2023. gada Klaudia Taev jauno operdziedātāju konkursa žūriju vadīja pasaulslavenā operdziedātāja Veselīna Kasarova, vienīgā sieviete 12 pārstāvju žūrijā, kuras sastāvā bija gan Ņujorkas, Grācas, Manheimas, Budapeštas, Avinjonas u. c. operteātru mākslinieciskie vadītāji, aktieru atlases speciālisti, diriģenti, režisori, dziedātāji un jauno dziedoņu programmu vadītāji, kā arī autoritatīvā žurnāla Opera Magazine galvenais redaktors Džons Elisons.

Bulgāru operdziedātājas karjera sākās nu gandrīz kā pasakā par Pelnrušķīti.

Mēs esam ļoti priecīgi, ka piekritāt šai intervijai ar Latvijas Radio. Un šo sarunu es gribētu sākt ar  jautājumu, ko tikšanās reizē „Meet and greet” („Satiec un sumini”) vācu valodā jums uzdeva holandiešu operas guru Hanss Nīvenhāss. Pēc Vikipēdijas informācijas par jums, kur uzskaitīts viss, ko darāt un esat darījusi, ir sajūta, ka miegam jums nemaz neatliek laika…

Nezinu, laikam nevaru samēroties ar citiem, bet to, kas par mani rakstīts, es tiešām esmu darījusi. Dzīvot bez miega jau nemaz nav iespējams. Miegs man ir ļoti svarīgs, bet tā es vispār dzīvot nevaru, tāpēc vienmēr kopā ar mani karjeras ziedu laikos ir bijusi arī mana mamma, kas palīdzēja man dēla audzināšanā. Tagad, novembrī, viņam jau būs 25 gadi.

Es vienmēr sevi esmu turējusi ļoti stingros disciplīnas grožos. Līdz 40 gadu vecumam es neesmu lietojusi alkoholu un staigājusi pa ballītēm. Un man nepatīk sevi salīdzināt ar citiem dziedātājiem.

Man ir cieņa pret saviem kolēģiem, taču nekad neesmu skatījusies, ko viņi dara vairāk vai mazāk, nekā es. Tiešām, esmu strādājusi ļoti daudz, bet nekad neesmu dziedājusi slima. Man vienmēr tad bijis spēks pateikt nē. Dziedātājam „nē” pateikt ir grūti. Un vēl grūtāk to ir pateikt, kad tv ir vārds un prestižs. Jo publika tevi grib dzirdēt. Dzīvē mums vienmēr pienāk tādi brīži, kad jādomā, vai nu par to, ko teiks, piemēram, intendanti, publika vai tavs menedžeris, vai jādomā pašiem par savu balsi.  Tā ir dilemma.

Vai Jums tas vienmēr ir izdevies? Kā tad notika Rikardo Muti izrādē?

Toreiz bija vienkārši bezizejas situācija. Viņš man neteica: „Ja tu nedziedāsi, es ar tevi vairāk nestrādāšu!” Taču vēl plkst.12.00 nebija atrasts mans aizvietotājs Vīnes operas izrādē, kas sākās plkst. 18.00.  Man nebija citas iespējas, kā dziedāt. Nezinu, varbūt man vienmēr bijis daudz darba arī tāpēc, ka es ātri mācījos savas lomas? Man nebija tā, ka dziedu tikai Rozīnu vai Kapuleti. Man bija liels repertuārs.

Es daudz dziedāju baroka operas, kaut arī neesmu nekāda baroka operu speciāliste. Varbūt kādās deviņās baroka operās esmu dziedājusi.

Tātad viens no jūsu principiem ir neiet uz skatuves neveselai. Vai ir vēl kāds?

Nekad neļaut sevi sabojāt slavai. Kad labs dziedātājs nokļūst panākumu saulē, viņam jābūt gudram un jāspēj atšķirt, kurš viņam saka patiesību, bet kurš – liekuļo.

Dzīvē vienmēr ir jābūt vienam vai diviem cilvēkiem, kuri patiešām saka jums taisnību. Un jūs šiem cilvēkiem uzticaties. Bet tādi cilvēki jau nav vajadzīgi tikai dziedātājiem, tādi ir vajadzīgi katram.  Es daudzkārt esmu redzējusi, kā cilvēki mainās, kā viņus pārņem patmīlība un  raušanās tikai pēc saviem panākumiem. Tā jau ir slimība, pret kuru nav zāļu. Tā ir zvaigžņu slimība.

Vēl ir svarīga psiholoģiskā noturība. Tagad, kad esmu žūrijā, es redzu, cik ļoti svarīga jaunajiem dziedātājiem ir šī psihiskā stabilitāte.

Kāds dziedātājs var ļoti labi justies, būdams viens pats telpā bez publikas kopā ar pianistu. Bet tad, kad viņa priekšā ir publika, tā jau ir cita situācija. Dziedātājam šāda noturība vai nu ir, vai arī tās nav. Viņš, protams, to var attīstīt tāpat kā attīsta talantu, taču pār sevi IR jāprot valdīt.

