1975. gada 24. janvārī Vācijā, Ķelnē, pilsētas opernamā, stipri pavēlu uz skatuves kāpa tobrīd 29 gadus vecais pianists Kīts Džarets. Viņš jau bija muzicējis kopā ar Ārta Bleikija “The Jazz Messengers” un Čārlza Loida kvartetu, klajā bija laisti arī Džareta solo albumi, tāpat viņš bija koncertējis Mailsa Deivisa ansamblī, noformējies bija arī tā sauktais “Eiropas kvartets”, kur Kīts sadarbojās ar Janu Garbareku, Palli Danielsonu un Jonu Kristensenu.

Pirms diviem gadiem, 1973., pianists bija iesācis jaunu tradīciju – sniegt pilnībā improvizētus koncertus. Tādi jau bija notikuši Brēmenē un Lozannā, un nu bija kārta Ķelnei. Un tajā vakarā, teju, teju pirms 50 gadiem, skaitot no šodienas, Kīts Džarets, atļaušos teikt, mainīja pasaules mūzikas vēsturi.

Izpārdotā operas zālē 1400 klausītāju priekšā viņš sēdās pie klavierēm, sliktām klavierēm, un spēlēja, atklājot savu iekšējo pasauli.

Tā paša gada novembrī ierakstu nams "ECM" Manfrēda Eihera vadībā laidā klajā koncertieraksta albumu, un līdz pat šai dienai tas ir ieraksts, ko klausās atkal un atkal. "Klasikā" tas izskan koncerta 50. gadadienas priekšvakarā.

Pirms tam par Kītu Džaretu un Ķelnes koncertu saruna ar pianistu Edgaru Cīruli un saksofonistu Kārli Auziņu, bet iesākumā Kaspara Zaviļeiska stāsts, kas reiz izskanēja rubrikā "Vai zini", par Ķelnes koncerta tapšanu.