Artūrs Grīnups – viens no mūsu ievērojamākajiem un arī diemžēl mazzināmākajiem padomju perioda komponistiem, LNSO mūziķis no 1954. līdz 1983. gadam un kādu laiku arī grupas koncertmeistars.

Viņam veltītajā raidījumā skan Devītā simfonija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Imanta Rešņa 1989. gada ierakstā ar komponista Kristapa Pētersona komentāru 2017. gada raidījumā no cikla "Latviešu mūzikas zelta fonds. Izrakumi", kā arī kamermūzika, sarunas un atmiņas no Latvijas Radio un "Klasikas" arhīva - paša Artūra Grīnupa balss un flautista Viļņa Strautiņa, komponistu Pētera Vaska un Pētera Plakida, kā arī diriģenta Imanta Rešņa reiz stāstītais.

Edmunds Goldšteins memuāros raksta: “Latviešu kontrabasistu vidū viņam līdzīgu neatceros. Jau studiju gados spēlēja Radio orķestrī.

Grīnups bija interesants gan vizuāli, gan garīgi. Liela auguma, pēc figūras mazliet atgādināja piena pudeli, nolaideniem pleciem. Labprāt ielaidās diskusijās par jebkuru tēmu. Mūzikā iejutās ar sirdi un dvēseli.

Koncerta laikā varēja vērot, cik ir tādu muzikantu, kas spēlēja mūziku, nevis atstrādāja neizbēgamu darbu. Tādu bija trīs: sākumā Arvīds Klišāns un Artūrs Grīnups, vēlāk viņiem piebiedrojās Valdis Zariņš.”