par Londonas Filharmonijas orķestra galveno viesdiriģentu. Mariss Jansons kā viesdiriģents strādājis arī ar Londonas simfonisko orķestri, sadarbība ar abiem bijusi daudzu gadu garumā - izskanējušas spožas koncertprogrammas, veikti dažādi ieraksti. Atceroties sadarbību, Londonas simfoniķi rakstīja:

"Viņš bija viss, kas orķestrim no diriģenta vajadzīgs – pedantisks detaļu slīpējumā mēģinājumos, ar filigrānu diriģenta nūjiņas tehniku, kas mūzikā spēja sniegt gan spilgtus mirkļus, gan plašus skaņu loku un izvērstas vīzijas.

Tāpat kā visi izcilākie diriģenti, viņš lika mums spēlēt tik labi, cik vien mēs spējām, Mālera Sestās simfonijas ieraksts ir tam lielisks piemērs."

1998. gadā tika ieskaņots D. Šostakoviča Otrais klavierkoncertu Famažorā op. 102 ar pianista Mihaila Rudija solo. Pateicoties Gundai Vaivodei, mūsu rīcībā ir intervijas ieraksts, kas veikts 2006. gadā Minhenē, kur Mihails Rudijs meistara vadībā atskaņoja Šostakoviča Pirmo klavierkoncertu. Lūk, ko cienījamais pianists teica par sadarbību ar Marisu Jansonu:

"Satikšanās ar Marisu Jansonu ir viena no laimīgākajām manā mūžā. Es Pēterburgā spēlēju savu solo koncertu, mēģināju, un Mariss vienkārši tobrīd gāja garām - apstājās, ieklausījās un viņam laikam patika, kā es atskaņoju Šūberta "Ceļinieku".

Mēs iepazināmies, jo līdz tam nezinājām viens otru kā mākslinieku. Tā bija apstākļu sakritība, ka mēs abi bijām vienā ierakstu kompānijā EMI, kas toreiz vēlējās ieskaņot Ļeņingradas orķestri, ar kuru nebija veikti ieraksti desmitiem gadu, jo Mravinskis to negribēja. Tas bija sākums mūsu radošajai un cilvēciskajai draudzībai, ar kuru es ļoti lepojos. Kopš tā laika esam kopā nospēlējuši vismaz 100 koncertu, ierakstījuši piecas plates, turpinām vēl sadarboties un es redzu, kā manu acu priekšā Mariss kļūst par gigantisku mākslinieku, kā izmanto visu savu potenciālu. Pēdējie koncerti, ko esmu dzirdējis - man trūkst vārdu, lai tos aprakstītu. Zinu, ka viņš ir ļoti pieķēries Latvijai, lepojas, ka ir no Latvijas un arī Latvijai ar viņu jālepojas - viņš tiešām ir dižens latviešu tautas dēls."

Ar "Berlīnes filharmoniķiem" meistaru saistījusi vai visilgākā radošā sadarbība. 2019. gada nogalē, sērojot par Marisa Jansona - orķestra goda diriģenta un pēdējo desmitgažu viena no tuvākajiem muzikālajiem partneriem - zaudējumu, siltus atvadu vārdus izteica gan "Berlīnes filharmoniķu" šefs Kirils Petrenko, gan orķestra mūziķi: "Marisa Jansona nāve mums ir mākslinieciski un personīgi liels zaudējums", atzina klarnetists un orķestra valdes loceklis Aleksandrs Bāders: "Līdz ar viņu mēs zaudējam mūziķi, kurš mums pavēra daudzas perspektīvas, piemēram, Šostakoviča darbos, kas bija bija tik dārgi meistara sirdij. Viņa siltās, kvēlās 19. gadsimta mūzikas interpretācijas bija ne mazāk apburošas.

Mariss Jansons nekad nemeklēja virspusējus efektus,bet ar nebeidzamu zinātkāri pētīja partitūras dziļākos slāņus. Rezultātā tapa neticamas intensitātes un dziļuma priekšnesumi. Viņam piemita neparasts siltums un sirsnība: īpašības, kuras atspoguļojās arī viņa interpretācijās, stiprinot arī viņa diriģenta rangu."

