Leģendārā igauņu dziedātāja, mecoprāns Leili Tammele (1943) šogad nosvinējusi 80. dzimšanas dienu un klātienē vēroja Klaudijas Taevas jauno vokālistu konkursu Pērnavā, kas notika no 10. līdz 15. septembrim. Savulaik Igaunijas Nacionālās operas soliste un Mūzikas akadēmijas profesore bija bieža viešņa arī Latvijā - gan koncertos, gan Latvijas Nacionālajā operā. Par šodienu un vakardienu dziedātāju uz sarunu aicināja Ilga Auguste.

Leili Tammele: Jau sešus gadus esmu atpakaļ Igaunijā, jo  nomira mans vīrs. Turpināju Vācijā dzīvot vēl piecus gadus viena pati, līdz sapratu, ka tādai dzīvei nav jēgas. Tagad dzīvoju Tallinā.

Pērnavā esmu tāpēc, ka mani ļoti interesē, kā jaunie šobrīd strādā, jo arī pati strādāju ar jaunajiem, taču privāti, ne jau akadēmijā.

Man ir mērķis pašai iemācīties pareizu vokālo tehniku, kas balstās praksē,

kā tagad, pēc 20 gadiem esmu atradusi un redzu, ka dziedātājam viss savs ķermenis ir jāpadara par skanošu elementu. Ķermenis ir jāatīsta tā, lai skan arī cietās, kaulu daļas. Un šeit es dzirdu, kurš jau to ir paveicis, kurš vēl ir ceļā uz to, un kuram vispār nav saprašanas, kā tas ir dziedāt ar krūšu skaņu, jo krūšu kurvis taču ir lielākais rezonators! Ja to neizmanto, balss neskan, bet pīkst.

Skatos, ka konkursu klausās arī diezgan daudz pedagogu! Vai bijušo solistu, kurus interesē šāds konkurss!

Mēs esam tie ziņkārīgie. Man kamermūzikas kārtās bija vēl arī uzdevums novērtēt tos konkursantus, kuri dziedāja igauņu dziesmas. Šajā žūrijā mēs bijām trīs.

Un man tā patika, kā dziedāja Marī Andrē no Francijas! Cita kolēģe man saka: „Tas taču nav Tirnpū, Tirnpū tā nedzied!” Marī Andrē tiešām dziedāja ļoti emocionāli, pat ultraemocionāli! Jā, igauņi tā nedzied. Bet viņa šajā dziesmā iedvesa pilnīgi jaunu dzīvību! Teksts bija saprotams un viņa šajā kategorijā  kļuva par labāko! Viņa dziedāja brīnišķīgi! Ļoti laba balss, un tāda muzikalitāte! Tas mani kā operdziedātāju ļoti saviļņoja.

Saviem skolniekiem es saku, ka man nav tik ļoti spēcīgas vokālās tehnikas, jo studējot man gadījās nokļūt pie ļoti sliktiem pedagogiem.

Nonāca pat tiktāl, ka gandrīz astoņus gadus es biju gandrīz bez balss. Tad atradu privātskolotāju Sanktpēterburgā, kas manu balsi gada laikā dabūja atpakaļ tā, ka varēju absolvēt Mūzikas akadēmiju.

Man tik tiešām nekad nav bijis pareizas vokālās tehnikas bāzes. Var teikt, ka esmu autodidakts. Pēc skolotāja Nerodas, kas mani atgrieza uz pareizā ceļa, es pati centos viņa padomus īstenot. Un Vācijā, kad man bija laiks pedagoģijai, es mācīju jaunos dziedātājus, kas nebija profesionāli vokālisti, bet koristi. Ar viņiem dažādi eksperimentēju, taču mans princips vienmēr bijis – ķermenis kā skanošs instruments.

Šis process ir ļoti, ļoti ilgs. Un tikai tagad es jūtu, ka mani audzēkņi sāk dot augļus. Es izmantoju viņus kā spoguli. Es viņiem parādu, kā tehniski kaut ko pati vokāli daru, un, ja viņiem nekas nesanāk, es nodomāju, ka laikam pati esmu darījusi ko nepareizi. Uz viņiem pati sevi pārbaudu kā spogulī.

Ja atspulgs ir pareizs, tad ne tikai mans audzēknis vai audzēkne dara pareizi, bet arī es pati.

Jūs mācāt, mācoties pati?

Jā, un tas ir superinteresanti!

