Jūdžins Feigelsons (Eugene Feygelson) ir Bruklinā, ASV, dzimis ebreju izcelsmes amerikāņu komponists, vijolnieks, improvizētājs, pedagogs un pētnieks, kura darbība aptver kinomūziku, eksperimentālo kompozīciju un darbu ar dažādām kopienām. Viņš kā vijolnieks ir piedalījies augsti novērtētās skaņu celiņu ierakstu sesijās, tostarp Micas Levi filmai Under the Skin (2014), Bena Loveta filmai The Ritual (2017), kā arī muzicējis MTV Unplugged koncertā kopā ar Liamu Galaheru (2020).

Jūdžina radošā prakse balstās improvizācijā un sadarbībā, apvienojot minimālismu un etnomūziku ar ekspresīvām un stilistiski dažādām laikmetīgām kompozīcijas tehnikām.

Jūdžins ieguvis filosofijas doktora grādu Londonas Karaļa koledžā (King’s College London), specializējoties muzikālajā mijiedarbībā un neverbālās komunikācijas ietekmē uz improvizācijas procesu. Viņš māca radošas muzicēšanas praksi un interpretāciju Trīsvienības konservatorijā un ir Kembridžas Universitātes Mūzikas un zinātnes centra (Centre for Music and Science) viespētnieks, aplūkojot muzikālās sadarbības kognitīvās un sociālās dimensijas un īpašu uzmanību pievēršot žestu, laika koordinācijas un grupas dinamikas aspektiem.

Jūdžina vectēvs Izraels Feigelsons savulaik bijis Latvijā pazīstams operdziedātājs un koncertmūzikas solists, bet dzimtas saknes paaudžu paaudzēs savijušās ar Jēkabpili un Sēliju.

Jūdžins, kuram ir ASV un Latvijas Republikas dubultpilsonība, izjūt ciešu saikni ar senču dzimteni un latviešu kultūru un iniciējis vairākas radošas sadarbības ar Latvijas māksliniekiem.

Video saruna ar Jūdžinu:

Jūdžins par savu skaņdarbu Enghein Fields:

Improvizācija man ir ļoti svarīga. Enghein Fields ir alternatīva klasiskā mūzika, ko iespaidojusi dienvidāfrikāņu džeza grupa Batsumi. Bija vecgada vakars, noskatījos slaveno japāņu filmu Drive my Car, piemigu un pašam par pārsteigumu pamodos piecos no rīta. Teju vai somnambuliskā stāvoklī aizgāju līdz savai studijai un, piesēdies pie klavierēm, 12 minūtes improvizēju dažādas akordu secības, tad pievienoju basa līniju, vijoles un bungu partijas, izveidojot sava veida skaņu gleznu. Radās brīvi laiktelpā karājošamies skaņu ķekari. Mani mūzikā nogurdina un garlaiko pilnīga precizitāte, piemēram, ritma kvantizēšana, kas visu padara sterilu un neinteresantu. Ir sajūta, ka mūsu pasaule šobrīd nepavisam nav harmonijas, precizitātes un skaidras vadības pilna, drīzāk valda pilnīgs haoss un nenoteiktība. Tad nu es aicinu klausītājus ļauties šķietamajam haosam šajā mūzikā. Ja es kā komponists par izejas punktu izvēlos precīzi notētu partitūru, man nepieciešams dekodēt brīvību un nenoteiktību no nošu zīmēm. Turpretī, ja es par sākotni izvēlos brīvi radušos skaņu un izjūtu, top kaut kas atšķirīgs. Nesaku, ka šī pieeja būtu īpaši oriģināla vai revolucionāra, taču man, akadēmiski izglītotam mūziķim, pagāja ilgs laiks, līdz izdevās notvert šo brīvības nervu. Skaņdarbs tapa 2023. gadā kā cikla “Mūzika nerealizētām laimīgajām beigām”. Biju emocionāli un romantiski ļoti īpatnējā dzīves posmā, kas ilga apmēram pusotru gadu.

