Turpinām svinēt Starptautisko Džeza dienu, kas Latvijā, tāpat kā 190 citās valstīs, tika atzīmēta 30. aprīlī. Latvijas Radio 1. studijā muzicēja saksofonista Toma Rudzinska kvartets.

Un šī nebija pirmā reize šajā mēnesī, kad Toms uz Latviju atveda starptautiski atzītus mūziķus. To viņš darīja teju visu aprīli – raidījumā “Džeza impresijas” jau izskanēja saruna ar dāņu kontrabasistu Kenetu Dālu Knudsenu...

Bet šovakar iepazīsim trīs citus mūziķus, kas viesojās Latvijā. Bet vispirms tiešām liels paldies Tomam Rudzinskim – tas nebūt nav viegli ne tikai uzaicināt kādu mūziķi, bet noorganizēt viņam piepildītu nedēļu ar vairākiem koncertiem, meistarklasēm, privātām nodarbībām, iepazīstināt ar viņu ne tikai Rīgas, bet arī citu pilsētu publiku, un man šķiet, ka Toma pašaizliedzīgais darbs mūsu džeza vidi manāmi attīsta, piešķir tai lielāku jaudu un ienes pasaules elpu. Un ar visiem Toma viesiem man bija iespēja tikties arī sarunās, ko piedāvāšu šovakar, līdz ar mūziku. Sarunu tēmas katru reizi nedaudz atšķirsies, taču mana galvenā interese ir par koncerttūrēs muzicējošu mākslinieku ikdienu un to, kas viņus pašus tajā saista, kā izveidot šādu starptautisku karjeru, kā atrast savu ceļu plašajā džeza mūzikas laukā, kā ātri, dažbrīd vien dažas stundas pirms koncerta iepazīties un saspēlēties ar iepriekš nezināmiem mūziķiem, un, protams, runāsim arī par mūzikas radīšanu.

***

Un noslēgumā iepazīsimies ar ģitāristu Ramiro Olasiregi. Viņš ir argentīniešu izcelsmes mūziķis, kas dzīvojis arī Ekvadorā un ASV, šobrīd mīt Berlīnē. Mācījies Bērklija mūzikas koledžā Bostonā, dzīvojot Amerikā sadarbojies ar vairākiem džeza smagsvariem, tostarp Šīmusu Bleiku, Bobu Minceru un daudziem citiem. Pēc zināma pārtraukuma oficiālās studijās, Ramiro pērn ieguva maģistra grādu Berlīnes Džeza institūtā. Viņš ir arī viens no Humbolta džeza festivāla dibinātājiem Ekvadorā – pirmais festivāls notika 2018. gadā, un kopš tā laika ikgadu atzīti džeza mūziķi dodas uz Ekvadoru koncertēt un sniegt meistarklases dažādās pilsētās. Rammiro ir arī šī festivāla mākslinieciskais vadītājs. Tāpat viņš piedalās dažādos muzikālos projektos – “World Citizen Band” sastāvā, kas apvieno mūziķus no dažādām pasaules vietām, kvartetā “Jacur”, kas spēlē latīņamerikāņu mūziku, kvartetā “Pies ne la Tierra”, kurā džeza skaņās atklājas Ekvadoras tradicionālā mūzika, arī kvintetā “Vio Trio + 2 Tios”, kas sapludina džeza, fanka, roka un elektroniskās mūzikas žanrus. Ramiro spēli var dzirdēt arī grupā “Trivial”, kas sevī apvieno mūsdienu džezu un progresīvo rokmūziku, bet kā vadītājs Ramiro darbojas savā kvartetā “Tonika” un Ramiro Olasiregi džeza orķestrī, kas ir tāds kā mini bigbends 11 cilvēku sastāvā.

Ramiro, nākot uz sarunu, tu teici, ka šī ir tava otrā viesošanās Latvijā. Kā tu šeit nokļuvi?

