Ceļā uz Latvijas Radio simtgadi, ciklā „Latvijas pianisma paaudzes” ieklausāmies Latvijas pianisma granddāmas – Ilzes Graubiņas – ierakstos.

Vienlaikus mēģinām rast atbildi uz jautājumu, kas šo personību, ko Ilzes Graubiņas bijušie audzēkņi un arī kolēģi, mīlot un apbrīnojot, sauca mīļvārdā par „Ilzīti”, darīja tik īpašu savā mākslā, lai uz visiem laikiem Latvijas atskaņotājkultūrā viņas vārds iegaismotos zvaigznes spožumā.

Koncertpianistes ceļi viņu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija aizveduši arī uz Spāniju, Itāliju un Šveici, papildinot jau esošo un PSRS apstākļos visai plašo Ilzes Graubiņas koncertģeogrāfiju kā darbīgai Latvijas Filharmonijas solistei ar koncertiem ne vien toreizējā PSRS un tās „bloka valstīs” – Vācijas Demokrātiskajā republikā, Bulgārijā, Čehoslovākijā, Polijā, Dienvidslāvijā un Ungārijā, bet arī Francijā, Kanādā un Somijā.

Komponista Jēkaba Graubiņa un pianistes Ērikas Graubiņas vidējās meitas Ilzes talants izpaudās jau agri. Pēc Dārziņskolas absolvēšanas ar izcilību viņa studijas turpināja Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā, viņa ar izcilību pabeidza arī tās aspirantūru pie profesora Jakova Fliēra, kurš, novērtēdams jaunās pianistes dāsno apdāvinātību, darbaspējas un attieksmi pret mūziku, visiem spēkiem centās Ilzi Graubiņu pierunāt palikt Maskavā.

Bet viņa atgriezās Latvijā, aktīvi koncertēja un kļuva par izcilu un savu audzēkņu līdz dievināšanai mīlētu pedagoģi Emīla Dārziņa mūzikas skolā un Mūzikas akadēmijā.

Pēc Ilzes Graubiņas spožajiem panākumiem, 23 gadu vecumā iegūstot 1. vietu Otrajā Leipcigas Baha konkursā, par jauno latviešu mūziķi sajūsminājās daudzi vācu un padomju preses izdevumi. Demokrātiskās Vācijas žurnāls „Musik und Gesellschaft” rakstīja: „Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta.”

It viss, kam pieskārās Ilzes Graubiņas pirksti un sirds, no melnām nošu galviņām mēmā partitūrā pārtapa par skaņu brīnumu.

Pie viņas ierakstiem nākamnedēļ atgriezīsimies vēl, lai ieklausītos arī dažās zīmīgās detaļās viņas cilvēciskajā portretējumā, ko saglabājušas mākslinieces bijušo audzēkņu un kolēģu atmiņas.