Viesojamies 60. starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē, kas tika atklāta 20. aprīlī. Tās kurators ir Adrianu Pedrosa, kurš biennālē piedāvājis risināt tēmu „Foriners everywere” („Svešinieki visur”). Kā sacījis Adrianu Pedrosa: „Lai kurp tu dotos un kur tu atrastos, tu visur sastapsi svešiniekus: viņi/mēs esam visur. Vienalga, kur tu nonāktu, tu pats patiesībā un sirds dziļumos vienmēr paliksi svešinieks.”

Biennālē piedalījās 332 mākslinieki, 86 nacionālie paviljoni Giardini, Arsenālā un arī pilsētas centrā. Bet šajā notikumu apskatā pievērsīsim uzmanību Baltijas valstīm, kuru paviljoni atradās dažādos ģeogrāfiskos punktos: Latvijai Arsenālā, bet Lietuvai un Igaunijai pilsētas dievnamos. Devāmies arī uz Giardini, uz Polijas paviljonu, kur skatāma  audiovizuāla videoinstalācija Repeat after me ("Atkārto pēc manis"). To radījis ukraiņu kolektīvs Open Group.

Repeat after Me II ir Ukrainā notiekošā kara aculiecinieku kolektīvs portrets, kurā  video kadros skatāmie varoņi - civiliedzīvotāji, bēgļi, runā par kara  iespaidā  atmiņā iespiedušos ieroču trokšņiem un aicina tos atkārtot, atgādinot par kara skarbo realitāti.

Savukārt pasaulē pazīstamā katalāņu skulptora Žaume Plensas izstāde „Jannus” St. Gallus baznīcā, pašā mazākajā Venēcijas dievnamā, aicina domāt par garīgās dimensijas nepieciešamību, lai vairotu mieru gan sevī, gan pasaulē.

Vēsturiskajā Venēcijas rajonā Kannaredžo 18. gadsimta sākumā celtajā Svētās Marijas Grēku nožēlnieku baznīcā  (Chiesa di Santa Maria delle Penitenti) atrodas Igaunijas paviljons. Tajā skatāma pazīstamās tēlnieces Edītes Karlsones (Edith Karlson) ekspozīcija "Hora lupi" ("Vilka stunda"). Par vilka stundu tiek dēvēts brīdis pirms rītausmas, noslēpumainu pārvērtību laiks pirms gaismas atspīdēšanas.

Dievnama vēsturiskās skulptūras – eņģeļi, Dievmātes un Jēzus tēls skaudri kontrastē ar pasaules brutālo realitāti – trijiem milžiem baznīcas centrā, kas vālēm rokās pauž sakāpinātu agresiju. Bet baznīcas velvēs atbalsojas Henrija Pērsela Aukstuma ģēnija ārija no operas "Karalis Arturs".

Par to plašāk - Igaunijas paviljona komunikāciju pārstāve Keiu Krikmana (Keiu Krikmann).

Lietuvas paviljons mājvietu atradis Venēcijas Svētā Antonīna (Saint’Atonin) baznīcā, kur prezentēta mākslinieku dueta "Pakui Hardware" instalācija "Inflammation" ("Iekaisums"), pievēršoties "iekaisuma procesiem", kas šobrīd skāruši cilvēci un pasauli. Svētā Antonīna baznīcā iekārtotajā izstādē īpaša vieta ir jau mūžībā aizgājušās mākslinieces Marijas Terēzes Rožanskaites (Marija Teresė Rožanskaitė, 1933–2007) figurālajām gleznām. Māksliniece jau 70. gados savos darbos pievērsusies medicīnas tēmai.

Lietuvas paviljonā satikti mākslinieki Neringa Černauskaite un Ugņuss Gelguds, kuri kopš 2014. gada apvienojušies zīmolā "Pakui Hardwear",  kā arī arhitekts Petrs Išora.

"Arsenālā" darbojās Latvijas paviljons, kurā bija skatāma mākslinieces Amandas Ziemeles radītā ekspozīcija "O day and night, but this is wondrous strange... and therefore as a stranger give it welcome" jeb "Ak, diena, ak, nakts, tas ir tik brīnišķīgi, dīvaini un tāpēc kā svešinieks sveicini to." Nosaukumā izmantotas rindas no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets", kas iedvesmoja arī Edvīnu Abotu sarakstīt noveli "Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās  dimensijās".

"Ir sajūta, ka ekspozīcija un šīs būtnes ir iedzīvojušās telpā un viņām vairs nav nepieciešama mana palīdzība. Būtnes ir nākušas no glezniecības konteksta, bet tām piemīt skulpturālas kvalitātes. Protams, tās varētu uztvert vienkārši kā objektus, bet tas man šķita pārāk atsvešināti, tāpēc es tās dēvēju par "dzīvām būtnēm"," uzsver māksliniece Amanda Ziemele.

"Pirmais, kurš skatās uz apmeklētāju ienākot, ir Ziņkārīgais jeb "Under One’s Nose", kreisajā pusē atrodas Vilnis, kuram var iziet arī cauri, bet te, stūrī, varam atrast Piltuvi, kurā pa diagonāli akumulējas visa telpas pieredze. Tomēr es šo telpu neuztveru kā skatuvi, kurā katram darbam būtu iedalīta kāda konkrēta loma. Skatītājs ir brīvs veidot pats savus stāstus un iegūt savu pieredzi," skaidro māksliniece.