14. janvārī 77. dzimšanas dienu svinētu diriģents Mariss Jansons. Bet tā bijis nolikts, ka dzimšanas dienā Meistaru pieminam...

Atceroties visu laiku brīnišķīgāko un cilvēcīgāko maestro, ierakstā klausāmies vienu no viņa pēdējiem koncertiem kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Tas notika 11. oktobrī Minhenē, un programmā bija Rihards Štrauss un Johanness Brāmss.

Šo koncertu klātienē klausījās "Klasikas" direktore Gunda Vaivode. Kāds šis koncerts palicis viņas atmiņās?

"Pirmkārt, palikusi atmiņā pati diena - tā bija ļoti, ļoti silta, pat neparasti silta diena rudenim, varēja sēdēt uz soliņa, pasauļoties. Kaut kur blakus Rezidences teātrim un Herkulesa zālei, kur notika šis koncerts, dienā bija lielais maratons - cilvēki skrēja, priecājās... Pēc tam tā domājot -

varu teikt, ka arī es finišēju kādā nosacītā maratonā, jo pazīšanās laiks ar Marisu Jansonu bija tomēr diezgan ilgs - tie bija gadi piecpadsmit, un manā dzīvē tas bija ļoti, ļoti nozīmīgs posms.

Vēl šodien sarunā ar kolēģiem runājām par to, cik svarīgi ir dabūt konteksta izjūtu un doties pasaulē - daudz klausīties, daudz redzēt, daudz saprast, salīdzināt. Un faktiski tieši par šo mudinājumu es visvairāk esmu pateicīga tieši Marisam Jansonam, jo viņš vienmēr teica - brauciet, klausieties, skatieties! Viņš arī pats līdz pēdējam nekautrējās gūt pieredzi no saviem kolēģiem, vienmēr gāja uz viņu mēģinājumiem un, protams, dalījās arī savā pieredzē ar jaunākajiem, tomēr mācījās pats līdz pēdējam brīdim.

Un kurš tad to varēja paredzēt, ka tā izrādīsies mūsu pēdējā tikšanās...

Mariss bija ļoti, ļoti priecīgs par to, ka kāds cilvēks no Latvijas ir aizbraucis, jo arī viņam, domāju, šī nebija nemaz tik viegla diena: pie sava orķestra viņš atgriezās pēc sešu mēnešu pārtraukuma, un domāju, ka viņam kā diriģentam tas bija dubults pārbaudījums - ne tikai savas fiziskās formas un spēju pārbaude, bet arī attiecību pārbaudījums ar orķestra mūziķiem un publiku. Ja runājam par māksliniecisko līmeni,

tas bija viens no pašiem iespaidīgākajiem Marisa Jansona koncertiem. Tam ir arī savs pamatojums - cilvēks, kurš izgājis cauri ļoti lielām sāpēm un pārdzīvojumiem, iegūst kvalitātes, kas nāk par labu viņa mākslinieciskajam briedumam.

Un šī, manuprāt, bija tā reize, kad Brāmsa Ceturtā simfonija izskanēja pavisam citādāk, nekā viņš to diriģēja iepriekš. Tur bija kaut kas vairāk no Bēthoveniska spēka. Mazāk dejiskuma, bet vairāk ciešanu. Tas man bija ļoti, ļoti spilgts pārdzīvojums, ar ko šis koncerts noslēdzās.

Bet pats sākums bija taustošs. Domāju, arī klausītāji viņu ļoti vēroja - kāds viņš iznāk uz skatuves, un viņš iznāca ļoti piesardzīgi. Arī sāka diriģēt ļoti piesardzīgi, likās pat, ka viņš kādu brīdi kreiso roku tikai dažkārt paceļ uz augšu. Bet, lai arī sākums bija taustīgs, viņš iedzīvojās arvien vairāk, mūziķi uzticējās un saprata, ka viss ir drošās rokās... To nevarēja nejust, ar kādu mīlestību viņi Marisu ir gaidījuši atpakaļ. (..)

Viņš dzīvoja uz dzīvības un nāves robežas - to juta Marisa dzīvesbiedre Irina un varbūt vēl kāds mūziķis uz skatuves. Pēc šī pēdējā koncerta, ko dzirdēju, Irina man sacīja - vasarā abi esot izgājuši cauri lielam moku un atjaunotnes ceļam, bet - Marisam vajag diriģēt, viņam tikai vajag tikt līdz skatuvei, un tad viss būs. Un tā arī vienmēr bija..."

Vairāk un plašāk - ierakstā!