"Es biju ļoti laimīga, kad atbrīvojos no tendences turēties pie formālās apmācības un sajutu, ka varu būt pati." Tā saka pianiste, komponiste, Concorde Contemporary Music Ensemble dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja Džeina Olerija, kura kopš 1976. gada ir veicinājusi jaunās mūzikas attīstību Īrijā un popularizējusi tās atskaņošanu visā pasaulē. Dibinājusi residences programmas Golvejā - Music for Galway un The Galway Music Residency. Pirms dažām nedēļām Džeinai Olerijai piešķirta Nacionālās koncertzāles balva (NCH Lifetime Achievement Award) par mūža ieguldījumu.

Līdzās sarunai ar komponisti - viņas darbi, kurus atskaņo Con Tempo stīgu kvartets, altists Gārts Nokss un ansamblis Concorde.

Anna Veismane: Kāda bija Īrijas muzikalā vide, kad ieradāties te 70. gados?

Džeina Olerija: Man bija 25 vai 26 gadi un es tiešām neko daudz nezināju par Īriju. Apprecējos ar Prinstonas Universitātes studentu, abi ieguvām doktora grādu - es mūzikā, bet viņš matemātikā, inženierzinātnēs un fizikā - nozarēs, kuras gandrīz nesaprotu. Vīram piedāvāja darbu universitātē Golvejā un mēs devāmies uz Īriju. Sociālā situācija un kopienas sajūta šeit bija pavisam cita nekā Amerikā, man te patika.

Cilvēki bija ļoti draudzīgi, pretimnākoši un atvērti manām mākslinieciskajām idejām, kas viņiem droši vien šķita dīvainas.

Concorde Contemporary Music Ensemble dibināts 1976.gadā. Kādēļ tolaik šķita svarīgi un nepieciešami veidot jaunu ansambli?

Es atbraucu uz Īriju pēc tam, kad biju pavadījusi četrus gadus Prinstonā, studējot kompozīciju. Toreiz pat nezināju, ka kompozīcija būs galvenā manas darbības joma. Mani vairāk interesēja mūzikas teorija, skaņdarbu analīze un klavierspēle, kas vienmēr arī bijusi manas darbības pamatā, lai gan nedomāju, ka kļūšu par koncertējošu pianisti.

Kad, atbraucu uz Īriju, atklāju, ka šeit nekā daudz nav. Komponistu bija ļoti maz, pārsvarā vecāka gadagājuma vīrieši. Bet es biju  pietiekami jauna, lai tas mani neuztrauktu (smejas).

Es vienkārši apstaigāju dažus kolēģus mūziķus un teicu: mums vajag laikmetīgās mūzikas ansambli! Mani iedvesmoja daudzas jaunās mūzikas grupas Ņujorkā, kas radās 70. gados. Ir ļoti svarīgi, lai mūziķi specializējas laikmetīgās mūzikas jomā un patiešām  strādā ar komponistiem, piedāvā jauno mūziku klausītājiem. Mēs visi bijām jauni, enerģiski un drīz vien atklājām, ka entuziasma pilna ir arī auditorija. Labprāt stāstīju par mūziku, jo nelieli paskaidrojumi klausītājiem ir ļoti būtiski.

Kā jau teicu, Īrijā nebija daudz komponistu un mūziķu, kas interesētos par laikmetīgo mākslu, tādēļ sākām piesaistīt arī starptautiski atpazīstamus komponistus. Piemēram, sākām sadarboties ar altistu Gartu Knoksu (Garth Knox), kurš dzimis Īrijā, uzaudzis Skotijā un dzīvo Parīzē. Es viņu satiku Gaudeamus festivālā Nīderlandē, piegāju un teicu: “Tu esi dzimis Dublinā. Kā tas var būt, ka mēs neesam tevi dzirdējuši Īrijā?” - Un viņš tūdaļ atbildēja: "Jā, es labprāt atbrauktu!” Mēs bijām pirmie, kas viņu uzaicināja. Protams, tagad Garts Knokss ir labi pazīstams Īrijā, iedvesmojis daudzus komponistus, klausītājus un arī citus izpildītājus. Esam daudz kopā strādājuši.

 Laikmetīgās mūzikas ansambļa vadīšanas process ir ļoti pakāpenisks. Mans mērķis bija atklāt jaunas lietas, nevis atkārtot to, ko kāds jau pasludinājis par vērtībām.

Mēs vienkārši gājām cauri milzīgam repertuāram, meklējām mūziku, kas ir interesanta un auditorija izauga kopā ar mums. Klausītāji pat negaida, ka rādīsim šedevrus, bet cer dzirdēt kaut ko patiešām interesantu, un, ja skaņdarbs ir veiksmīgs, dodam tam ilgu mūžu. Ir grūti noticēt, ka Concorde Contemporary Music Ensemble pēc dažiem gadiem svinēs 50 gadu jubileju. Hjū Leina (Hugh Lane) galerijā Dublinā pirmo reizi spēlējām 1978. gadā.

Jūsu mūzika daudzkārt atskaņota festivālā New Music Dublin un jūs visu laiku sekojat līdzi tam, kas notiek laikmetīgās mūzikas laukā. Kādā virzienā attīstās laikmetīgā mūzika, kā Jūs to redzat?

Sarežģīts jautājums. Nezinu, vai varu vispārināt. Tas, ko dzirdu mūsdienās, ir daudzveidīgāks nekā jebkad agrāk, bet šķiet, ka ir tendence kaut ko atkārtot un turēties pie vienas frāzes ļoti ilgu laiku. Man tas šķiet mazliet nogurdinoši. Varbūt es runāju par savu paaudzi, bet

vienmēr esmu centusies mainīties, attīstīt muzikālo domu. To ir grūti izskaidrot, bet man patīk sajust kā es ar mūziku virzu cilvēku domu, it kā viņi plūstu mūzikai līdzi kā upei. Upe plūst lejup un viss kustas tai līdzi.

Man šķiet, ka liela daļa mūsdienu mūzikas ir statiska. Tā nenotur manu uzmanību un interesi tik ļoti, cik man gribētos un bieži vien tā mēdz būt diezgan skaļa (smejas)!

Vai šī ietekme nāk no populārās mūzikas un minimālmūzikas? Īrijā tai ir spēcīga ietekme.

Tas saistīts ar attīstības veidu, intensitāti, bet visvairāk ar iztēli, lai tie nebūtu jau gatavi modeļi. Lai mūzikā būtu dzīvs, dzirkstošs gars, kas noturētu interesi. Vēl ļoti svarīgi ir iemācīties kā rakstīt instrumentiem. Mūsdienās tas ir mazliet izkropļoti, jo notācijai izmantojam datoru.

Dzirdēt skaņu datorā nav tas pats, kas strādāt ar dzīvu izpildītāju aci pret aci un redzēt, ko var izdarīt. Arī orķestrī sajust kā dažādas krāsas paletē sajaucas viena ar otru.

Bet, ziniet, jāpaiet laikam. Man pagāja kādi 15 gadi, kopš absolvēju augstskolu, pirms es sajutu, ka varu būt pati. Es biju ļoti laimīga, kad atbrīvojos no tendences turēties pie formālās apmācības un vienkārši atradu to, ko vēlējos teikt.