Marisa Jansona 80. jubilejas raidījumu ciklā kārta tēmai, kas leģendārā maestro darbībā bijusi svarīga jau kopš ienākšanas pasaulē, jo gan tēvs – diriģents Arvīds Jansons, gan māte – soprāns Iraīda Jansone bija cieši saistīti tieši ar operskatuvi, ar to maģiju, kurā notiekošais varēja mazo zēnu gan apburt, gan nobiedēt, kā, piemēram, Karmenas traģiskajā likteņstāstā:

„Opera vispār ir manas otrās mājas, jo tur, tēva aizvests, pavadīju vai katru dienu no trīs gadu vecuma līdz laikam, kad aizbraucām uz Sanktpēterburgu. Varbūt tādēļ diriģēt operu ir mans mūža joprojām īsti nepiepildīts sapnis”,

tā - Mariss Jansons žurnālistes Vitas Kraujas intervijā pirms viņa ierašanās Rīgā kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri 2014. gada novembrī.

M. Jansonam allaž bijušas tuvas arī operu spilgtās simfoniskās lappuses – svītas no Riharda Štrausa operām „Rožu kavalieris” un „Intermeco”, Mocarta, Rosīni, Vēbera, Smetanas operu uvertīras, bet šajā jomā tomēr pāri visam – Vāgners. Kopā ar Oslo Filharmonisko orķestri, kuru divu gadu desmitu garumā Jansons izaudzināja par izcilāko kolektīvu, tam līdzi augdams arī pats, Vāgnera albums nāca klajā 1991. gadā ierakstu kompānijā EMI.

Un lai arī Jansona mūža gājumā tā arī neatradīsim nevienu viņa vadītu Vāgnera operas iestudējumu, komponista gars bijis viens no nenogurdināmā maestro līdzgaitniekiem – gan programmās, kurās Vāgnera vārds ir tikai viens no daudzajiem, gan tādās, kurās pie vārda cits komponists netiek laists,

piemēram, 2008. gadā tieši ar Riharda Vāgnera mūzikas programmu diriģents vedis savu Bavārijas kolektīvu uz Londonas Karalisko svētku zāli, kā arī uz Lucernas „Lieldienu festivālu”, bet nedaudz vēlāk Vāgnera opermūzikas albumu, ieskaņotu kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri, laidusi klajā kompānija Sony Classical.

Ar  Oslo un operžanru saistās M. Jansona dzīves dramatiskā epizode: Pučīni „Bohēmas” koncertuzveduma laikā, viņš piedzīvo smagu sirdslēkmi, gandrīz vai atkārtojot vēsturi, jo līdzīgā situācijā – pie Hallē orķestra diriģenta pults Mančestrā 1984. gadā, bija pārtrūcis tēva – Arvīda Jansona mūžs (Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā iekļautais Bavārijas Radio orķestra un Marisa Jansona vieskoncerts 2014.gada 7.novembrī Latvijas Nacionālajā operā bija Marisa Jansona veltījums tēvam, izcilajam diriģentam Arvīdam Jansonam 100 -tajā jubilejā).

10 gadu vēlāk pēc dramatiskā notikuma Oslo, bet jau Amsterdamā – opera atkal ienāk Marisa Jansona dzīvē, ar lielu muzikālu izaicinājumu un emocionālu amplitūdu: tā ir D. Šostakoviča opera „Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”.

Uz Amsterdamu 2006. gada jūnijā dodas un ar Marisu Jansonu tiekas radio "Klasika"" direktore Gunda Vaivode, bet kritiķi konstatē, ka piedzīvots satriecošs Šostakoviča operas iestudējums, iespējams, - „lielākais Nīderlandes operas panākums pēdējo 10 gadu laikā" (izdots arī DVD formātā). Bet vēl lielāku triumfu šī opera M. Jansona interpretācijā piedzīvo 2017. gada vasarā Austrijā, Zalcburgas festivālā, to dzirdējām arī tiešraidē, un Gundas Vaivodes saruna ar Marisu Jansonu varēja turpināties, bet jau jaunā, padziļinātā gultnē, un abu šo sarunu fragmentus piedāvājam šajā pārraidē.

Marisam Jansonam aizejot, Zalcburgas festivāla publicētajā nekrologā cita starpā atgādināts:

„Ziņa par Marisa Jansona nāvi mūzikas pasaulē ir izraisījusi milzīgas skumjas, un Zalcburgas festivāls ir viens no daudziem, kas var tikai ar vislielāko pateicību atskatīties uz visiem zvaigžņotajiem mirkļiem, ko viņš festivālam dāvājis gandrīz trīsdesmit gadu garumā. Ar Marisu Jansonu mēs esam zaudējuši vienu no izcilākajiem mūsu laika diriģentiem un patiesu draugu.

Marisa Jansona dzīve bija viens liels mīlestības apliecinājums mūzikai; viņš bija viena no tām mākslinieciskajām personībām, kas padarīja festivālu tik īpašu pēdējo 100 gadu laikā.