Jūs esat teikusi, ka nekad nemēģināt dziedāt kādu lomu, ja nejūtat, ka līdz tai neesat vēl izaugusi. Kā jums tas ir izdevies?

Laikam, pateicoties savam uzmanīgumam un diplomātes spējām. Pat, ja esmu kādreiz kādai lomai teikusi „jā”, es vienmēr izturos ļoti piesardzīgi pret saviem jāvārdiem, jo dzīvē esamu satikusi cilvēkus, kuri man mācījuši vienmēr būt ļoti uzmanīgai šajā profesionālajā jomā. Tāpēc paļaujos uz savu intuīciju, kas man parasti nemelo.

Esmu strādājusi kopā ar ļoti izcilām dziedātājām. Un esmu redzējusi, cik gadus viņas spējušas noturēties meistarības zenītā uz skatuves. Ne jau tikai 5 vai 10 gadus. Viņām ir bijusi ļoti ilga karjera.

Arī Jūsu karjera ir gara…

Jā, bet viņu laikā bija citādāk, pirms 30 gadiem bija citādāk, nekā šodien. Un tas varbūt ir labi! Taču – šīs izcilās dziedātājas nekad nav dziedājušas vispirms Azučēnu un pēc tam Kerubīno. (smiekli). Protams, visiem mecosoprāniem arī NAV jāsāk ar Kerubīno lomu, tas būtu muļķīgi. Taču nedrīkst sākt karjeru ar dramatiskām lomām. Balss dzīves ilgums ne vienmēr ir 30 vai 40 gadi. Senāko laiku operu pavadījumi ir kamerīgāki, bet šodienas opermūzikai jau ir cita dimensija.  Tāpēc šodien pret balsi ir jāattiecas gudri, lai balsij būtu ilgāks mūžs. Kad Jums jāpārdzied orķestra tutti, svarīgi ir dziedāt nevis ar spēku, bet ar pareizu tehniku.

Šajā konkursā, kuras žūriju vadāt, galvenajā balvā ir sapņu loma. Un pagājušā gada konkursa uzvarētāja tai izvēlējusies ir Masnē operu „Pelnrušķīte.” Vai atskatoties uz savas karjeras sākumu, jūs nesaredzat līdzību ar šo pasaku?

Ziniet, es nepiedzimu mūziķu ģimenē, bet mans tētis bija ļoti muzikāls, viņš nomira pirms sešiem gadiem. Viņam bija tas, ko sauc par dabas dotu talantu. Bet mana mamma vispār nemācēja dziedāt, neprata noturēt melodiju, kaut arī viņa ir vislabākā mamma pasaulē! Es izrādījos muzikāli apdāvināta un, cik svarīgi, mani vecāki to saprata!

Kad man bija četri gadi, es gribēju spēlēt klavieres. Un viņi mani atbalstīja. Ar laiku es kļuvu par profesionālu pianisti un kādā brīdī sāku vēlēties dziedāt. Mana mamma teica: "Veselīna, tas ir ļoti grūti". Viņa bija ļoti gudra sieviete, bet es gribēju. Un patiesi, viņa zināja, ka šī profesija prasa upurēties. Tagad saku – upurēties, kaut arī man tā ir pasaulē labākā profesija, kas vispār var būt!

Veselīna Kasarovas stāsta, ka strādājot ar dziedātājiem kā pavadītājpianiste, viņa aizvien vairāk ieinteresējusies par balsi, līdz pati nolēmusi pamēģināt dziedāt. Tas viņai paticis, izdevies, un Veselīnas balss, vēl tikai jaunietei studējot, jau bija piesaistījusi Sofijas Nacionālās operas uzmanību. 1989. gadā viņa un vēl pieci labākie Sofijas konservatorijas studenti saņēma uzaicinājumu doties mēnesi ilgā koncertturnejā pa Franciju. Viena no izrādēm, kurā piedalījās arī Veselīna, tika ieskaņota un nosūtīta diriģentam Herbertam fon Karajanam, kurš tūlīt pat ar Veselīnu vēlējās satikties. Tikšanās notika Zalcburgā, kur Veselīnai tika lūgts nodziedāt Maestro priekšā "Agnus Dei" daļu no Baha siminora mesas. Karajanam bija plāns ar Veselīnu šo Mesu atskaņot nākamā gada Zalcburgas festivālā, taču, Karajanam šo ieceri īstenot neizdevās, jo viņš pēkšņi tika aizsaukts mūžībā. Sekoja noklausīšanās Vīnes Valsts operā, kas Veselīnai piedāvāja divu gadu darba līgumu Vīnes operas trupā jau sākot ar 1991. /1992. gada sezonu, bet, atgriežoties no Francijas dzimtenē, viņu Sofijā dzirdēja Cīrihes operas impresario, piedāvājot tūlītēju iespēju dziedāt Cīrihes opertrupā. Veselīnas starptautiskā karjera bija ļoti strauji sākusies.

