Sveicinot 89. dzimšanas dienā komponistu un diriģentu Jāni Kaijaku, piedāvājam viņa atmiņu stāstu nākamo nodaļu - šoreiz par darbu Latvijas Radio, kas sākās tālajos piecdesmitajos mūzikas redaktora postenī bērnu raidījumu redakcijā, stingrā kontrolē, ar padomju laika īpatnībām:

"No Krievijas sūtīja raidlugas, tās pārtulkoja latviešu valodā, bet, lai ekonomētu līdzekļus, vadība gribēja, lai mūziku noraksta no lentes. Nu un pēc tam man bija jāinstrumentē apmēram tādam pašam orķestrim, kā Maskavā tas bija iespēlēts, un ar to partitūru jāiet pie mūzikas redakcijas vadītāja profesora Jāņa Ivanova. Pēc tam man tas bija pašam ar mazu orķestrīti jāieraksta, tad atkal jāiet atkal pie profesora, lai viņš pieņem un paraksta, ka profesionāli tas ieraksts ir pieņemams un to var raidīt…"

Stāstos - par ierakstu darbu pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults, kad tā šefs bija Vasilijs Sinaiskis un pirms viņa - Leonīds Vīgners:

""Viņam to orķestri var dot, viņš vismaz to necūko”- teica Vīgners, un es to uzskatu par komplimentu…""

Atmiņās arī par repertuāru un ierakstu specifiku, vietām  un apstākļiem, sadarbību ar skaņu režisoriem no pagājušā gadsimta 70. līdz 90. gadiem:

"80. gados mēs jau bijām daudz ko sarakstījuši, es jau biju arī vairāk „pieaudzis” un varēju izvēlēties, ar kuriem skaņu režisoriem es gribu rakstīt. Man patika rakstīt vai nu ar Kārlīti Rūtentālu vai ar Pinni Kārli, vai Jāzepu Kulbergu - ar viņiem bija visprofesionālākā sadarbība."