Nesen izskanēja trīs raidījumu cikls "Ar pasaules pieredzi Latvijā", kurā tikāmies ar dažādās valstīs strādājošajiem vai arī studējošajiem mūziķiem, lai iepazītu viņu pieredzi un labākās idejas, iespējams, iedzīvinātu arī Latvijā. Par vienu no populārākajām un arī prestižākajām studiju vietām jau 20. gadsimta 90. gadu vidū kļuva Londona un arī pirmā šī cikla raidījums bija veltīts dažādu mūziķu pieredzei Apvienotajā Karalistē. Tā kā šī raidījuma iespējas bija noteiktā laikā ierobežotas, savukārt mūziķu pieredze ļoti bagātīga, vakara programmās piedāvāsim Londonas stāstus un pirmā tikšanās būs ar pazīstamo čellisti, koncertējošu mākslinieci un Londonas filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistari Kristīni Blaumani, kura 1996. gadā, uzvarot speciāli Baltijas valstu studentiem rīkotajā konkursā, devās uz Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolu Londonā. 

Inta Zēgnere: Vai tevi kā mūziķi apmierina dzīvesveids un situācija, kas šobrīd eksistē Apvienotajā Karalistē?

Kristīne Blaumane: Nevarētu teikt, ka mani apmierinātu viss – tā sajūta mazliet ir, ka esam uz salas. Kaut kas manī ir izmainījies – piederība Eiropai un kontinentam. Man liekas, ir labi atstāt kādu "koridoru" brīvu, kurā šobrīd man nav obligāti jāizlemj un jāpasaka – āmen, un tā tas būs. Bet

man ir ļoti svarīgi, ka esmu kolektīvā, kurš man ir tuvs. Es tur jūtos labi, un tas ir pats galvenais.

Atverot Londonas filharmoniskā orķestra mājaslapu un atrodot sadaļu par tevi, parādās arī tāda rindiņa kā Chair supported by Stuart and Bianca Roden.

Anglijā tas ir ļoti izplatīti. Protams, orķestris saņem zināmu atbalstu no valsts vai London Arts Council, bet lielāko daļu naudas tas saņem no privātajiem atbalstītājiem. Viņi var atbalstīt dažādas orķestra vietas – piemēram, dažādus krēslus. Protams, viņiem tas krēsls asociējas ar konkrētu cilvēku. Bet tas nenozīmē, ka atbalsts nāk man personīgi – tas ir orķestrim, bet caur manu krēslu un caur manu vārdu.

Vai šī prakse būtu pārņemama Latvijā?

Domāju, ka šī ideja ir ļoti skaista – tas ir personīgs kontakts. Jā, tas, protams, ir atbalsts orķestrim, bet tieši tas, ka ir personīga saite ar konkrētu mūziķi, rada īpašu sajūtu arī tam cilvēkam, kurš dod naudu. Gandrīz visiem mūziķiem Londonā ir pašnodarbinātā statuss, izņemot valsts organizācijas BBC un Londonas Karaliskās operas darbiniekus – viņiem ir alga. Visiem pārējiem Londonas simfoniskajiem orķestriem – Londonas filharmoniskajam, Karaliskajam filharmoniskajam, Filharmonijas orķestrim – visiem šo orķestru mūziķiem ir pašnodarbinātā statuss. Tas nozīmē, ka tiek maksāts par "izsaukumu". Respektīvi, gada ienākumi ir atkarīgi no nostrādāto darbu skaita. Tam ir savi plusi un mīnusi. Tie, kuri saņem algu, ir daudz vairāk piesaistīti konkrētajam kolektīvam. Ja šādam mūziķim piedāvā, piemēram, solokoncertu Vigmora zālē, viņu var arī nepalaist, jo līgums paredz to un to.

Tādā orķestrī kā manējais ir lielāka brīvība: ja man ir piedāvājums kādam solo projektam, varu izgrozīt tā, ka nespēlēju ar orķestri – vienkārši par šīm nedēļām nesaņemu atalgojumu, bet tā ir mana izvēle.

Tas arī nenozīmē, ka, piemēram, ja mūziķim no pašnodarbinātā orķestra kaut kas atgadās, viņš paliek bez nekā. Jo mēs visi pārvaldām savu orķestri – paši veidojam savu labklājības fondu, kurā paši regulāri iemaksājam kaut ko no mūsu ienākumiem.

