DIĀNA SUS šobrīd dzīvo Islandes ziemeļos – Agireiri pilsētā. Daudzi atcerēsies viņas pirms gadiem desmit izveidoto latviešu dūdiņroka grupu Sus Dungo. Uz Islandi dziedātāja pārcēlusies pirms četriem gadiem, lai studētu eksperimentālajā mūzikas programmā "Radošā mūzika". Viņa ir viena no pirmajām šīs programmas absolventēm un pagaidām arī Islandē palikusi.

Šoziem mājsēdes laikā viņa ieskaņojusi miera mūzikas mini albumu Winter Lullabies, kurā dzied četrās valodās: latviešu, krievu, angļu un islandiešu. Līdz ar Diānu muzicē pianists Risto Laurs (Risto Laur, Igaunija) un kontrabasists Mačejs Sadovskis (Maciej Sadowski, Polija). Šos ierakstus klausāmies "Klasikā" un runājam par to, kā Islandes daba ietekmē mūziku, kāda atmosfēra valda turienes mūziķu sabiedrībā un kas, dziedot dažādās valodās, Diānai ir vissvarīgākais. 

Diāna Sus: Viens no iemesliem, kāpēc Islande mani tik ļoti ieinteresēja, bija tas, ka

gandrīz katrs otrais cilvēks, ko šeit satiku, bija vai nu rakstnieks, vai dzejnieks, vai filmcilvēks, un gandrīz katrs rakstīja savas dziesmas! Šeit vide ir ļoti brīva.

Esmu sadarbojusies ar dažādu tautību cilvēkiem, kuri šeit dzīvo jau vairākus gadus. Mūzikas skolā, kurā mācījos, vairāki pasniedzēji ir gan no Igaunijas, gan Polijas, gan Amerikas. Diezgan starptautiska vide tādai mazai pilsētai. Šajā skolā esmu vienīgā latviete.

Ieva Zeidmane: Jums pašai šķiet, ka Islandē esat uz palikšanu, vai tas tomēr vēl saistīts ar kādām studiju lietām?

Kad pabeidzu programmu, šādu jautājumu uzdevu pati sev – ko tālāk darīt? Paliku vēl vienu gadu, iestājos vēl citā programmā, vairāk ar džeza ievirzi, ko šopavasar pabeidzu. Manu lēmumu nosaka šībrīža situācija pasaulē – esmu viens no tiem māksliniekiem, kurus ietekmējusi pandēmija, un

šeit, Islandē, šobrīd ir ļoti labi: jau ceturtā vai piektā diena mums ir bez maskām, notiks koncerti. Esmu uzaicināta uz vairākiem festivāliem.

Ļoti skaists koncerts mani gaida 16. jūnijā, uzstāšos ar divām vietējām džeza leģendām. Tāpēc pagaidām Islandē palikšu tik ilgi, kamēr šeit kaut kas notiek, un ļaušu, lai mūzika mani vada. Neizslēdzu iespēju atbraukt arī uz Latviju, bet jāskatās, cik labvēlīga būs situācija.

Atskatoties uz Islandē pavadītajiem gadiem – kādi ir jūsu ieguvumi muzikālajā ziņā?

Ja tā pavisam godīgi, tad

mans lielākais ieguvums nav saistīts ar mūziku – tā ir drosme, jo šeit katrs var veidot savu muzikālo noskaņu, kādu vien viņš vēlas, un visi to pieņems.

Ja vien tev pašam patīk un ja vien tu pats esi pārliecināts par to. Nav tādas "iestādes", kura noteiktu, kāds ir vadošais stils. Jauniešiem patīk tas, kas patīk jauniešiem arī citviet – visi mūzikas stili ir tie paši, bet šeit savā starpā tie sadzīvo draudzīgāk. Drosme man devusi ļoti daudz – nebaidīties no kļūdām. Esmu šeit iemācījusies ļoti, ļoti, ļoti daudz – gan kā balss skan, gan kā būt uz skatuves, kā saistīt sevi ar klausītājiem.

Ļoti gribētu to drosmes groziņu atvest arī uz Latviju, iedrošinot mūziķus un iesakot viņiem [vairāk] atbalstīt vienam otru.

Teicāt, ka citi pieņem tos izpausmes veidus, kādi katram mūziķim raksturīgi. Kas jums pašai patīk, kas ir jūsu īpašais stils?

Mans īpašais ir tas, kā dziesmas laikā izstāstu stāstu. Man vienmēr ļoti paticis, ka ir sākums, tad – stāsta attīstība, un visbeidzot – noslēgums. Sapņaina mūzika man vienmēr ļoti patikusi, tikai tagad es saprotu – tas cieši saistīts ar to, ka man ļoti patīk filmas un patīk radīt noskaņu.

Daudzi man nākuši šeit pēc koncertiem klāt un teikuši, ka esmu viņus aizvedusi citā pasaulē, kurā viņi nekad nav bijuši un ka tas aizgrābj viņus. Tas noteikti ir tas, ko man patīk darīt. Katrai dziesmai ir savs stāsts, sava noskaņa un sava pasaule.

Lai šo stāstu izstāstītu, arī tekstam ir liela nozīme?

Jā, pavisam noteikti, bet dažreiz jādod priekšroka mūzikai.

Esmu liels haiku fans – man patīk, ka ar mazāk var pateikt vairāk, un pārējo pasaka mūzika, melodija.

Bet dažreiz vajag tieši vārdus – lai izstāstītu ikdienišķāku stāstu, lietoju vairāk dzejas.

Vai arī Islandes dabai ir nozīme jūsu mūzikas noskaņā?