Leili, mums gribētos domāt, ka Jūs esat ne vien pazīstama ar Latviju un latviešu mūziku, bet arī to mīlat, jo esat dziedājusi gan Romualda Kalsona dziesmas un esat piedalījusies Tālivalsa Ķeniņa Otrās simfonijas atskaņojumā, gan Jums bijusi arī Ažas loma Romualda Kalsona operā „Pazudušais dēls.” Un jūs latviešu valoda bija izcila! Kā jums izveidojās tik ciešas saites ar Latviju un latviešu mūziku?

Esmu Latvijā dziedājusi arī Karmenu un daudz koncertu. Toreiz jau laiks bija tāds, ka mēs paši neko nedarījām. Mani sauca un es braucu. Tagad visur vajadzīgs lobijs. „Es esmu pati labākā, ņemiet mani!” šādā pasaulē es neko nevarētu izdarīt.

Manu karjeru veicināja mana emocionalitāte. Esmu ļoti emocionāls cilvēks. Un vienmēr esmu centusies dziedāt tā, lai cilvēki saprastu, par ko ir stāsts. Kad tu emocionāli apdomā katru vārdu, ko pateiksi, kā to pateiksi, tad arī viss tavs ķermenis atbrīvojas un palīdz tev panākt maksimālu iedarbīgumu.

Tas laikam ir tas manas veiksmes noslēpums - ļoti mīlēju to, ko darīju un daru.

Saka, ka latviešu valoda ir viena no grūtākajām pasaulē. Kā jums izdevās to iemācīties tik labi, ka reizēm jūs pat nevarēja atšķirt no latviešu dziedātājiem?

Laikam jau man būs bijis labs skolotājs (smaida). Dzirde man bija laba, es atkārtoju, ko man mācīja un iemācījos! Tās bija tādas dziesmas! Kā es tās mīlu! Tik skaistas! Un pacentīšos iedot arī saviem audzēkņiem notis, lai iemācās.

Jūs jau bijāt arī igauņu komponistu darbu pirmatskaņotāja. Komponisti jums speciāli rakstīja pat lomas savās operās.

Jā, un kā es saku, tas ir pateicoties manai emocionalitātei. Piemēram, Raimo Kangro opera „Upuris”. Tā ir cietēja meitene, kuru visi sit, un viņa nezina, kā izkļūt no šī apburtā loka. Eino Tamberga „Lidojums”. Man ļoti patika šī loma, ļoti!

Veljo Tormisa „Igauņu balādes” vokāli bija ļoti grūtas. Tās vajadzēja dziedāt tautiskā stilā, un tas bija tik grūti! Ar taisnu balsi, bez vibrato. Bija tik grūti! Bet visi atceras, un pat nezinu, kāpēc?

Man komponēja arī Kuldars Sinks. Es pēc tam ar viņa baletu biju arī Rīgā. Sākotnēji tas bija dziesmu cikls, bez baleta. Bet baleta horeogrāfei Maijai Murdmā šis dziesmu cikls tā iepatikās, ka viņa izdomāja radīt tam kustības un izveidot baletu! Es to nodziedāju daudz reižu. Un tieši pateicoties baletam šī mūzika ir daudzkārt izskanējusi. /../ Pie tam dejotāji mēdza teikt, ka mūzikas laikā viņi neskatoties, ko kurš dejo, bet klausoties, kā es dziedu. Tātad pati Sinka mūzika bija tik spēcīga, ka baletā izvirzījās pirmajā vietā.

Kādu jūs atceraties Rīgu, Latviju? Ir iznācis šeit vēlreiz pabūt?

Jā, biju šeit ar Tallinas Mūzikas akadēmijas cilvēkiem atbraukusi uz Janāčeka operu „Jenūfa.” Vienkārši – augstākā klase!

Kad pirmoreiz satikāmies šeit, konkursā, jūs teicāt, ka tik ilgi neesat bijusi Igaunijā, ka šeit jūs varbūt nemaz neatceras! Bet Latvijā taču jūs atceras? Kāpēc domājat, ka ar Igauniju ir citādi?

Igauņiem ir teiciens „No acīm ārā, no sirds ārā.” 17 gadus es esmu bijusi tālu no Igaunijas. Tas ir ļoti ilgs laiks. Vesela paaudze ir izaugusi bez manis. Kā lai viņi mani atcerētos? Viņiem ir citi, jauni elki. Un es to saprotu….

Kāds būtu Jūsu laureātu pjedestāls Klaudijas Taevas konkursā?