Tā ir konkrēta summa mēnesī. Katrs no šiem lielajiem kolektīviem ir izveidojis šādu sistēmu tieši tādēļ, lai pasargātu sevi no situācijām, ja kaut kas notiek.

Tā vien šķiet, ka šī pašnodarbinātības prakse nu galīgi Latvijā nebūtu ieviešama, jo mūziķim tas diez vai nozīmētu iespēju izdzīvot. 

Jā, protams! Londonā tam ir milzīgas tradīcijas, tie ir arī pilnīgi citi resursi. Visiem orķestriem izveidojušies ļoti profesionāli fondus meklējošie ofisi.

Cik lielā mērā Brexit ir izmainījis tavu dzīvi, orķestra dzīvi un mūziķu dzīvi vispār?

Kur mēs pirmo reizi taustāmi ieraudzījām, ko tas tiešām nodarījis – tās ir koncertturnejas uz dažām valstīm. Piemēram, bieži spēlējam Spānijā, mums pat Madrides Auditorio zālē ir rezidence. Bija paredzēts koncerts Madridē un Barselonā, bet līdz ar Brexit visiem, kuriem ir britu pases, nācās iet uz Spānijas vēstniecību un veikt ļoti, ļoti nepatīkamu un garu darba vīzas noformēšanu. Mūsu orķestrī, par laimi, daudzi ir Eiropas Savienības pārstāvji ar Eiropas Savienības pasēm, mēs vienkārši braucām, kā vienmēr braucam. Bet runājot par konkursiem uz mūziķu vietām orķestros, vēl joprojām ir atvērtas arī Eiropas Savienības valstis. Nav tā, ka britiem būtu priekšroka.

Man liekas, tā būtu pilnīga nāve īstam pasaules redzeslokam un labāko spēlētāju atlasei, ja sāktos šāda šķirošana. Pavisam nesen par mūsu orķestra mūziķi kļuva arī latviete Lāsma Taimiņa.

Kāds, tavuprāt, ir mūziķu un viņu sniegtā ieguldījuma novērtējums salīdzinājumā ar citām profesijām, kuras ir līdzīgi vai labāk atalgotas, bet kuras tomēr nav jāsāk apgūt no piecu gadu vecuma, nemitīgi vingrinoties, pārvarot grūtības un piedaloties konkursos? Kādā vērtē ir tas, ko savai valstij spēj dot mūziķis un cik adekvāti tas tiek novērtēts?

Tas ir jautājums cilvēkiem, kuri dod finansējumu. Cik es, piemēram, samaksāju, aizejot pie friziera Anglijā? Par frizieri nemācās divdesmit gadus. Ja es nospēlēju, teiksim, koncertu orķestrī, es ne tuvu nesaņemu to, ko samaksāju par matu krāsošanu... Šis jautājums man prātā nāk ļoti bieži – kāds vispār ir šis balanss pasaulē un kāpēc tā notiek. Arī vecāki domā, kāpēc virzīt bērnu mūzikā, zinot, kāda viņam būs dzīve.

Tad kāda ir motivācija kļūt par mūziķi, izņemot to, ka tu mīli mūziku un ka tu bez mūzikas nevari?

Man liekas, ka jebkurā gadījumā mūziķim citas motivācijas nav... Neviens nav sācis mācīties par mūziķi tādēļ, lai saņemtu "baigo piķi". Tā nekad nav bijis, nevienā valstī. Man cilvēki to ļoti bieži saka, piemēram, kāds runātīgs taksometra vadītājs vai kāds cits, ieraugot čellu, saka – ak, tu esi mūziķe? Ai, kāda tev skaista dzīve! Un tev par to maksā? Un tu brauc pa visu pasauli? Tas taču ir super! Un es viņam saku – jā, bet tur ir tik daudz sviedru, asiņu un asaru, sevišķi bērnībā. Un viņš nosaka – tad tu laikam to ļoti mīli...Bet tas ir vienīgais, citādāk nav vērts to darīt, jo pārāk daudz upuru.

Tikai mīlestība uz mūziku – protams, citādāk tas nevar būt. Cita lieta – cik daudz uz šī mīlestības pamata [tu vari pieciest].

Tas ir jautājums, kas adresēts valstij un cilvēkiem, kas lemj par finansējumu tieši klasiskajiem mūziķiem. Jo tieši klasiskie mūziķi mācās savu instrumentu divdesmit gadus. Neviena cita profesija tik ilgi to nemācās. Pat ārsti tik ilgi nemācās. Piedodiet, es ļoti cienu ārstus, bet nu – tas ir fakts.