Jā, šī ir otrā reize, un šoreiz esmu redzējis ne tikai Rīgu, bet arī citas pilsētas. Pirmo reizi es šeit biju uz vienu koncertu “Pashkevich Jazz club”, kas tagad jau ir aizvērts, mēs tur uzstājāmies ar sastāvu “The World Citizen Band” pirms septiņiem gadiem. Tagad mani uzaicināja saksofonists Toms Rudzinskis, kuru iepazinu Berlīnē pirms kādiem trim gadiem, kad viņš tur dzīvoja. Mēs spēlējām kopā manu mūziku, viņš ir tiešām labs mūziķis un cilvēks. Tad es viņam uzrakstīju sociālajos tīklos, ka būtu forši atkal spēlēt kopā, viņš mani uzaicināja uz Latviju, noorganizēja šo koncertu un meistarklašu nedēļu. Tā nu es šeit esmu, ceru, ka ne pēdējo reizi.

Cik liela daļa tavā mūziķa dzīvē ir atvēlēta koncertēšanai ārvalstīs? Vai šādas nedēļas ar koncertiem tev ir bieži?

Pirmā lieta ir tā, ka man patīk to darīt. Es zinu arī lieliskus mūziķus, kurus tas nesaista, viņi grib palikt mājās, un arī tas ir labi. Bet man patīk to darīt – doties uz citām valstīm, satikt jaunus mūziķus, iepazīt kultūras. Man šķiet, tas vienmēr iedod kaut ko pozitīvu gan manai dzīvei kopumā, gan muzikāli. Es tūrēs dodos kādus pēdējos desmit gadus, es vispār esmu daudz ceļojis – piedzimu Argentīnā, uzaugu Ekvadorā, tad sešus gadus dzīvoju ASV, pēc tam dzīvoju Vācijā… Šodien mūzikas dzīve ar visiem sociālajiem medijiem un dažādām skolām visā pasaulē – mēs viens otru pazīstam. Katrs mūziķis pazīst citus mūziķis no dažādām pasaules vietām. Tas ir atšķirīgi kā pirms kādiem 40 gadiem, kad Latvijas mūziķi pazina tikai citus mūziķus no Latvijas. Tagad jebkurš var ceļot, iegūt maģistra grādu jebkurā valstī. Un tu vienkārši sāk runāt ar cilvēkiem. Jā, es koncertēju pasaulē 10 gadus, bet tas nav kā slaveniem popmūziķiem. Parasti mana tūre ilgst maksimums divas nedēļas, un es to daru kādas 3, 4 reizes gadā. Un man ar to pietiek, jo tūre nozīmē, ka tu kārtīgi neizgulies, tu daudz laika pavadi lidostā, varbūt viesnīca nav tāda, kā tu gribētu. Divu nedēļu tūre, un tad es dodos mājās un divus mēnešus varu atpūsties līdz nākamajam braucienam.

Mani džeza mūziķu koncerttūrē interesē tas saspēlēšanās aspekts – tev ir ātri jāatrod kontakts ar cilvēkiem, kurus satiec varbūt pirmo reizi īsi pirms koncerta. Vai ir viegli uzreiz saprasties un atrast kopīgu valodu?

Kādreiz tas ir viegli, kādreiz ne tik ļoti. Bet tagad mums ir sociālie mediji – ja es zinu, ka braucu uz kaut kurieni un satikšu jaunus mūziķus, es paklausos viņu ierakstus. Tas rada diezgan labu priekšstatu. Ja viņi labi spēlē, ja mums sakrīt stilistikas, tad nevajadzētu būt problēmām. Un tad es aizsūtu viņiem daudz dažādas savas mūzikas, kādus 15 skaņdarbus, no kuriem mēs vēlāk izvēlamies septiņus vai astoņus. Es viņiem jautāju un ļauju izvēlēties, jo es zinu visu to mūziku, es esmu viņu uzrakstījis. Principā viņi izvēlas. Un, kad atbraucu, protams, mums ir skaņas pārbaude vai neliels mēģinājums, bet mūsdienās visur ir tik labi mūziķi, ka, ja viss manis iepriekšminētais ir izdarīts, ir sajūta, ka tu pazīsti šos mūziķus jau gadiem. Šajā tūrē visi mūziķi, ar ko kopā spēlēju, izņemot Tomu, man bija nezināmi. Bet Toms viņus visus pazīst, tāpēc man šķita, ka pazīstam viens otru. Mēs kļuvām par draugiem piecās minūtēs, un mums bija foršs koncerts. Šāda tipa mūzikai, džezam, tas ir visai vienkārši.