Zalcburgas festivālā Mariss Jansons  debitēja 1990. gadā, kopš tā laika uzstājoties  44 reizes ar septiņiem dažādiem orķestriem: Iedvesmot cienījamo festivāla publiku tik pilnīgi, ka tā ceļas no krēsliem un aplaudē kājās teju desmit minūtes, tas ir varoņdarbs, kas reti kurai no mūsdienu pjedestāla zvaigznēm ir izdevies. Tomēr daudzus gadus Zalcburgas publikai nācās atteikties no Marisa Jansona kā operas diriģenta. Tikai 2017. gadā, savā pirmajā mākslinieciskā vadītāja amatā, Markusam Hinterhauzeram izdevās pierunāt Marisu Jansonu uzņemties operas diriģēšanu. Dmitrija Šostakoviča "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta", viena no diriģenta iecienītākajām operām, guva triumfālus panākumus.

Kad 2018. gadā tika iestudēta  „Pīķa dāma”, laikraksts Der Kurier rakstīja: "Svētdien Čaikovska "Pīķa dāma" kļuva par Marisa Jansona vēl vienu triumfu pie "Vīnes filharmoniķu" stūres.

Viņš ir ģēnijs, ļoti dramatisks, jūtīgs mūzikas stāstnieks , un Zalcburgas festivālam tā ir satriecoša laime."

Čaikovska „Pīķa dāmu” vēl 2014. gada rudenī Mariss Jansons iestudēja kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un starptautisku solistu komandu, izrādi aizvedot arī uz Luksemburgas Filharmoniju. Bavārijas Radio simfoniskā orķestra mājas lapa glabā par šo notikumu šādas atziņas: „Marisa Jansona teicamā diriģenta reputācija Čaikovska mūzikā bija nostiprinājusies jau karjeras sākumā. Viņa spēja līdzsvarot šīs mūzikas bieži vien milzīgo emocionalitāti ar stila izjūtu un mērenību, tika uzskatīta par praktiski nepārspējamu. Te pilnā mērā atklājās gan Čaikovska skumju pilnā iekšējā pasaule un viņa mūzikas ārkārtīgi drūmās, tumšās puses, gan maigie, sajūsmas pilnie mirkļi, kas galu galā bija tikai ilūzija”.

„Pīķa dāma” tiek iestudēta arī Amsterdamā, un nedrīkst aizmirst arī 2011. gadā Amsterdamā veikto Čaikovska operas „Jevgeņijs Oņegins” uzvedumu: laikrakstā The New York Times kritiķis George Loomis rakstījis: „Polonēze skan raksturīgi un saviļņojoši Marisa Jansona vadībā Nīderlandes operas jaunajā iestudējumā, kas iezīmē izcilā diriģenta atgriešanos uz operas skatuves. Concertgebouw orķestris, kura mūzikas direktors ir Jansona kungs, šeit ir kā sapnis par „bedru orķestri”.

Jansona kunga muzikalitāte iespiedusies katrā frāzē, un viņš nodrošina ideālu dziedātāju un orķestra koordināciju”.

2010. gadā Vīnes Valsts operā vajadzēja notikt Bizē „Karmenas” iestudējumam ar Elīnu Garanču titullomā, taču gan Elīnas, gan Marisa Jansona veselība sašūpojās un iecere tā arī nepiepildījās. Bet Bizē mūzikā abi - Elīna Garanča un Mariss Jansons tomēr ir sastapušies – Amsterdamas Karaliskajā Concertgebouw zālē košā Elīnas Garančas solo koncertā.

Marisa Jansona koncertdzīvē un diskogrāfijā arī daudz vokāli simfonisku opusu – no Haidna līdz Rīmam un Pertam, un šajā pārraidē arī šī žanra lappuses no Haidna Harmoniemesse, Mocarta „Rekviēma”, Bēthovena Mesas Domažorā, Guno „Cecīlijas mesas”, Bruknera „Mesas” faminorā, Šēnberga „Gurres dziesmām” M. Jansona vadīto solistu, Bavārijas Radio kora un simfoniskā orķestra ierakstos. Bet noslēgumā – arī no pašiem pēdējiem M. Jansona ieskaņojumiem – soprāns Diāna Damrava un Bavārijas Radio simfoniskais orķestris ar dziesmu Morgen („Rīt”) no Riharda Štrausa dziesmu albuma. Kādā no recenzijām secināts, ka šī albumu noslēdzošā dziesma  „ir vispiemērotākā atvadīšanās no Marisa Jansona”.

Pārraidē skan M. Jansona vadībā veikti studijas, koncertu un izrāžu ieraksti:

R. Vāgners uvertīra "Nirnbergas meistardziedoņi" (Oslo filharmoniskais orķestris, 1991, EMI)

Fragmenti no D. Šostakoviča operas "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" (Zalcburgas festivāls, 2017, solisti Vīnes filharmoniskais orķestris)

Fragmenti no P. Čaikovska operas "Pīķa dāma" (solisti, Bavārijas Radio simfoniskais orķestris)

Fragmenti no P. Čaikovska operas "Jevgeņijs Oņegins" (Amsterdama, 2011, solisti, Amsterdamas Karaliskais Concertgebouw orķestris)

Ž. Bizē Habanēra no operas "Karmena" (soliste Elīna Garanča, Karaliskais Concertgebow orķestris)

Bavārijas Radio simfoniskais orķestris un koris:

 J. Haidns Harmoniemesse (Sanctus)

V.A. Mocarts "Rekviēms" (Benedictus)

L. van Bēthovens Mesa Domažorā (Sanctus)

Š. Guno "Cecīlijas mesa" (Sanctus)

A. Brukners Mesa faminorā (Sanctus)

A. Šēnbergs "Gurres dziesmas" (Fināla koris)

R. Štrauss "Rīt" (Morgen), soliste Diāna Damrava