Jūdžins par skaņdarbu Courances:

Kurānsa ir vieta, kur es pavadīju kovida pandēmijas pirmos pāris mēnešus. Man nācās pamest Londonu un pārcelties uz lauku saimniecību Francijas ziemeļrietumos. Dažiem tā būtu apokaliptiska vīzija, man, ļoti ekstravertam cilvēkam, tā šķita īsta svētība – nerunāt ar citiem cilvēkiem, iemācīties grauzdēt kafiju un rakt kartupeļus, katru dienu pastaigāties mežā. Dzīvoju es mājā, kurai tieši blakus atradās ciema baznīca. Dievlūdzējiem tā bija slēgta, taču, tā kā māju un dievnamu savienoja durvis (redzi, agrāk šajā ēkā dzīvoja mācītājs), es izmantoju izdevību un iezagos tur ar savu vijoli un ierakstu tehniku. Kurānsa ir manas tā laika emocionālās pieredzes kulminācija – pēkšņs introvertums, dziļa vientulība, atrautība no citiem, bailes, neziņa, jo kovida sākumposms bija ļoti neskaidrs periods. Šis ir manas pasaules apstājas mirklis.

Jūdžins par skaņdarbu Concerto gross // the bell rings:

Šajā skaņdarbā ir vairāki citāti, piemēram, nobeigumā var dzirdēt Sibeliusa Vijolkoncerta noskaņas. Darbs ir trijdaļīgs ar miera, statiskuma zonu vidusdaļā. Sākotnēji improvizēts, vēlāk caurkomponēts, un improvizēju es vienlaikus vijoli un klavieres. Rakstīju to mazā dzīvoklīti, pa kura logiem pavērās skats uz brīnišķīgi skaistajiem Palais-Royal dārziem. Tur, Parīzes centrā iepretīm Luvrai, ir arī Café Corazza, kur pirms Lielās franču revolūcijas mēdza tikties jakobīņi. Ikoniska vieta modes, vēstures un arhitektūras faniem. Gribēju sevi ierobežot, un, spēlējot vijoli, vilku lociņu tā, lai jebkurā brīdī varētu pieskarties klavieru taustiņiem, turot nospiestu labo pedāli. Mēģināju spēlēt abus instrumentus vienlaikus, ierakstīju vairākas versijas. Tā kā šīs versijas ir uzslāņotas viena otrai, tad rodas koncertiskuma ilūzija ar vairākām vienlaikus skanošām vijolēm un klavierēm. Šis darbs, salīdzinot ar citiem, ko šovakar dzirdat, ir radniecīgāks akadēmiskajai mūzikai.

Jūdžins par skaņdarbu 75006 Noble Savage:

Māksliniece Camille Poco di Borgo Parīzē rīkoja izstādi, un man tika pasūtītas dažas muzikālas vinjetes kā papildinājumi mākslas darbiem. Vienā no šiem darbiem atainots makten cēls primāts, neesmu zoologs, tādēļ neprecizēšu – šimpanze vai cits pērtiķis, un dzeltenas, zilas un sarkanas krāsas uzslāņojumi darīja šo attēlu mazliet abstraktu. Mani fascinēja attēlotā dzīvnieka grācija un miers, būdams Francijā, domāju par Ruso, rakstīju to Parīzes 6. rajonā, tādēļ nosaukumā pievienots arī turienes pasta indekss 75006. Kad klausīsieties šo neilgo skaņdarbu, dzirdēsiet kādu specifisku, septīmas intervālu iekļaujošu akordu, kas man atgādināja attēlā fiksētā pērtiķa radītās skaņas. Centos tādējādi parādīt šī cēlā, sentimentālā, dāsnā, laipnā dzīvnieka raksturu, pretnostatot to stereotipam, ka dzīvnieki ir bīstami un neuzticami. Šī specifiskā skaņa ir nelielā skaņdarba kvintesence.