Marī Andrē…. Mani tā paņēma viņas muzikalitāte! Un lielā, bagātā balss. Viņi visi taču vēl ir tik jauni, šie dziedātāji! Liekas, ka diploms rokās un tu jau esi gatavs lielajai mākslai. Neviens nav gatavs!

Vokālā tehnika ir kā horizonts. Mēs to redzam, domājam, pieiesim tuvāk, bet tas no mums attālinās.

Saviem audzēkņiem es saku - ja tu uzskati, ka esi gatavs mākslinieks, tad mums nav pa ceļam un ej no manis projām, jo mākslinieks pilnveidojas visu mūžu! Jūsu basbaritons Edgars. Lielisks! Viņam gan mazliet bija problēmas ar augšām, bet es zinu, kas bija par lietu - viņš nepaspēja pareizi nofokusēt savu ķermeni… Man patika Dienvidkorejas soprāns Selīna Muna, arī ļoti patika armēņu baritons. Cik labi viņš nodziedāja armēņu āriju! Vienkārši super! Viņš ir TIK muzikāls!

Jauno dziedātāju kopīgā problēma ir tā, ka viņi saņem diplomu un, ja vēl viņiem nav izdevies atrast lielisku kontaktu ar savu vokālo pedagogu, viņi it kā paliek paši likteņa varā. Viņi staigā no viena skolotāja pie otra, meklējot kaut ko, un zūd šī saikne ar realitāti.

Paskatieties uz sportistiem. Viņiem līdzi ir masieris un treneris. Bet dziedātāji pēc diploma iegūšanas paliek vieni paši. Kas viņus kūrē?

Kas pateiks – šodien bija tā, bet ko tu vari darīt, lai rīt būtu vēl labāks rezultāts? Tas mūsu jaunajiem pietrūkst. Protams, pedagogi ir aizņemti, un domāju, ka akadēmiskā sistēma sevi sāk izsmelt. Tur mācībstunda ir tikai 45 minūtes! Es pati to pieredzēju, studējot 14 gadus.  Tu tikko kaut ko esi studentā atraisījis, jau nāk nākamais, sakot, ka pienācis viņa laiks. Tas ir kā konveijers, kas nekam neder. Pie manis studenti strādā divas stundas. Tas jau dod kaut kādu rezultātu. Dzirdu, ka viņi dzied, vēl kāpjot lejā pa kāpnēm. Neķer pie kakla, sakot, ka viņiem pārpūlētas saites….Un tas mani iepriecina.

Kā jūs vērtējat šo konkursu kopumā?

Nu, organizācija tam ir uz urrā. Paskatieties, cik daudz jauno balsu viņi ir atlasījuši! Pērnava, tas taču nav nekāds centrs. Iespējams, muzikālo atpazīstamību tai devis Nēmes Jervi šeit rīkotais vasaras festivāls. Iedomājieties, atbraukuši dziedātāji pat no Dienvidkorejas un Austrālijas!

Jaunajiem dziedātājiem šādi konkursi ir ļoti svarīgi. Lai arī viņi varbūt neiegūst vietas, bet iegūst ļoti svarīgu pieredzi.

Un ko sakāt par pašu konkursa balvu – sapņa piepildīšanos?

Tas vispār ir sapnis! Tāds sapnis jaunam cilvēkam! Un noskatoties operu „Pelnrušķīte,” redzu, ka tas ir kas neticams. Tas bija nostrādāts lieliski. Mazlietiņ man nederēja šis mūsdienīgais, vienkārši tā bija par daudz! Sākumā es domāju, ka viņi to izmanto kā pavadījumu modes šovam, pārkārtojot skatuvi nākamajām ainām. Man tā mūsdienīgā bija par daudz. Masnē tajā brīdī pazuda.

Leili, vai pati esat piedalījusies konkursos?

Manā laikā, nē, neesmu. Es neesmu konkursu dziedātāja. Man ir arī viena audzēkne – ļoti talantīga, bet – nav konkursu dziedātāja. Un arī mūsu bass Ains Angers, kas nonācis līdz Metropoles operai, arī viņš nav konkursu dziedātājs. Tam nepieciešama īpaša nervu sistēma. Ainu Angeru aģenti ieraudzīja un noskatīja kādā uzvedumā un aizveda no tā uz Vāciju. Tāpat arī mana audzēkne. Kad viņa dzied, es gan raudu, gan smejos, lai ko viņa dziedātu. Un šādi, ultraemocionāli cilvēki, viņi ne vienmēr ir konkursa dziedātāji.

