Šogad Kanādā dzīvojošais diriģents un komponists Imants Ramiņš atzīmē 80 gadu jubileju. Uz viņa mūzikas koncertu dzimtajā pilsētā Ventspilī, kur dzīves ceļš sākās 1943. gada 18. septembrī, viņu aicināja Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Ventspils koncertzāle "Latvija".

Koncerta mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais pēc autora īpašā lūguma koncertā Ventspilī iekļāva a cappella skaņdarbus un pirmoreiz sadarbībā ar Liepājas Simfonisko orķestri un vijolnieci Lauru Zariņu izskanēja 1997. gadā komponētais Vijoļkoncerts.

Pirms koncerta, uz kuru bija ieradies arī pats komponists, viņu uz sarunu aicināja Inta Pīrāga.

Sirsnīgs sveiciens dzimšanas dienā no manis un visas programmas "Klasika" vārdā!

Paldies, man ir ļoti liels pagodinājums šeit būt.

Pagājuši pieci gadi kopš iepriekšējās viesošanās Latvijā, kad bijāt savas operas "Lakstīgala" Latvijas pirmizrādē. Vispirms gribu jautāt, kā Jums šajā laikā ir klājies un vai Kanādas mūziķi Jūs ir rosinājuši pārāk tālu no nošu papīra neaiziet un kaut ko komponēt?

Es palieku vecāks, man viss iet mazliet lēnāk, bet esmu dažus jaunus darbus sakomponējis. Vairāk kamermūziku – stīgu kvartetu, klarnetes kvintetu, arī dažus kora darbus. Bet man ir daudz darbu, kas vēl bija puspabeigti, un esmu mēģinājis tiem pielikt kaut kādu punktu klāt. Ir viens rekviēms, kuru gribēju pabeigt, darbs Sinfonia Concertante un citi, kas jaunākos gados bija kā idejas un nepabeigti, bet man beidzot bija laiks tos pabeigt.

Rakstāt uz papīra vai tomēr izmantojat datortehniku?

Es esmu no dinozauru laikiem (smiekli), atrodu kaut kādu estētiku tajā – ņemt papīru un rakstīt ar zīmuli, lai varu izdzēst kļūdas, un tikai vēlāk ar tinti, kad esmu pavisam drošs. Kas zina, cik tas ir pareizi, cik nē, bet vismaz tajā brīdī man liekas, cik labi es varu izgudrot to muzikālo problēmu (smiekli). Es esmu mācījis vijoli. Kad studenti tika tādā līmenī, ka var Baha solo sonātes spēlēt, viņiem vienmēr ieteicu lietot oriģinālo manuskriptu, lai tiešām var redzēt, kā Bahs notis rakstīja, redzēt ritmu viņa rokrakstā. Varbūt tajā rītā viņš bija par daudz kafijas iedzēris, līnijas nav tik taisnas, bet vismaz var kaut ko samanīt no viņa domas veida, ko viņš tieši tajā momentā juta. Es saņemu lielu gandarījumu, kad varu rakstīt uz tā papīra, kuram nebija kļūdu, bet tagad vismaz ir notis, arī, ja ar kļūdām (smiekli).

Kādiem apstākļiem jābūt, lai Jums darbs veiktos? Nez kāpēc iedomājos, ka Jūs varētu sacerēt mūziku vietā, kur paveras skats pa logu uz kādu gleznainu skatu.

Ja daba ir skaista, tad es labāk pastaigājos.

Jums darbistabā nav loga ar skatu?

Nu jā, ir, bet, ja skatos ārā pa logiem, tad man jāskatās arī uz iekšpusi. Es strādāju bez klavierēm un klusumā. Mana sieva vienmēr prasa, kā tas var būt. Cilvēki saka - „jums droši vien vienmēr mājās skan mūzika”. Bet nē, ir pavisam klusi. Es ar eksternu mūziku nevaru koncentrēties, man tā jādzird no iekšpuses.

Vai vēl nodarbojaties ar pedagoģisko darbu?

Arvien mazāk. Bet vēl pasniedzu vijoļstundas un vienam otram palīdzu ar kompozīciju. Agrāk diriģēju korus un orķestrus, bet tam man vairs tik daudz enerģijas nav.

Bet tad Jums noteikti paliek daudz laika saviem hobijiem, pastaigām dabā, jo Jūsu pusē esot skaisti parki, daudz mežu un vēl visādu skaistumu.

Skaisti ezeri, lāči, klaburčūskas (smiekli). Jāuzmanās, speciāli rudenī, kad augļi gatavi un lāči nāk ārā no mežiem, kāpj kokos un rauj tos āboļus nost.