Turpinot Maestro Marisa Jansona jubilejas nedēļu, šajā raidījumā pievēršamie viņa bērnības pilsētai Rīgai, kurā kā pasaulslavens diriģents Mariss Jansons atgriezās ne vien, lai ažiotāžas pavadītos koncertos stātos pie Latvijas orķestru diriģenta pults, bet arī kā Oslo, Bavārijas un Amsterdamas Concertgebow „šefs”, atvedot uz Rīgu šos pasaules elites klases orķestrus, pat ja ciemošanās laikam dotas vien 24 stundas…

Latvijas Radio fonotēkā Marisa Jansona vārds pirmoreiz parādās 1971. gadā pie L. van Bēthovena Trešās simfonijas koncertatskaņojuma kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Taču izrādās, ka diriģenta debijas koncerts Rīgā noticis jau krietni agrāk - 1968. gadā LU Lielajā aulā, kad tika diriģēta Ž. Sibēliusa Pirmā simfonija, F. Mendelszona Vijoļkoncerts ar talantīgā vijolnieka Filipa Hiršhorna solo un M. Ravela "Valsis".

Tas bija laiks tūlīt pēc Ļeņingradas konservatorijas absolvēšanas, un toreizējais LNSO vijolnieks Reinis Galenieks atceras, ka

Mariss Jansons strādājis ar mūsu orķestri tik cītīgi, kā viņš to darīja ar augstākā līmeņa orķestriem toreizējā Ļeņingradā.

Latvijas mūziķi pat jokojuši, sak’ „laikam jau Marisu tik bieži neaicina uz Rīgu tāpēc, ka viņš grib ļoti daudz strādāt, pieprasa daudz mēģinājumu stundu!” Taču pirms Latvijas mūziķi Marisu Jansonu iepazinuši kā diriģentu, viņš šeit pabijis arī pavisam citā statusā. Reinim Galeniekam atmiņā palicis gadījums, kad Latvijas Konservatorijas zālē notikusi basketbola spēle starp Latvijas un Ļeņingradas konservatoriju komandām. Tas tik bijis pārsteigums, kad Latvijas komandas līdzjutējos sēdošais Reinis Galenieks izdzirdējis, cik ļoti labi Ļeņingradas komandas kapteinis runā latviski! Vēlāk uzzinājis, ka tas bijis Mariss Jansons.

1971. gada koncertā Rīgā ar Marisu Jansonu pie LNSO diriģenta pults tika atskaņota L. van Bēthovena Trešā („Heroiskā”) simfonija. Bēthovena posmi Marisa Jansona radošajā dzīvē bijuši diezgan bieži. TV raidījumu veidotājas Maijas Amoliņas grāmatā par Marisu Jansonu kādā intervijā diriģents stāsta, ka reiz viņš runājis ar Maestro Kurtu Zanderlingu, vēloties uzzināt pieredzējušā kolēģa domas, vai jaunajam Jansonam nav par agru ķerties pie kādas no Bēthovena simfonijām. Zanderlings atbildējis: „Skaidrs, ka varbūt par agru. Bet tikai atceries, ka vienalga, pie kura darba tu ķersies, pirmās 25 reizes nekas nebūs. Tikai pēc tam tu sapratīsi. Bet jāsāk agrāk, lai beidzot pienāk tās nosacīti nodiriģētās 25 reizes, kad varētu būt īstais rezultāts.” „Tā ir taisnība,” tālāk spriež Mariss Jansons,

"pēc manām domām grūtākā ir klasiskā mūzika – Haidns, Mocarts, Bēthovens, Brāmss. Tas ir ļoti grūti, jo liekas ļoti vienkārši. It sevišķi, ja runa par lēnajām daļām, jo lēnos tempus piepildīt ir ļoti grūti.”

Seko vairāk nekā 20 gadu ilgs pārtraukums, līdz 1995. gada rudenī Mariss Jansons, nu jau kā pasaulslavens diriģents, kāpj uz atjaunotās Latvijas Nacionālās operas skatuves. Tas bija vēsturisks koncerts, bet patiesībā divi – pirmajā vakarā pie LNO orķestra, bet otrajā – pie LNSO diriģenta pults. Kā solists Nikolo Paganīni Ceturtajā koncertā vijolei un orķestrim uzstājās Gidons Krēmers, par kuru Mariss Jansons saka: „Gidons ir ļoti interesants cilvēks un mūziķis, kura domas atšķiras no tā virziena, kurā iet pārējie. Viņš ir labā nozīmē individualitāte. Katru ideju Gidons mēdz ilgi apdomāt – vienalga, vai tā būtu saistīta ar repertuāru vai interpretāciju. Ļoti dziļš mūziķis. Mūsu laikos jau ir daudz labu instrumentālistu, bet tādu dziļi domājošu mūziķu, kāds, piemēram, bija J. Mravinskis, kas atrisināja interpretācijas jautājumus, tādu šodien nav daudz. Gidons ir viens no tiem, kas koncepciju ļoti izstrādā. Viņš ir tāds cilvēks, kas neiet viegli pa dzīvi, lidodams.”

Latvijai un tās mūzikas cienītājiem īpaša bija arī kāda saules pielieta diena Rīgas 800. jubilejas vasarā, kad vienīgo koncertu šeit sniedza Oslo Filharmoniskais orķestris sava galvenā diriģenta Marisa Jansona vadībā.

