Ceļā uz Latvijas Radio simtgadi, turpinām pārlūkot šajā laikā uzkrātās Radio arhīva  vērtības, par gidiem izvēloties pianistus, jo Radio skaņu ēras sākumos tieši viņi bija balsts, uz kuriem turējās „dzīvā” ētera koncerti, bet vēlāk – ieraksti. Ne velti LR štatā bija arī īpašs un ļoti prestižs amats - „Radio koncertmeistars”. Šajā ciklā „Latviešu pianistu paaudzes” vēsturiskos ierakstos esam jau iegaismojuši pirmos Radio koncertmeistarus - pianistus Hermani Braunu, Vilmu Cīruli un Jāni Ķepīti - ar viņu solistiem (daudziem aizmirstiem un pusaizmirstiem, daudziem leģendāriem, bet tolaik – pagājušā gadsimta vidū - tikai „uzlecošiem”), tālāk virzoties uz nākamajām desmitgadēm, un šajā ceļā satiekot arī Valdi Krastiņu un Jautrīti Putniņu. Bet šajā raidījumā ieklausīsimies ierakstos, ko LR fondos atstājusi daudzu Latvijas izcilāko kamermūziķu mīlētā skolotāja – pianiste Maija Saiva. Viņas ierakstu Radio arhīvā nav daudz. Patiesībā – maz, kaut arī kā pavadītājpianistei koncertēts visur kur un bieži. Un tieši kamermūzika – spēle kameransamblī jau visai drīz pēc Arvīda Žilinska klavieru klases absolvēšanas 1951. gadā iezīmēja Maijas Saivas izpausmes nišu.

Pirmie ieraksti par Maijas Saivas uzstāšanos publiskajos koncertos Latvijas presē parādās 50. gadu vidū.

Kādā koncertsludinājumā 1955. gada laikrakstā „Cīņa” lasām, ka "Latvijas PSR Valsts konservatorija rīko doc. Ēvalda Berzinska čella klases studentu Māra Vllleruša, Oļega Barskova un Dona Jofes (tagad pazīstama kā  Dona Jafē) atklātu koncertu, kur pie klavierēm - koncertmeistare Maija Saiva". Nopietnāka recenzija par viņas koncertu kopā ar dziedātāju Imantu Vanagu atrodama 1958. gada laikrakstā „Rīgas Balss”. Recencijas autors, muzikologs Oļģerts Grāvītis uzsver, ka „regulāra koncertdarbība pagaidām nav ne Maijas Saivas, nedz arī Imanta Vanaga radošo nodomu centrālais mērķis”. Maija Saiva saistījusies darba attiecībās ar Konservatoriju, kur strādā par  koncertmeistari – pavadītājpianisti, bet Imants Vanags – par pedagogu Liepājas Mūzikas vidusskolā. „Un varbūt tāpēc,” raksta Oļģerts Grāvītis, "kā viena, tā otra solista priekšnesumā īsti skatuviskas
pieredzes jūtam vēl samērā maz. Maija Saiva smalkjūtīgi māk veikt koncertmeistares uzdevumus. Liriski romantisko E. Grīga un F. Lista dziesmu pavadījumos māksliniece pārliecinoši atbalsta visas solista ieceres.

Te viņas muzikalitāte, sirsnīgi maigais, sievišķīgi trauslais piesitiens saskanīgi apvienojas ar labu spēles tehniku.

Bet pietiek M. Saivai ieņemt solistes vietu, kā tūliņ atskaņojumā iezogas skolnieciska nervozitāte, priekšnesuma tehniskā puse klūst nedroša, bikla, daudzas labi domātas dinamisko krāsu, izjūtu un noskaņu ieceres nereallzējas,” secina Oļģerts Grāvītis, novēlot abiem jaunajiem mūziķiem nerimtīgā prakstiskā darbā pierast pie rampas gaismas, lai ļautos „patiesi dziļam un krāsainam muzikālo izjūtu pasaules atklājumam.” Vēlākajās recenzijās jau runa vairs ir tikai par Maijas Saivas pavadītājpianistes ampluā, izceļot viņas pavadījumos  nemaldīgu stila Izjūtu, rūpīgi izstrādātu, tehniski tīru priekšnesumu un artistisku vērienu, kā 1974. gada laikrakstā "Literatūra un Māksla" rakstījis komponists Jānis Līcītis.

