Vasarā Latvijā viesojās amerikāņu klarnetists Ēriks Mandats, lai sniegtu vairākus koncertus "Transatlantic Trio" sastāvā. Aicinājām viņu uz sarunu "Klasikā", runājām par Ērika muzikālo ceļu, aizraušanos ar klarnetes paplašinātajām tehnikām, mūzikas dzīvi Čikāgā, koncertēšanu ar tādiem diriģentiem kā Pjērs Bulēzs un Esa Peka Salonens, arī par improvizāciju, un Ēriks studijā nospēlēja arī nelielu klarnetes etīdi.

Dāvis Eņģelis: Ērik, paldies, ka piekritāt sarunai.

Ēriks Mandats: Prieks būt šeit, paldies jums.

Vai mēs varētu sākt ar jūsu muzikālajām saknēm un bērnību? Vai nākat no muzikālas ģimenes?

Ne gluži. Mana mamma spēlēja klavieres savam priekam, un man patika viņu klausīties, kad biju mazs. Atceros, kā skatījos uz notīm, kamēr viņa spēlēja. Man šķita, ka notis dejo, tas mani ieinteresēja. Bērnībā daudz vienatnē dziedāju. Ļoti agri iemīlēju klarneti. Bērnībā klausījāmies plates – orķestra ierakstus, un klarnete vienmēr bija mans mīļākais tembrs.

Kāda mūzika skanēja jūsu bērnībā, jaunībā?

Neatceros konkrētus ierakstus, bet vecākiem bija daudz klasiskās mūzikas albumu, un mēs vienkārši uzlikām plates un klausījāmies. Tā es klausījos daudz visdažādāko mūziku, bet pārsvarā klasiku.

Kā jūs kļuvāt par profesionālu mūziķi?

Es jau agri zināju, ka vēlos būt uz skatuves. Domās svārstījos starp aktiermākslu un mūziku, man vidusskolā bija brīnišķīgas muzikālas pieredzes. Kopā ar lielu pūtēju orķestri, kur spēlēja jaunieši no visas valsts, devāmies tūrē pa Eiropu, tur spēlēju pirmo klarneti. Šī sajūta man ļoti patika, un es vēlējos to turpināt. Gāju uz privātstundām, un mans skolotājs Denverā man bija kā otrs tēvs – ļoti nozīmīga persona manā dzīvē. Es ar nepacietību gaidīju katru nedēļu, kad varēšu doties pie viņa uz nodarbību.

Kā viņu sauca?

Viņa vārds bija Ričards Džoiners (Richard Joiner), viņš daudzus gadus bija Denveras Simfoniskā orķestra pirmā klarnete. Es nevarēju iedomāties dzīvi bez tās sajūtas, vēlējos, lai tā turpinātos. Sāku mācīties mūzikas skolā Teksasas ziemeļos, pēc tam Jeilā. Vēlāk ieguvu darbu kā pasniedzējs Dienvidilinoisas universitātē, un, paralēli strādājot, ieguvu doktora grādu Īstmenas Mūzikas skolā. Pamazām sāku veidot arī solo karjeru.

Vai jūsu interese par paplašinātajām spēles tehnikām sākās jau tajā laikā, mācību gados?

Jā, jau pašā sākumā. Pēdējos gados, mācoties pie Džoinera, viņš man iedeva jaunus skaņdarbus, ko pats bija saņēmis no izdevniecībām. Dažos bija uzzīmētas īpašas aplikatūras, lai panāktu neierastas skaņas. Kad sāku studēt koledžā, atklāju klarnetista un komponista Viljama Smita darbus. Man ļoti patika viņa radītās skaņas. Tās bija ļoti dabiskas. Jau tolaik man patika komponēt, tāpēc sāku pētīt šīs skaņas un veidus, kā tās izmantot savās kompozīcijās.

Vai tolaik šīs tehnikas jau bija iekļautas universitāšu programmās, vai tas vairāk bija pašmācības ceļš?

Teju vienmēr tā bijusi pašmācība. Sākumā man nebija īstu mentoru – paļāvos tikai uz to, ko pats atklāju. Bet, klausoties Smita priekšnesumus un studējot viņa mūziku, sapratu, ka daudzas no šīm skaņām ir ļoti dabiskas – mēs tās visi bērnībā radām, tikai nekontrolēti. Kad sāku trenēt kontroli pār tām, uzlabojās mana klarnetspēle. Sapratu, ka tas ir svarīgs ceļš, un turpināju to pētīt, kaut arī kādu laiku  to darīju viens pats.

