Ceļā uz Latvijas Radio simtgadi, turpinām ciklu "Latvijas pianistu paaudzes", un šoreiz tajā atceramies Nikolaju Fedorovski - pianistu un klavierspēles profesoru daudziem izciliem nu jau vidējās un arī vecākās paaudzes mūziķiem, starp kuriem - Tālivaldis Deksnis, Veneta Miķelsone, Nora Novika, Anita Pāže, Igors Ivanovs, Ilze Dzērve, Ivars Vīgners, Imants Zemzaris, Juris Kulakovs un vēl citi... 

Recenzējot vienu no pirmajiem Nikolaja Fedorovska 50. gadu solokoncertiem Mākslas darbinieku nama ciklā "Jaunie mākslinieki", recenzents J.* Laukgals laikrakstā "Rīgas Balss" raksta: "Nikolajs Fedorovskis sevi parādīja pirmām kārtām kā smalkjūtīgu muziķi ar labu stila izjūtu. Fedorovskim sveša katra ārišķība, viņa priekšnesums atturīgs, labā gaumē, par ko sevišķi varēja pārliecināties viņa atskaņotajā Bēthovena 'Mēnesnīcas sonātē." 

Kādā citā rakstā uzzinām, ka Nikolajs Fedorovskis Latvijas Valsts konservatoriju kā teicamnieks beidzis 1950. gadā pie prof. Zosta, un, būdams vēl students, Fedorovskis kā solists vairākkārt ļoti sekmīgi piedalījies simfoniskos koncertos un spēlējis radioraidījumos. Taču Radiofons Nikolaja Fedorovska talantam uzmanību pievērsis jau krietni agrāk – 1940. gadā, kad 13. oktobra LPSR Radiofona programmā "Radio vilnis" pl.11:20 dažas ētera minūtes atvēlētas "KLAVIERU MŪZIKAI" un tajās – divi skaņdarbi: Friderika Šopēna "Fantāzija-ekspromts" un Kloda Debisī Doctor Gradus et Parnassum 13 gadus vecā Nikolaja Fedorovska priekšnesumā, aiz skaņdarba nosaukuma iekavās īpaši izceļot jaunā pianista vecumu!

Bet par savu pianista gaitu sākumu un turpinājumu, sagaidot savu 80. dzimšanas dienu, 2007. gadā "Klasikas" kolēģei Inārai Ancānei pastāsta pats Nikolajs Fedorovskis.

Viens no pirmajiem Radio arhīvā atrodamajiem Nikolaja Fedorovska skaņu ierakstiem 1954. gadā ieskaņotais Jāņa Ivanova "Valsis"

Kopš 50. gadu vidus koncertpianista karjeru Nikolajs Fedorovskis veiksmīgi un labprāt apvienojis ar pedagoģisko darbu Emīla Dārziņa mūzikas skolā un pats savām studijām aspirantūrā, no 1954.-1958.gadam pilnveidojoties profesora Leonīda Roizmana klasē Maskavas konservatorijā. 1957.gadā tiek pieņemts darba piedāvājums Latvijas Konservatorijā, daudzajos pedagoģiskā darba gados tur izskolojot pussimtu (!) profesionālu mūziķu, no kuriem daži nosaukti jau raidījuma sākumā.

Pētījumā "Latviešu pianisti – pedagogi" tā autore, pianiste Nora Lūse uzsver, ka Nikolaja Fedorovska – atskaņotājmākslinieka individualitāti ir iespējams atpazīt pēc pirmajām taktīm: viņa izpildījumā atklājas sakarības, kas "cieši vieno mākslinieka muzikalitāti ar atskaņojuma intensitāti. Tā ir specifiski Fedorovska pianismam piemītošā plašas dinamiskās amplitūdas prasme, kas noteica viņa atskaņotājmākslas ievirzi…Mūziķa māksla pārstāv virtuozā pianisma tipu visplašākajā mākslinieciskajā nozīmē, kurā virtuozitāte ir iekrāsota ar emocionālo skaņdarba tulkojumu".

Nikolaja Fedorovska 60. gadu ierakstos dzirdēsim Edvarda Grīga klavierminiatūru "Mazputniņš" un divus Žana Sibēliusa klavierdarbus: "Romance" un "Sapņojums".

Latvijas klaviermākslas vēsturē Nikolajs Fedorovskis iegājis ne vien kā filigrāns un smalkjūtīgs Šopēna mūzikas interprets, bet arī daudzu latviešu autoru skaņdarbu interprets. Drīz pēc Jāņa Ivanova Klavierkoncerta pirmatskaņojuma, tas parādās arī Nikolaja Fedorovska repertuārā un 1972. gadā tiek ieskaņots firmā "Melodija" Leonīda Vīgnera vadībā. Pēc viena no koncerta atskaņojumiem Jāņa Ivanova 60. dzimšanas dienas sarīkojumā lasām, ka  "Klavierkoncerts Nikolaja Fedorovska interpretācijā izskanēja "teicami". Pianists bija vienlīdz pārliecinošs kā asi trauksmainajos, tā nopietnu pārdomu posmos," 1959. gada janvāra laikrakstā "Literatūra un Māksla" rakstīja muzikologs Oļģerts Grāvītis. Un tūlīt par to būs iespēja pārliecināties, noklausoties Jāņa Ivanova Klavierkoncerta 1. daļu – Moderato Maestoso Rubato. 1962. gada ierakstā Latvijas Radio LNSO diriģē Leonīds Vīgners.

Līdzās latviešu komponistu jaunradei, tostarp Jāņa Ķepīša, Jāņa Ivanova un Romualda Kalsona klavierdarbiem, īpaši tuva Nikolajam Fedorovskim bijusi Mocarta un Šopēna daiļrade. Nikolaja Federovska ieskaņojumā, kas veikts 1965.gadā, klausāmies 1.daļu Allegro no V.A.Mocarta Klaviersonātes Domažorā, kas jau no sākuma taktīm piesaista klausītāju uzmanību, kā secina Nora Lūse savā pētījumā "Latviešu pianisti – pedagogi", ar ritmisko spraigumu un skanējuma maigo dzidrumu. Pianista interpretācijas galvenā ideja Sonātē ir melodiskuma izvirzīšana priekšplānā, atšķirībā no tradicionāli dzirkstošās staccato spēles.

Kā topošo pianistu-profesionāļu skolotājs Nikolajs Fedorovskis savus audzēkņus mudinājis nepaļauties vienīgi uz muzikālo intuīciju. "Jo erudītāks ir students, jo labāk viņš strādā," mēdzis sacīt profesors. Viņa viedoklis bijis – jaunas zināšanas katrā nodarbībā, jo "māksla ir neizsmeļama, attīstīt var visu."

Kā koncertpianists Nikolajs Federovskis dēvēts par "šopēnistu". Un Šopēna mūzika viņu interesējusi arī kā pedagoģiski metodisko pētījumu objekts. LMA bibliotēkā glabājoties apjomīgi profesora rokraksti par Šopēna skaņdarbu interpretācijas vērojumiem, pieredzi un problemātiku darbā ar studentiem. Savas atziņas par aplikatūru, pedalizāciju un skaņdarba raksturu argumentējot ar paša komponista nošu rakstos atrodamajām piezīmēm, jo, "komponista teksts man ir galvenais, tas man ir kā likums," tā, savu interpreta un pedagoga pārliecību pamatojis Nikolajs Fedorovskis, kuram veltītā lappus ciklā "Latvijas pianistu paaudzes" izskan ar Friderika Šopēna "Polonēzi" Mimažorā 1965. gada ierakstā.