Kā tad veidojās "Berlīnes filharmoniķu" un Marisa Jansona ilgstošā draudzība? 1968. gadā Mariss Jansons piedzīvoja leģendāro "Berlīnes filharmoniķu" uzstāšanos Ļeņingradā, kur pirmo reizi tikās ar Herbertu fon Karajanu. Viņš atzina jaunā diriģenta milzīgo talantu un uzaicināja viņu doties uz Rietumiem pie viņa mācīties. Taču izceļošanas atļauju Mariss Jansons nesaņēma, tikai vēlāk studentu apmaiņa ļāva viņam mācīties Vīnē pie Hansa Svarovska un Zalcburgā pie Herberta fon Karajana. Marisa Jansona un orķestra pirmā tikšanās notika 1971. gadā. Toreiz 28 gadus vecais jaunietis bija ieguvis otro vietu Herberta fon Karajana Starptautiskajā diriģentu konkursā un noslēguma koncertā diriģējis Ravela baletmūziku "Dafnīds un Hloja". Orķestra mūziķi uzreiz sajutuši: viņu priekšā ir izcils talants. Karajans uzaicināja Jansonu par savu asistentu Berlīnes filharmonijā, bet padomju varas iestādes atkal liedza viņam šo iespēju.

"Oficiāli" Mariss Jansons Berlīnes filharmonijā debitēja 1976. gadā. Kopš 1988. gada viņš bija biežs un pastāvīgs orķestra viesis, pavadot to turnejās un diriģējot koncertus Eiropā , kā arī  brīvdabas koncertus Berlīnē. Viņa programmas raksturoja neparasta darbu izlase, kurā pārsvarā bija vismaz viens Ziemeļeiropas un Austrumeiropas komponistu skaņdarbs. Programmas galvenais akcents bija vācu romantisms un vēlīnais romantisms, Žana Sibēliusa un Dmitrija Šostakoviča darbi. Izsakot savu atzinību un cieņu,

"Berlīnes filharmoniķi" 2018. gada februārī iecēla Marisu Jansonu par savu goda biedru. Tā bija balva, kas diriģentu dziļi aizkustināja. Viņš teica: "Esmu ļoti pateicīgs par šo lielo pagodinājumu, kas man nozīmē vairāk par visu. Koncerti ar jums man vienmēr bijis kas īpašs."

Mariss Jansons pēdējo reizi "Berlīnes filharmoniķus" diriģēja 2019. gada janvārī, nepilnu gadu pirms savas aiziešanas viņsaulē - tā bija programma ar Riharda Štrausa, Franča Lista un Riharda Vāgnera darbiem. Arī šajā koncertā orķestra atzinība diriģentam bija nepārprotama, bet viņš no savas puses mūziķu kvalitāti komentēja šādi: "Jūs mani kā diriģentu ļoti iepriecināt, jo kopā ar jums es varu realizēt visu, ko vien vēlos."

Vīnē Mariss Jansons trīskārt (2006., 2012. un 2016.) vada spožo Jaungada koncertu Vīnes Musikverein, kas vienmēr notiek 1. janvārī un saista miljoniem klausītāju un skatītāju uzmanību. Kad Jansonam piedāvā vadīt pirmo Jaungada koncertu, viņam šāds repertuārs nav svešs. Markusa Tīla grāmatā tālāk lasām:

"Sanktpēterburgā ir spēcīgas Štrausa tradīcijas. Mans tēvs ir diriģējis daudzus Vecgada koncertus ar šo repertuāru. Pēc viņa nāves es ar to tiku galā ne tikai tur, bet arī Oslo un Pitsburgā. Dažreiz ir jābūt arī šampanietim, ne tikai ūdenim un tējai."

Pusgadu pirms pirmā koncerta meistars kopā ar sievu dodas atvaļinājumā, un tikai pirmo dienu pavada jūras krastā, jau nākošajā - pilnīgi nododas gaidāmā īpašā koncerta gatavošanai. Un tā vēl krietnu laiku pēc tam.

Pirms koncerta Vīnē Mariss Jansons ieradās Rīgā, lai gaidāmo programmu  atskaņotu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, pirms tam ļoti atbildīgi un rūpīgi mēģinot, kā arī stāstot par tālo Johana Štrausa laiku. Atmiņās par šo 2005. gada nogales tikšanos ar diriģentu Marutai Rubezei stāsta vijolnieks Raimonds Ozols.

Protams, ar vislielāko atbildību Mariss Jansons ir gatavojies un sagaida 2006. gada 1. janvāri -  Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē publikā goda vietās sēž gan Austrijas prezidents Haincs Fišers un kanclers Volfgangs Šisels, gan kolēģe no Vācijas Angela Merkele.