Bet raugoties no šodienas, no mūslaiku skatpunkta – vai šīs zināšanas tagad ir plaši izplatītas mūzikas augstskolās, vai tomēr joprojām vairāk margināla parādība klarnetspēles kursos?

Tagad paplašinātās tehnikas ir pārsteidzoši izplatītas. Es uzskatu, ka tas ir kļuvis par kopīgu zināšanu lauku. Lielākā daļa studentu, pat ja ikdienā neizmanto paplašinātās tehnikas, noteikti par tām zina un prot tās pielietot. Man tas ir ļoti aizraujoši.

Runājot par šo tēmu, kādi, jūsuprāt, ir daži nozīmīgākie skaņdarbi, kas paplašinātajām klarnetes tehnikām devuši māksliniecisku potenciālu?

Pirmais darbs, ar ko sastapos, un kurā šīs tehnikas tiešām ieguva muzikālu jēgu, bija Viljama Smita Variance solo klarnetei. Tajā ir vairāki posmi ar dažādām tehnikām, un tas mani ļoti ieinteresēja. Tajā laikā gandrīz neviens cits klarnetists pats nekomponēja, izmantojot šīs tehnikas. Smits bija viens no retajiem, kura mūziku zināju. Tā arī pats sāku komponēt, un daži no maniem skaņdarbiem drīz kļuva populāri avantūristiskāko klarnetistu vidū. Tas iedrošināja mani turpināt rakstīt.

Vai esat devis ieguldījumu šo tehniku notācijas attīstībā, vai tajā laikā tā jau bija nostabilizējusies?

Koncepti bija nostiprinājušies, bet notācijā es izvēlējos pats savus principus. Mana notācijas sistēma pārsvarā ir unikāla, lai gan daži izmanto līdzīgu pieeju. Runājot ar citiem klarnetistiem, sapratu, kādas norādes viņi vēlas redzēt partitūrā, tāpēc iekļāvu tajā īpašus pirkstu apzīmējumus un mikrotonālus simbolus. Izvēlējos zīmju komplektu, kas man šķita dabisks un viegli lasāms. Tagad šo stilu izmanto daudz vairāk cilvēku nekā tad, kad es vēl tikai sāku.

Vai varu lūgt šo procesu noraksturot ar kādu tēlainu salīdzinājumu, lai tas būtu vieglāk saprotams tiem, kas ar klarneti ir uz jūs – piemēram, vai šo procesu jūs vairāk salīdzinātu ar jaunu teritoriju atklāšanu, vai ar jau esošo nianšu izpēti un kontroles padziļināšanu?

No malas šīs skaņas var šķist pavisam jaunas, bet man izpētes process vairāk bija tieši smalkāku nianšu un lielākas kontroles atrašana. Šīs akustiskās parādības instrumentā jau eksistē, tikai mēs tās ikdienā nedzirdam. Es trenējos tās izcelt, “izstumt” uz āru un pēc tam radoši izmantot.

Šis varētu būt labs brīdis muzikālam fragmentam. Vai varat pastāstīt, ko spēlēsiet?

Protams. Tas būs fragments no skaņdarba Chiral Symmetries. “Hirāls” zinātnē nozīmē divas lietas, kas ir līdzīgas, bet tomēr neatbilst viena otrai, kā piemēram, kreisā un labā roka – tās ir vienādas, bet, ja uzliec vienu virs otras, tās nenosedz viena otru. Šo ideju izmantoju gan mūzikas struktūrā, gan arī domājot par dzīves parādībām. Šī skaņdarba daļa saucas Origins un balstās uz taksīmu – tradicionālu turku mūzikas žanru. Klarnete, kādu to pazīstam šodien, lielā mērā nāk no šī pasaules reģiona. Es izmantoju īpašas pirkstu kombinācijas, lai panāktu līdzīgu skanējumu kā turku tradicionālajās skaņkārtās makamos.

Ar savām aplikatūrām veidoju multifonijas – spēlēju divas vai vairākas notis reizē, radot efektu, kas, iespējams, nedaudz atblāzmo turku mūziku.