Uzstājoties konkursā, žūrija mēra katru tavu vokālo milimetru. Lai to izturētu, ir jābūt dzelzs nerviem.

Tā kā Kārlis Zariņš man reiz teica: „Tu esi čuguna sieviete.” Tas  gan bija pēc tam, kad es uz izrādi atnācu ar četrām lauztām ribām. Operas „Salome” mēģinājumā Rīgā es nokritu (smej). Divas nedēļas Rīgā nogulēju slimnīcā un pēc tam devos uz Vāciju, lai dziedātu Karmenu.

Tad Kārlis Zariņš jūs nosauca par čuguna sievieti…

Jā, jo kāds no jūsu dziedātājiem, Vladimirs Okuņs vai kāds cits,  bija laikam dabūjis ribas plīsumu, un nevarēja dziedāt divus mēnešus. Es dziedāju ar 4 salauztām ribām (smejas).)

Un es vēl jums jautāju, kāda jūsu atmiņā palikusi Rīga. Tāda arī palikusi – ar lauztām ribām! Vai taisnība, ka savas dziedātājas karjeras sākumā jūs esot strādājusi bērnudārzā?

Jā, man ir bērnu dārza audzinātājas diploms. /../ Kad es no Sāremā salas atbraucu uz Tallinu, visās skolās bija jau beidzies dokumentu pieņemšanas laiks, un vienīgā skola, kurā vēl pieņēma dokumentus mācībām, bija pedagoģiskā skola. Es tajā, protams, pieteicos, mācījos tur četrus gadus un kļuvu par bērnudārza audzinātāju. Divus gadus vajadzēja pēc skolas beigšanas nostrādāt, jo tāda bija kārtība: mēs taču mācoties saņēmām stipendiju! Divus gadus strādāju par audzinātāju un pēc tam - par bērnudārznieku mūzikas skolotāju, jo pati  turpināju mācības mūzikas vidusskolā.

Ko šis darbs bērnudārzā  jums deva?

Ļoti daudz deva.

Mūsu ģimene bija ļoti muzikāla. Visi mani brāļi spēlēja kādu mūzikas instrumentu. Atrada akordeonu vai ko citu un pašmācības ceļā apguva un spēlēja.

Viņi visi bija vecāki par mani un viņiem bija jāsāk darba gaitas. Arī man bija muzikālie dotumi un es mācījos gan spēlēt klavieres, gan dziedāt solo, ansambļos un koros. Šajā skolā bija tik daudz ar mūziku saistītu priekšmetu! Iedomājieties, es taču nebiju gājusi mūzikas skolā, bet tur iemācījos spēlēt tādā līmenī, ka varēju nospēlēt Rahmaņinova slaveno prelūdiju „Zvani”. Tagad gan es uz klavierēm spēlēju vairs tikai arpēdžijas un vingrinājumus, vairāk neko.

Jūs pirmīt teicāt, ka vokālistam būtu jāmācās līdz pat nāvei. Bet vai jūs pati vēl dziedat?

Protams!

Kā jūs sevi trenējat?

Tikai ar audzēkņiem. Tas ir darbs ar ķermeni, nevis tikai balsi. Kad es dzirdu pārraides, kurās vadītāji saka: „Ej, iesildi balsi,” es domāju, kas tie ir par muļķiem, kuri tā saka. Kāpēc? Balss taču ir enerģija, kā var šo enerģiju vēl sildīt? Ir jāpanāk tāds ķermeņa stāvoklis, ka enerģija no tevis līst. Lūk, pie tā ir jāstrādā.

Es sevi vienmēr organizēju tā, lai dzirdētu katru balss nepareizo milimetru. Arī šajā konkursā  to sadzirdēju.

Bet tagad, kad jūs atceraties savas lomas, operas un koncertos, kuros esat piedalījusies, kas ir tas, kas silda?

Tagad silda sirdi tas, ka tie, kas mani ir kādreiz dzirdējuši uzstājamies uz skatuves, jo es taču publiku nepazīstu, nezinu, kas mani sēž un klausās. Viņi tagad bieži nāk man klāt un saka – cik ļoti man toreiz patika kā jūs dziedājāt!

Bet lomas? Jums vispār ir palikusi kāda nepiepildīta sapņu loma?