Pianistes Maijas Saivas enerģija ir neizsīkstoša. Koncertmeistares pienākumi JVLMA čella klasē, pedagoģiskais darbs Rīgas Jāz. Mediņa Mūzikas vidusskolā un JVLMA, koncertizbraukumi pa Latvijas pilsētām un kādreizējo PSRS, 1975. gadā piedaloties pat Latvijas teātra dienās Azerbaidžānā (!) kopā ar Lidiju Freimani, Ausmu Kantāni, Eduardu Pāvulu, Žermēnu Heini-Vāgneri un Vladimiru Okuņu.

Desmit gadu garumā Maijas Saivas dedzīgā interese un mīlestība pret kamermūziku, interesantām idejām piepilda un tur karstu pašas izveidoto koncertciklu „Kamermūzika un laikmets,”

šai mīlestībai  liekot „pārsviesties” arī uz kamermūzikas koncertiem Cēsu Mākslas muzejā, un viņa ir arī JVLMA kameransambļa klases dvēsele.

Kad 1974. gadā tika svinēta pianistes Maijas Saivas 50. jubileja, laikrakstā "Literatūra un Māksla" parādījās komponista Jāņa Līcīša apcere, kas ar savu sirsnīgo toni vien apliecināja Maijas Saivas lielo lomu studentu, atskaņotājmākslinieku un kolēģu dzīvē: „Pianistei Maijai Saivai vai, kā draugi saka, mūsu Maijai, ir trīs ļoti raksturīgas un lielas mīlestības: uz darbu, uz cilvēkiem, uz mūziku. Tik labprāt brīvā brīdī viņa atrodas Mellužos: kopj dārzu, dēsta puķes. Daudzie draugi bieži brauc pie viņas ciemos. Un Maija Saiva ikvienu sagaida mīļi, silti, sirsnīgi. Ja kādam no viņiem dzīve sagājusi «šķērsām» vai arī kas cits atgadījies, atkal mūsu Maija ir tā, kas labprāt ar atklātu sirdi visu uzklausa un neliedz savu drauga padomu. Laikam kādreizējā vēlēšanās kļūt par ārsti šo jubilāres īpašību vēl īpaši pastiprina. Mīlestību viņa bagātīgi saņem arī pretim.

«Tēvzemes» kora vīri daudzkārt vārda tiešākajā nozīmē nēsājuši savu iemīļoto koncertmeistari uz rokām, mēģinājuši arī atvieglot daudzas saimnieciskas rūpes.

Bet ne jau tikai tēvzemieši vien. Diez vai Maija pati zin savu draugu kuplo skaitu. Caur dzīvi Maija Saiva iet ar īpašu gaišumu. (..) Ap viņu vienmēr pulsē darbība un dzīvība, veidojas plāni un rodas ieceres. Maija nešķiro cilvēkus slavenos un neievērojamos. Ikkurš viņas tuvumā saņem daļu no gaišuma un spēka. Pret savu mākslu Maijai ir tāda pati neviltota attieksme. Viņas lielā mīlestība ir kamermūzika. Maz būs to republikas mākslinieku, kas ar Maiju nebūtu kopā koncertējuši,” raksta komponists Jānis Līcītis, sveicot jubilāri.

Raidījumā skan:

Alfrēds Tučs „Melodija” - Jānis Seimanovs (vijole) un Maija Saiva (klavieres), 1964

Ildebrando Piceti "Trīs dziedājumi" -  Juris Bremšs (čells) un Maija Saiva (klavieres), 1968

Ildebrando Piceti 1. daļa no Sonātes čellam un klavierēm Famažorā - Māris Villerušs (čells) un Maija Saiva (klavieres),

Jānis Ozoliņš "Aiz ezera linus sēju" - Latvijas Radio sieviešu vokālais sekstets, diriģents Imants Kokars un Maija Saiva (klavieres), 1968

Luijs d' Erveluā Svīta - Ligita Zemberga (čells) un Maija Saiva (klavieres), 1969