Tās ir manas sajūtas par klarnetes mūzikas pirmsākumiem no mūsdienu instrumenta skatpunkta.

[Ēriks atskaņo daļu no savas kompozīcijas Chiral Symmetries]

Vai jūs interesē arī vēsturiskie instrumenti?

Jā, mani interesē gan vēsturiskie, gan tautas, tradicionālie instrumenti. Es gan uz tiem reti spēlēju, bet man ļoti patīk klausīties to skanējumā, un es cenšos tos atdarināt uz sava instrumenta vai izmantot šīs krāsas savā veidā, kas iederīgi uz modernās klarnetes.

Es gribētu mazliet parunāt par jūsu pieredzi apvienībā MusicNOW. Vai varat pastāstīt, kā nonācāt šajā sastāvā?

Deviņdesmito gadu beigās es Čikāgā spēlēju komponista Džona Ītona (John Eaton) mūziku. Viņš bija slavens ar savām mikrotonālajām operām, daudzus gadus mācīja Indianas universitātē, pēc tam pārcēlās uz Čikāgu. Es atskaņoju viņa darbus, un ansambļa diriģents gatavojās veidot jaunu grupu kopā ar Čikāgas simfonisko orķestri – tā arī tapa MusicNOW. Viņš mani uzaicināja pievienoties, un tā tas sākās. Nospēlēju ar šo ansambli apmēram 15 sezonas, kopā ar lieliskiem diriģentiem. Līdz tam pārsvarā spēlēju solo vai kamermūziku, tāpēc man tā bija lieliska pieredze. Strādājām ar pirmklasīgiem diriģentiem – Pjēru Bulēzu un Esu Peku Salonenu. Spēlējām daudz jaunās mūzikas – gan amerikāņu, gan sevišķi eiropiešu komponistus, daudz pirmatskaņojām. Ansambļa sastāvā bija no 10 līdz 20 dalībniekiem.

Vai ir kādi koncerti kopā ar šiem diriģentiem, kas jums īpaši tuvu sirdij?

Jā. Spēlējām Osvaldo Goljova darbu Ayre balsij un kameransamblim, soliste bija dziedātāja Dona Apšova. Viņa šo darbu bija atskaņojusi daudz reižu, bet šis bija viņas pirmais koncerts pēc ilgstošas cīņas ar vēzi. Pilsētā valdīja milzīgs satraukums – vēl stundu pirms koncerta sākuma pie zāles durvīm jau bija gara rinda, un, protams, visas biļetes bija izpārdotas, vairāk nekā tūkstoš vietu. Tas nav ierasti jaunajai mūzikai. Tā bija brīnišķīga pieredze, jo viņa uz skatuves atdeva sevi visu, un arī mēs visi tāpat.

Tas bija īpašs brīdis – atbalstīt viņu pēc cīņas ar slimību, un vienlaikus sajust publikas atbalstu mums kā ansamblim.

Stravinskis reiz teicis, ka viņa mūzikai nav vajadzīgi interpretētāji, tikai izpildītāji. Domājot par Bulēzu un Salonenu – vai, jūsuprāt, viņi atšķīrās savā pieejā jaunu darbu interpretācijai?

Es pilnīgi piekrītu, ka muzicēšana vienmēr ir interpretācijas māksla. Pretējā gadījumā mēs būtu tikai replicētāji – un mašīnas vienmēr to paveiks labāk. Spēlējot mazā ansamblī kā Music Now, personības klātbūtne bija ļoti svarīga, un diriģenti to arī no mums prasīja. Protams, precizitāte un intonācija bija nepieciešama, bet vēl svarīgāk – katram pienest savu muzikālo individualitāti. Tā kā uz katru balsi bija tikai viens mūziķis, tad katram bija jābūt arī savas krāsas nesējam. Tas man bija ļoti nozīmīgi.

Kā jūs atceraties Pjēru Bulēzu?

Viņš bija lielisks. Pirmo reizi ar viņu sastapos, kad simfoniskais orķestris mani aicināja spēlēt pirmo klarnetes partiju. Pēc pāris dienām atzvanīja un teica: piedodiet, vai tomēr varat spēlēt otro partiju?

Vēl piebilda, ka vienā daļā sitaminstrumentālistam mikrofonā jāpūš vēja troksnis, bet viņš atsakoties to darīt. Vai es to varētu? Piesolīja samaksāt dubultu honorāru. Es piekritu.