Mūsdienās džezs var nozīmēt ļoti plašu žanrisko loku. Kas ir tavs ceļš šajā plašajā iespēju gūzmā, ko esi izvēlējies?

Pirmkārt, es pagaidām līdz galam nemaz neesmu izvēlējies, un nezinu, vai tas kādreiz notiks. Es katru dienu cenšos to darīt – klausos mūziku, klausos savu mūziku un jautāju sev, vai tas ir tas, ko es pašlaik vēlos radīt? Es visu laiku meklēju. Ja man būtu jādefinē sava mūzika, es teiktu, ka tas ir laikmetīgais džezs. Tas nav tradicionālais džezs – es mīlu šo mūziku, esmu to studējis, bet nejūtu kā savu. Mana lieta ir laikmetīgais džezs, bet, kā jau tu teici, tā palete ir ļoti plaša, arī laikmetīgais džezs var nozīmēt miljoniem lietu. Es klausos mūziķus, sastāvus, kas man patīk, daudz spēlēju un komponēju, un tad skatos, vai esmu atradis kaut ko. Es negribu skanēt kā tās grupas, kas man patīk, nē, tas būtu nepareizi. Gribu, lai mana mūzika skan kā mana. Bet vienlaikus man ir patīkama sajūta, ja, klausoties savu mūziku, tā man atgādina par tiem sastāviem, kuru darbu cienu. Ka tur ir neliela garša no šī vai tā mākslinieka. Tā ir tāda sajūta – jā, es esmu uz pareizā ceļa, es gribu, lai cilvēki mani dzird šādu. Tas, protams, ir tikai mans viedoklis, kas pēc komponēšanas jāizmēģina ar citiem mūziķiem. Spēlēju kopā ar dažādiem cilvēkiem, skatos, vai viņiem ir kādi ieteikumi. Ja pārējie no sastāva saka, ka, piemēram, šim skaņdarbam ir jābūt ātrākam – forši, darām tā. Es vienmēr uzklausu un ņemu vērā ieteikumus, jo es jau nespēlēju viens. Es varētu, bet labāk tomēr ieklausos. Lai gan dažreiz pastāvu uz savu, pat ja nevienam nepatiks.

Tu esi dzīvojis gan Amerikā, gan Eiropā. Vai mēs varam salīdzināt džeza skatuvi šajās pasaules daļās?

Tās, protams, atšķiras. Es neesmu bijis Ņujorkā ilgu laiku, dzīvoju tur no 2006. līdz 2009. gadam. Pirms tam studēju Bostonā. Tā kā vairāk kā 10 gadus neesmu bijis ASV, bet man tur ir labi draugi, kas brauc uz Eiropu un mēs spēlējam kopā. Ir grūti nosaukt konkrētas atšķirības starp Ņujorkas un Eiropas mūziķiem, bet es skaidri zinu, ka šīs atšķirības gadu gaitā ir kļuvušas mazākas. Paskaidrošu, ko es ar to domāju. Cik un es varu spriest, tad, piemēram, 1970. gados bija ļoti manāmas atšķirības starp mūziķiem no Ņujorkas un Parīzes vai Berlīnes. Ja uz Latviju tolaik atbrauktu grupa no Ņujorkas, latvieši būtu pilnīgi sagrauti. Tas bija atšķirīgais līmenis starp Ņujorku un Eiropu. Iemesls tam bija tāds, ka Eiropā nebija labu džeza mūzikas skolu. Bet tagad Eiropā ir daudz un dažādas skolas, kas ir ļoti augstā līmenī. Un patiesībā daudzi no pasaules labākajiem mūziķiem, kas nāk no ASV, tajās skolās strādā. Ja tu šodien dzīvo Eiropā un mācies labā augstskolā, kur tavi pedagogi ir pasaulē labākie mūziķi, tas vairs neko daudz nenozīmē, ka neesi Ņujorkā. Atšķirības izsīkst, es nevaru pateikt, ka Ņujorkas mūziķiem ir labāka ritma vai harmonijas izjūta.