Jā! Cilvēki Islandē tev sniedz lielu, lielu brīvību, tu vari darīt, ko vēlies. Ir plaši kalni un okeāns, tagad vulkāns mums izvirdis. Bet tajā pašā laikā tev jādara pašam – un tu sasniegsi tik daudz, cik pats varēsi izdarīt. Tas dažreiz ir grūti, jo gribas vairāk komandas darbu, bet komanda būs tad, kad pats būsi tos stādiņus jau iepriekš iestādījis: tad konkrētiem uzdevumiem var piesaistīt komandu. Domāju, tas kaut kādā ziņā saistīts ar šejienes dabu – visi cits citu respektē, bet dod tev telpu pašam augt un cīnīties par to, kas tu vēlies būt. Protams, ļoti iespaido arī polārā diena un polārā nakts.

Pirmais minialbums, ko izdevu, ļoti ietekmējies no sešiem mēnešiem tumsas un neizbrienamajiem sniegiem, kas dažu minūšu laikā sasnieg līdz pusmetram un gribot negribot nonāc situācijā, ka vari daudz domāt un sajust. Un, ja daudz domā, vari dzelmēs un dziļumos aizplūst.

Savukārt kad nāk vasara, viss atdzīvojas – cilvēki atdzīvojas, ir pilns ar notikumiem, trakums notiek!

Ap jūniju mums tumsa būs tikai pusstundu, un tad nevar aizmigt – jāmostas jau sešos septiņos, bet tas netraucē, bet dod papildus enerģiju. Tas viss mani noteikti ietekmē.

Un kāda ir sajūta, kad vulkāns izvirst?

Dziļu cieņu pret pasauli izraisoša... Tu ieraugi cilvēka mazumu attiecībā pret dabas lielumu. Aizgāju un nevarēju noticēt tam, ko redzu – kā manā acu priekšā veidojas jauns zemes slānis, jauna pasaule, un tu sajūties līdzīgi tam, kad pats radi mūziku, glezno vai raksti. Tas ir kaut kas līdzīgs, un [tādā skatījumā] ir liela atbildība par to, ko tu radi. Tādas sajūtas.

Pirms klausāmies mūziku no jūsu minialbuma, vēl par iespējām tikties ar klausītājiem. Jūs minējāt 16. jūniju.

Jā, 16. jūnijā šeit būs koncerts – ja kāds latvietis Islandē mūs klausās, laipni lūgts atbraukt ciemos! Koncerts notiks koncertzālē Menningarhúsið Hof, un tas būs īpašs ar to, ka tā ir daļa no šīs koncertzāles jubilejas – būs vairākas koncertu sērijas, un jūtos ļoti pagodināta, ka divpadsmit, trīspadsmit mākslinieku vidū esmu vienīgā neislandiete, kas ir tiešām ļoti jauki! Mana pavadošā grupa būs Kjartans Valdimarsons, leģendārais pianists no Reikjavīkas, kurš kādreiz saņēmis arī Nacionālo džeza balvu, un basģitārists Palmi Gunnarsons, kurš šoreiz piedalīsies kā kontrabasists – viņš Islandes mūzikas dzīvē bijis aptuveni tikpat ilgi kā Raimonds Pauls Latvijā, sarakstījis daudzas dziesmas, un daudzi uzauguši ar viņa mūziku.

Vēl būs arī bundzinieks Ingvi Rafns, kuram ļoti iepatikusies versija Ulda Marhileviča dziesmai "Lūgums". Ļoti gribētu, kaut Marhileviča kungs dzirdētu islandiešu atsauksmes par to, cik šī dziesma ir ļoti skaista.

Koncertā izpildīšu gan dziesmas no sava albuma, gan arī vairākas džeza klasikas, kā arī vēl vienu jaunu dziesmu, ko abi kopā ar šo bundzinieku nesen sarakstījām – ar manu tekstu un viņa mūziku. 16. jūnijā tai būs pirmatskaņojums. Ir vēl citi koncerti, kuros spēlēšu – viens no skaistākajiem būs saulgriežu naktī uz polārā loka, uz mazas saliņas ar 70 iedzīvotājiem, kur jau otro gadu spēlēšu viena pati solo. Tas ir tāds ļoti skaists notikums. Jūlijā būs alternatīvais rokmūzikas festivāls, kurā spēlēšu arī savādāku mūziku. Diezgan raiba vasara.

Par valodām vēl mazliet. Kura valoda šobrīd ir jūsu ikdienas valoda?

Ja mēģinātu sadalīt procentuāli, tad trīsdesmit līdz četrdesmi procentu ir islandiešu valoda, kādi trīsdesmit – angļu, un tikpat – latviešu. Man apkārt ir latvieši, ar kuriem varu runāties. Bet dažreiz praktizēju arī krievu valodu, ņemot vērā, ka mans tēvs runāja krieviski. Dažreiz ir tā, ka vienā valodā aizmirstas kādas lietas, ko varu pateikt labāk citā valodā.

Bet kā ir dziedāt islandiešu valodā?

Ļoti jauki! Man ļoti patīk islandiešu valoda. Esmu studējusi arī norvēģu valodu un runāju tajā – daudzi saka, ka tās esot ļoti līdzīgas. Gramatiski tās, tāpat kā citas Ziemeļvalstu valodas, patiešām ir līdzīgas, bet

tas, kas islandiešu valodā ir kopīgs ar latviešu valodu, ir uzsvars uz pirmo zilbi. Un intonācija, kā runā islandieši un latvieši, ir kaut kādā ziņā asinīs.

Jūtos salīdzinoši tuvu šai valodai caur intonācijas noskaņu un melodiju.

Vairāk un plašāk – ierakstā.