Izrādījās, ka orķestra pastāvīgā aizvietotāja tomēr vēlējās spēlēt pirmo klarneti, un man pret to nebija iebildumu. Bet mēģinājumā Bulēzs man visu priekšā sniedza īpašu meistarklasi par to, kā šo “vēja skaņu” mikrofonā pareizi izpildīt. Viņš bija ļoti laipns, rūpīgs, un es sajutu īpašu attieksmi jau pirmajā tikšanās reizē. Arī vēlāk, kad ar viņu spēlēju, viņš vienmēr bija ļoti laipns, dāsns un iejūtīgs – pilnīgi citāds nekā aprakstos mūzikas vēstures grāmatās.

Vai MusicNOW vēl joprojām darbojas?

Jā, ansamblis darbojas un turpina savas gaitas. Tā repertuārs mainās atkarībā no vieskomponistiem, kas sadarbojas ar Čikāgas simfoniķiem. Viņiem ir liela ietekme uz ansambļa repertuāru. Tagad programmās ir vairāk amerikāņu mūzikas un citādi stili, nekā pašos pirmajos gados, kad dominēja sarežģītie eiropiešu darbi. Bet arī tas turpinās un joprojām ir populāri.

Vai varat pastāstīt par improvizāciju un tās nozīmi jūsu dzīvē?

Tā vienmēr ir bijusi daļa no manas muzicēšanas. Mani visvairāk aizrauj iespēja vienkārši spēlēt klarneti un radīt jebkādu skaņu, kas atbilst tā brīža noskaņojumam. Jo vairāk iepazīstu instrumentu, jo smalkāk spēju izteikt savas sajūtas. Improvizēju jau kopš 12 gadu vecuma – iesākumā ar džezu. Tradicionālajā džezā es nebiju izcils, bet man ļoti patika brīvība, tas brīdis, kad pāris minūtes vari runāt savā balsī.

Vēlāk improvizācija kļuva par ikdienu, īpaši ansamblī Tone Road Ramblers. Tajā bijām seši – flauta, klarnete, trompete, divi tromboni un sitaminstrumenti. Galvenokārt improvizējām, daudz koncertējām, bieži uzturējāmies mākslinieku rezidencē netālu no Čikāgas, kur radījām un ierakstījām mūziku. Tā darbojāmies vairāk nekā 20 gadus.

Vai tā bija tikai brīvā improvizācija, vai arī iepriekš izveidotas struktūras?

Mazliet no abiem, bet pārsvarā brīvā improvizācija. Visi ansambļa dalībnieki bija izcili improvizatori un arī tuvi draugi, varējām dienām ilgi runāt par jebko, un es jutu, ka mūsu improvizācijas bieži ir kā sarunu turpinājumi – reizēm viens vada, citi smejas, atbild. Reizēm notiek vairākas sarunas vienlaikus. Mēs zinājām, kad jāsaka savs vārds, kad jāatbalsta kolēģa impulss. Tā bija pati labākā sajūta, un vienmēr to meklēju, improvizējot ar citiem, caur spēlēšanu censties labāk saprast citus.

Vai arī kā klausītājs sekojat brīvās improvizācijas skatuvei?

Jā, mazliet. Brīvās improvizācijas līmeņi ir ļoti dažādi, un ne visam spēju izsekot, bet mani vairāk interesē akustiskie instrumenti. Vairāki mani kādreizējie studenti daudz improvizē un koncertē, caur viņiem arī uzzinu par citiem improvizatoriem. Bieži aicinu pie mums universitātē profesionālus improvizatorus, lai studenti varētu piedzīvot ko līdzīgu.

Jūs pieminējāt savus pirmos mēģinājumus džezā. Vai ir kādi džeza klarnetisti, kuru skanējums jums sevišķi patīk?

Jā, man ļoti patīk paši agrākie ieraksti, piemēram, Sidnijs Bešē. No vēlākiem – Džons Kārters, arī mūsdienu klarnetisti, piemēram, Teds Nešs. Man ļoti patīk Deivida Krakauera (David Krakauer) mūzika – viņš ir klasiskās skolas klarnetists, bet daudz improvizējis un veidojis dažādu stilu saplūsmes. No saksofonistiem mani īpaši iedvesmojis Jans Garbareks. Viņa spēja ar vienu noti pāris sekunžu laikā pateikt tik daudz. Tas man daudz iemācījis.