Jā, ir palikusi. Un fragmentus no šīm operām es dziedāju savā 50. dzimšanas dienas koncertā Igaunijā. Pirmajā daļā es dziedāju Kuldara Sinka ciklu ar Garsijas Lorkas dzeju, bet otrajā daļā – mūsu teātrī nebija operas „Aīda,” kurā es būtu gribējusi dziedāt Amnerisu. Nenodziedāju. Iemācījos, bet nedziedāju. Es būtu ļoti gribējusi dziedāt Ļubašu Nikolaja Rimska-Korsakova operā „Cara līgava.” Ļoti gribēju dziedāt. Un vēl savā jubilejas koncertā dziedāju fragmentus no Rosīni "Itālietes Alžīrā".

Bet vispār jau jūsu lomu saraksts ir ļoti garš.

Kad mani Igaunijā apsveica, Igaunijas operteātra „Estonia” režisors Ārne Miks teica, ka viņš saskaitījis, ka es uz Estonia skatuves esot nodziedājusi 40 lomu.  Es pati gan neesmu skaitījusi…

26 gadu laikā, ko pavadījāt šajā teātrī…

Es jau biju atkarīga arī no repertuāra, kas mūsu teātrī gāja, un otrādi. Kad tikko ienācu teātrī, manis dēļ uzveda "Karmenu". Es paspēju nodziedāt arī Azučenu. Nodziedāju trīs izrādes un pēc tam noņēma šo operu no repertuāra, jo „Trubadūrs” bija gājis jau ilgi. Paldies, Dievam, ka paspēju! Savu pirmo Eboli es,  muļķe tāda, jau dziedāju tikai trīs gadus pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas! Otrreiz Eboli dziedāju jau ar diriģentu Čilario no Itālijas.

Kur jūs redzat veiksmes atslēgu jaunajiem operdziedoņiem?

Tas ir tāds dotumu komplekss. Pirmajā vietā es vienmēr likšu muzikalitāti, vēlēšanos dziedāt, dabas doto balss materiālu, jo daba mums katram kaut ko dāvina – citam vairāk, citam mazāk.  Balsi, protams, var attīstīt. Tam nav robežu. Arī konkursā dzirdu dažādas balsis. Ir mazas balsis, kas varētu derēt operetei, piemēram, ir lielas operbalsis. Atceros, ka mans vokālais skolotājs Neroda stāstīja par Šaļapinu, ko pats bija pieredzējis, sēžot orķestra bedrē.

Šaļapins kā cilvēks neesot bijis jauks, ar visiem lamājies. Bet, kad viņš dziedājis, tā tik bijusi balss.

Un mans skolotājs teica: „Lai viņš spļauj uz visiem, cik grib, lai tikai dzied!” Tik ģeniāls bija Šaļapins. Un Šaļapins jau pats par sevi bija teicis: „Kad es dziedu uz skatuves, cits Šaļapins sēž zālē un mani klausās…" Vēl viņš izdomāja tādu triku, ka viņš mācējis spēlēt ar balsi, kura viņam nepavisam neesot bijusi tik liela mēroga, kā tiek uzskatīts. Es saviem audzēkņiem saku, lai nedzied visu laiku forte, lai pietaupa to! Forte ir jāpietaupa un tad nāk īstais brīdis, kad tu parādi, ka to vari. Un tev jāparāda, ka tu to vari turēt bezgalīgi, bet turi tik, cik ilgi vajag. Dzirdējāt? – Ļoti labi! Ja dzied visu laiku mezzo voce, - tas ir garlaicīgi. Jāprot spēlēt ar balss krāsām. No piano līdz forte. Tas viss ir iespējams. Un kā veca sieviete es varu teikt, ka tas viss ir panākams ar tehnikas palīdzību.

Nu varbūt par „vecu” jūs sevi varat saukt tikai pēc pases datiem, bet pēc rakstura, temperamenta un enerģijas – pilnīgi pretēji! Kur ir tas jūsu jauneklīguma noslēpums?

Tā laikam ir Dieva dāvana. Man ir sāremiešu raksturs, kaut kas no zemnieku dabas.

Bet kas jums dod mūsu laikos dzīves prieku? Daba, kultūra?

Mani bērni! Mani skolnieki. Es priecājos, kad viņi atnāk. Mūsu nodarbība ilgst divas stundas un viņi rūpējas par mani, lai man būtu arī kāda atelpa. Bet es viņiem saku – man nevajag! Es varu strādāt sešas stundas no vietas. Es nejūtu nogurumu strādājot. Bet, kad esmu beigusi darbu, tad domāju, pag, kas ar mani notiek? Galīgi nav spēka! Viņu enerģija dod spēku man. Tā ir tāda enerģijas apmaiņa. /…/ Tas taču ir brīnums!