Programmā par godu Mocarta 250. jubilejai līdzās Štrausu ģimenes mūzikai iekļauta arī uvertīra operai "Figaro kāzas" un Jozefa Lannera valsis "Mocartisti".

Mariss Jansons piekritis arī dažiem jokiem - Eduarda Štrausa "Telefona polkas" beigās skaļi atskan mobilā tālruņa zvans, kas, izrādās, skan no paša Maestro kabatas, kuru viņš neveiksmīgi cenšas izslēgt starp pēdējiem polkas akordiem…

Savukārt "Bandītu galopā" viņš izšauj no pistoles. Tomēr pats grūtākais diriģentam vēl priekšā - jau kopš pašiem karjeras sākumiem meistars nelabprāt saka runas, īpaši jau uz skatuves, taču šajā koncertā neizbēgams ir tradicionālais Jaungada sveiciens, kuru pēdējos gados  diriģenti izvērsuši arvien garāku… Kā atceras orķestra vijolnieks un valdes loceklis Klemenss Helsbergs: "Tas bija gandrīz jau kā pāvesta uzruna. Un Jansons bija ļoti nobažījies, kaut gan sava sakāmā tekstu bija iemācījies no galvas. Kad pienāca tas brīdis, Jansons pagriezās pret publiku un pateica: "Mūzika ir mūsu dzīves augstākā vērtība", atkārtoja to angliski un kopā ar orķestri  uzsauca "Laimīgu Jauno gadu!" Pēc koncerta orķestrī tika nolemts, ka turpmāk diriģenti jāpasargā no nepieciešamības teikt izsmalcinātas runas un ar tām saistīto nervozo gatavošanos, un nolemj par labu koncentrētai rituālai uzrunai: ""Vīnes filharmoniķi" un es vēlam jums "Laimīgu Jauno gadu!""

Pēc šī koncerta Marisa Jansona un "Vīnes filharmoniķu" saites kļūst vēl ciešākas, tās vēl stiprina pēc gada regulārajam viesdiriģentam par izcilajiem nopelniem pasniegtā Zelta Goda zīme. Viņš spēj mobilizēt mūziķos viņu labāko ES - secina Klemenss Helsbergs.

Nākošo "Vīnes filharmoniķu" Jaungada koncertu Mariss Jansons vadīja 2012. gadā. Programma atkal izmeklēta un izsmalcināta, diriģents muzicē īpaši atraisīti, visā koncerta gaitā valda prieks un jūsma. Paralēli tipiskajai Vīnes mūzikas programmai, meistars pierunāts tajā iekļaut fragmentus no Čaikovska baleta "Apburtā princese" - un diriģents uzbur smaržīgu un gaisīgu pasakas ainu…

Pēc koncerta Daniels Bārenboims atzīst, ka neko tik skaistu viņš ilgi nav dzirdējis.

Trešais Vīnes Jaungada koncerta Marisa Jansona vadībā notika 2016. gadā. Tajā kontrastu amplitūda vēl pastiprinājusies - apceri un elēģiskumu valšos nomaina spridzīgas polkas, bet īstu furoru izraisa noslēguma tradicionālais "Radecka maršs", izskanot pavisam netradicionāli: tā laikā maestro atstāj skatuvi un atgriežas uz tās tikai muzikālās reprīzes laikā. Kā vēlāk raksta pres: "Tik skaļi vēl nekad nav aplaudēts!" Un piebilst: "Kad Mariss Jansons diriģē, joprojām varam uzzināt, cik dažādas pieejas var būt valša taktij vai valša vadījumam. Tādi smalkumi nav sastopami katrā pirmajā janvārī koši dekorētajā Vīnes mūzikas biedrībā."

Raidījumā skan:

D. Šostakovičs Allegretto no Astotā simfonija dominorā op. 65 – Pitsburgas simfoniskais orķestris, 2001
D. Šostakovičs Otrais koncerts klavierēm un orķestrim Famažorā op. 102 – Mihails Rudijs (klavieres) un Londonas filharmoniskais orķestris, 1998
F. Mendelszons Koncerts vijolei un orķestrim miminorā op. 64 – Midori (vijole) un Berlīnes filharmoniskais orķestris, 2003
E. Grīgs Koncerts klavierēm un orķestrim laminorā op. 1. – Leifs Ūve Ansnēss (klavieres) un Berlīnes filharmoniskais orķestris, 2002
Ieraksti no 2006. un 2012. un 2016. gada Jaungada koncertiem Vīnē – Vīnes filharmoniskais orķestris