Koncerta programmā -  Bēthovena Septītā simfonija un Berlioza „Fantastiskā.”Pēc Berlioza „Fantastiskās simfonijas”  atskaņojuma komponists Arturs Maskats teiks, ka nevarot pat atcerēties, kad Rīgā būtu uzstājies tādas kvalitātes orķestris un diriģents, kurā dzīves pieredze ir savienojusies  ar patiesi ģeniālu intuīcijas spēju. Savukārt, toreizējam LNO trompetistam un jaunajam diriģentam Andrim Nelsonam šis koncerts izvērtās par īstu piedzīvojumu, 5 minūtes  pirms koncerta sastopot LNSO galveno diriģentu Terji Mikelsenu ar jautājumu, vai Andris nevarētu nospēlēt otrās trompetes partiju Berlioza „Fantastiskajā simfonijā.” Sākumā Andris šo piedāvājumu uztvēris kā joku, bet, kad izrādījies, ka saslimis Oslo orķestra  trompetists, pa koncerta 1. daļas laiku aizsteidzies uz mājām pēc trompetes, uz 2. daļu bijis atpakaļ, un „ielēcis” „Fantastiskajā,” faktiski lasot savu partiju „no lapas,” šo skaņdarbu pazīstot tikai kā diriģentam, nevis pašam to kādreiz spēlējot.

Maestro Rīgā ciemojās arī 2005. gada novembrī, dalot LNO orķestra Gala koncerta programmu ar savu bērnības draugu Aleksandru Viļumani un savu diriģēšanas mākslas tālaika mācekli – Andri Nelsonu.

Taču gadu vēlāk, kad pēc Latvijas prezidentes Vairas Vīķes Freibergas ielūguma notika Nīderlandes karalienes Beatrikses valsts vizīte Latvijā, Amsterdamas Karaliskā Concertgebow orķestra koncertu Latvijas Nacionālajā operā Karaliene Beatrikse pasniedza kā savu dāvanu Latvijai. Un kas zina, vai tas maz būtu iespējams, ja nelūgtu pati karaliene, jo fantastiskajam Rīgas koncertam mūziķi sevi izbrīvēja pēc operas „Mcenskas apriņķa Lēdija Makbeta” mēģinājuma, sēžoties lidmašīnā, lai vakarā būtu Rīgā, bet, tūlīt pēc Rīgas koncerta, pa nakti mērojot ceļu atpakaļ uz Amsterdamu, lai nākamajā rītā varētu būt klāt nākamajā operas mēģinājumā. Par spīti īsajam ciemošanās laikam, Mariss Jansons no Latvijas aizbrauc ar viņam piešķirto Latvijas pilsonību, Latvijas pilsoņa pasi, J. Vītola LMA Goda profesora diplomu un no Vairas Vīķes-Freibergas rokām saņemto Triju Zvaigžņu ordeni.

Kad 2009. gadā Minhenē ar Marisu Jansonu tikās "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, maestro lielās slodzes un veselības sarežģījumu dēļ kā galvenais diriģents bija jau šķīries no Amsterdamas orķestra, atstādams sev tikai Bavārijas Radio simfonisko orķestri, ar kuru viņš Rīgā ieradās 2014. gada 7. novembrī uz Marisa Jansona tēva Arvīda Jansona 100. dzimšanas dienas atcerei veltīto koncertu Latvijas Nacionālajā operā.

Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerts no Rīgas tiešraidē bija dzirdams Latvijā, Igaunijā, Vācijā un Rumānijā un ar nelielu laika nobīdi vēl 8 pasaules valstīs: Austrijā, Austrālijā, Amerikā, Beļģijā, Čehijā, Nīderlandē, Spānijā un Korejā.

Raidījumā skan Bavārijas Radio SO mūziķu un Bavārijas Radio mūzikas producenta Vilhelma Maistera stāsti par Marisu Jansonu.

Bavārijas Radio simfoniskā orķestri jaunā sastāvā Rīgā sastapām arī Latvijas simtgades gadā – 2018. Taču divus gadus pirms šī koncerta kļuvām liecinieki kādam paša Marisa Jansona ilgi lolota sapņa piepildījumam, ko "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei viņš negaidīti atklāja jau kādā 2009.gada intervijā, tiekoties Minhenē pēc Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerta EIRORADIO tiešraides, un runājoties par jau padarīto un vēl darāmo: “Man ir viens sapnis, ilgs sapnis, ko par nožēlošanu nekad neizdevās īstenot – es ļoti gribētu uzstāties kopā ar Raimondu Paulu. Es viņu tiešām dievinu.” Un vēlāk kādā citā sarunā:

“Viņa mūzika ir vienkārša, patīkama un skaidra kā daba – te ir skaistas puķes, te ir skaists mežs, bet tāds viņš ir, un tādam viņam jābūt.”

Un brīnums notika, pateicoties Klasikas direktores Gundas Vaivodes un viņas dzīvesbiedra Jura Vaivoda neatlaidībai, lai sapni vērstu īstenībā Lielajā ģildē 2016. gada 16. septembrī, kad notika vēsturiskais divu Maestro satikšanās koncerts.

Raidījumā skan:

R. Vāgners Uvertīra operai "Rienci" – LNSO, 1995
L. van Bēthovens Allegro con brio no Trešās simfonijas Mibemolmažorā op. 55 – LNSO, 1971
J. Brāmss Allegro non troppo no Otrās simfonijas Remažorā op. 73 – LNSO, 1972
N. Paganīni Ceturtais koncerts vijolei un orķestrim – LNSO, kopā ar Gidonu Krēmeru, 1995
H. Berlioza "Balle" no "Fantastiskās simfonijas" – Oslo filharmoniskais orķestris, 2001
J. Brāmss Priekšspēle R. Vāgnera operai "Loengrīns" – Karaliskais Concertgebouw orķestris, 2006
Dž. Rosīni Uvertīra operai "Vilhelms Tells" – Bavārijas radio simfoniskais orķestris, 2018
Dž. Gēršvins "Rapsodija blūza stilā", R. Pauls Svīta "Teātris" – LNSO un Raimonds Pauls (klavieres), 2016