Runājot par improvizāciju – jūs teicāt, ka vairāk klausāties akustiskos instrumentus. Bet vai pats esat strādājis arī ar elektroniku kā izpildītājs vai komponists?

Jā, mazāk kā komponists, bet šobrīd daudz uzstājos ar solo koncertiem klarnetei un dzīvajai elektronikai. Tā ir improvizācija, bet izmantoju arī vecu Kinect kameru un strādāju ar Ableton Live programmatūru. Kartēju ķermeņa punktus uz dažādiem efektu parametriem, tādējādi ar ķermeņa kustībām un klarnetes spēli varu mainīt skaņu. Tā veidoju gan skaņas pasauli, gan vizuālu horeogrāfiju.

Tātad jums apkārt ir sensori?

Nē, tikai kamera. Infrasarkanais starojums uztver ķermeņa siltumu, un es varu norādīt datoram, lai tas nolasa, piemēram, kreiso elkoni. Kad to kustinu, mainās kāds skaņas parametrs. Tā ir daļa no improvizācijas – precīzi atkārtot nav iespējams.

Neiespējami replicēt.

Tieši tā, bet tas man visvairāk patīk. Tehnoloģija katru reizi dod jaunu impulsu, un man jāreaģē uz vietas. Sajūta ir tāda, it kā es un tehnoloģija kopā radītu skaņu.

Jums ir personīgs stāsts par īpaši sarežģītu klarnetes partiju kādā partitūrā. Vai varat padalīties?

Jā, tas bija Čikāgā. Man piezvanīja diriģenta asistente un sacīja: “Mums programmā ir viens skaņdarbs, kam  esam izsaukuši visus Čikāgas klarnetistus, un neviens negrib spēlēt.” Es pajautāju: “Vai tā nav Ligeti Kamerkoncerta partitūra?” Viņa pārsteigti atbildēja: “Jā!” Tas bija veiksmīgs minējums, sakritība. Viņa teica, ka mēģinājumi sākas pēc divām nedēļām, un mūzika ir ļoti grūta – īpaši basklarnetes partija. Es divas nedēļas burtiski dzīvoju ar šo mūziku, bet koncerts izdevās lieliski. Tā bija brīnišķīga pieredze – šādu darbu reti kurš spēj uzvest.

Kā klarnetistam un komponistam – vai jums ir kolēģi, ar kuriem dalāt līdzīgu skatījumu uz mūziku un muzicēšanu?

Jā, noteikti. Visi Tone Road Ramblers dalībnieki – esam pavadījuši daudz laika kopā, esam kļuvuši ļoti vienoti domās par mūziku, lai gan nākam no dažādām tradīcijām: daži no džeza, citi no komponētās mūzikas pasaules. Bet mūs vienoja atdevīga attieksme, vēlme dalīties. To pašu sajutu šeit, Latvijā, jau pirms vairāk nekā 30 gadiem, kopā ar Pēteri Plakidi un Ivaru Bezprozvanovu. Bieži spēlējām, un jau no paša sākuma valdīja kopīga estētika – meklējām, kā notīs ielikt vairāk no sevis, kā radīt personīgu balsi. Pēteris šajā ziņā bija maģisks.

Tagad, atkal spēlējot kopā ar Ivaru – kaut nebijām tikušies vairāk nekā 20 gadus, jau no pirmajām notīm sajūta bija tāda, it kā mēs būtu saspēlējušies ik dienu.

Arī Agnesei [Egliņai] piemīt zināms maģiskums: dažkārt viņa zina, ko darīsim, vēl pirms paši to apzināmies.

Viņa, tā teikt, “uzklāj galdu” mūsu kopspēlei, viņa ienes ansamblī savu spēcīgu sajūtu, kas mani iedvesmo tiekties pēc dziļākas skaņu pasaules. Šāda muzicēšana, kādu man izdevies pieredzēt kopā ar Pēteri un Ivaru, tagad ar Agnesi un kopā ar Tone Road Ramblers, man ir vissvarīgākā, pēc tādas muzicēšanas es tiecos – tā ir drošības sajūta par stipru aizmuguri brīžos, kad riskē un dodies aiz zināmām robežām. Tā ir brīnišķīga sajūta.