Bet tas, kas nav mainījies – joprojām varam teikt, ka Ņujorka ir tā vieta, kur vienuviet ir visvairāk labu mūziķu. Eiropa ir liela, te ir daudz mūziķu, bet viņi ir izkaisīti. Ņujorkā, kas ir ļoti, ļoti liela pilsēta, lielisku mūziķu skaits ir apdullinošs. Un viņi visi ir vienā pilsētā. Kad es tur dzīvoju, trīs gadus spēlēju trīs koncertus katru nedēļu, tam klāt vēl piedalījos ierakstos, bet pēc trīs gadiem joprojām satiku jaunos mūziķus. Īsi pirms došanās prom spēlēju kopā ar vibrafonistu Taidoru Blendonu, tur bija arī lielisks basists un bundzinieks. Pēc uzstāšanās prasīju, no kurienes viņi ir. Izrādās, no Ņujorkas, dzīvo tur jau desmit gadus. Bet es viņus nepazinu! Prasīju, vai viņi pazīst kādu no maniem draugiem mūziķiem – viņi nezināja nevienu. Un es nezināju nevienu no viņu draugiem. Un tad es domāju – kā tas var būt, ka es esmu šeit trīs gadus, viņi – desmit gadus, mēs visu laiku spēlējam, bet viens par otru vispār neko neesam dzirdējuši? Tas nozīmē, kur tur ir ĻOTI daudz cilvēku, kas spēlē džezu. Tā ir galvenā lieta par Ņujorku – ja tu tur aizbrauc, katru reizi pagriežoties tu redzēsi džeza mūziķi.

Bet tagad Eiropa man liekas izcila vieta – es spēlēju kopā ar lieliskiem mūziķiem, mācos no viņiem. Un man nekad nav domas – ai, kaut es tagad būtu Ņujorkā un spēlētu ar foršiem mūziķiem. Tā nekad nenotiek.

Mēs jau runājām par saspēlēšanos ar citiem mūziķiem, par komponēšanu, džeza plašo lauku, bet sarunas noslēgumā varbūt pastāsti, kāpēc ģitāra. Kā tu izvēlējies savu instrumentu?

Kad man bija 12 gadi, es pārgāju no 5. uz 6. klasi, tas ir no sākumskolas uz pamatskolu. Un man bija jāizvēlas sportu vai mūziku. Visi mani draugi teica – hei, vecīt, ņemsim mūziku, izveidosim grupu, jo tur nekas nebūs jādara, tu varēsi vienkārši gulēt. Tā es piekritu. Man bija 12, es vienkārši gribēju būt kopā ar draugiem, tāpēc pierakstījos tajā grupa. Viņi, protams, tiešām vienkārši gulēja, bet es sapratu, ka man patīk mūzika. Es spēlēju mazo bungu, tikai to, skolotājs pamanīja, ka esmu talantīgs, palīdzēja man ar tehniku, es mammai teicu, ka man patīk spēlēt to mazo bungu. Viņa man sarunāja skolotāju, katru otrdienu vienu stundu es gāju mācīties bungas, darīju to divus gadus. Mana mamma nespēlē ģitāru, bet viņai bija instruments, ko viņa mantoja no savas mammas. Mājās bija ģitāra, bet es spēlēju bungas un skatījos MTV, kur rādīja “Nirvana”, “Guns N’ Roses”, mana mamma klausījās Polu Makartniju, ļoti vienkāršu dziesmu. Es paņēmu ģitāru un nospēlēju kaut ko, kas izklausījās līdzīgi. Nospēlēju mammai, viņa mani palaboja. Un tad es sapratu, ka gribu spēlēt ģitāru, jo uz tās var nospēlēt dziesmas. Nevis tikai ritms, kā uz bungām, bet harmonija, varu dziedāt līdzi melodiju. Tas arī viss, tā es nākamos 28 gadus spēlēju ģitāru. Bet es mēdzu paspēlēt arī bungas – neesmu profesionālis, bet man patīk to darīt. Tas ir jautri, palīdz manai ritma sajūtai. Bet jā, es paņēmu ģitāru, jo kā daudzi bērni redzēju rokgrupu un gribēju būt kā viņi. Es nespēlēju rokgrupā, bet tas nekas, man ir iespēja spēlēt džezu. Un arī tas ir lielisks, tāpēc esmu laimīgs.