Un tad, kad es vēl dzīvoju Bulgārijā, man radās šī lielā izdevība nokļūt pie Herbeta fon Karajana. Tas nozīmē, ka dzīvē lielu lomu spēlē IESPĒJA. Ko mēs katrs darām ar savu iespēju, tā ir cita lieta.

Ir jābūt drosmei to izmantot. Nav jābaidās. Taču, nevajag arī domāt,  ka mēs valdām pār situāciju. Sev ir jānotic. Tas ir tik svarīgī!... Un tāpēc es, būdama pavisam jauna, tikai 24 gadus veca, atstāju Bulgāriju un divu gadu laikā nodziedāju 140 izrādēs. Jā, varbūt to var saukt arī par Pelnrušķītes pasaku.

Cīrihes opernamā, kur sāku savu starptautisko karjeru, es pat gulēju, jo man man tur bija iedota maza istabiņa. Bet jau 1993. gadā kļuvu par brīvmākslinieci. Daudzi domā, ka es visu laiku esmu dziedājusi Cīrihes operas trupā. Taču nē. Man bija Šveices pase, es varēju brīvi ceļot.

Lai izvēlētos kļūt par brīvmākslinieku, ir vajadzīga drosme. Tas ir liels risks! Mēs nezinām, kas ar mums būs pēc diviem gadiem. Varbūt mēs saslimsim un nevarēsim dziedāt? Taču – ir jābūt pārliecībai, ka tu varēsi.

Veselīna, bet kas atklāja Jūsu balsi? Jūs pati?

Jā, es pati! Mans tētis bija taksometra šoferis, jo viņa tētis bija antikomunists, un manam tētim nebija iespējas studēt universitātē. To visu es uzzināju ļoti vēlu.

Tikai man uzvārds bija „Kacarova”, maniem vecākiem bija cits. Kad biju pusaudze, domāju, ka esmu viņu audžubērns.

Kaut gan izskata ziņā biju tik līdzīga mamai! Domāju, nu tas taču nav iespējams, ka būdama audžumeita es esmu tik līdzīga, bet kāpēc tad viņiem ir cits uzvārds? Mana vecmāmiņa mani, vēl maziņu,  bija slepus nokristījusi baznīcā, jo vectēvs tolaik Bulgārijā bija advokāts. Un kā antikomunistu viņu ietupināja cietumā! Viņiem atņēma visu – naudu, zemi, mājas, un arī darbu viņš vairs nevarēja dabūt. Tāpēc ģimene nomainīja arī savu uzvārdu. Un atpakaļ veco uzvārdu viņi paņēma tikai pēc demokratizācijas Bulgārijā 1989. gadā. Līdz tam Kacarova biju tikai es: tā gribēja mans vectētiņš, lai vismaz kāds patur šo dzimtas uzvārdu. Tomēr arī es to nedaudz pamainīju, kad sāku savu karjeru Rietumos. Izcilā bulgāru dziedātāja Gina Dimitrova brīdināja, ka ar „Kacarova” man varētu būt problēmas, jo „kacco” itāļu valodā neesot labs vārds (paskatījos vārdnīcā – nozīmē „sasodīts”) Un es nomainīju „z” burtu uz „s” – Kasarova. Tagad to nožēloju.

Es tik daudz esmu dziedājusi Itālijā, un neviens man nav iedomājies uzvārdu žargonizēt. Bet Gina Dimitrova taču gribēja kā labāk, viņa bija cilvēks ar lielu sirdi.

Taču atgriežoties pie jautājuma, kurš atklāja manu balsi. Mans tētis kādā saulainā dienā, vedot taksometrā klientu – kādu sievieti, kura gribējusi nokļūt operā, lai sāktu vokālās pedagoģes darbu, ar viņu uzsāka sarunu. Tā bija Ressa Koļeva, vēlāk mana profesore Mūzikas akadēmijā. Braucot taksometrā, viņa, protams, nezināja, kas ir šoferis un kas esmu es, bet tētis Ressai Koļevai saka: „Ziniet, man ir meita. Un viņa ir ļoti talantīga.” Raisa Koļeva atbildēja „Man ir daudz talantīgu meiteņu.” Tētis teica: „Lūdzu, jums viņa ir jādzird!” Bet skolotāja negribēja! Un negribēja tāpēc, ka viņai nebija laika. Bet tētis mierā nelikās, atveda viņu pie mums uz mājām, un skolotāja mani noklausījās. Teica: „Jā, jums ir laba balss, bet jums jāmācās!” Mēs ar tēti aizbraucām uz Sofiju, tur tētis noīrēja dzīvokli, un es pie viņas mācījos, jau būdama profesionāla pianiste. Skolotāja teica: „Šogad varbūt jūs vēl netiksiet akadēmijā, jo man ir cita studente, kura daudz mācījusies, lai tur tiktu, un es to ļoti vēlētos.” Bet notika tā, ka skolotājas otrā audzēkne nevarēja absolvēt ģimnāziju solfedžo dēļ. Nezinu, kas notika, laikam karma, un Ressa Koļeva man teica: „Veselīna, tad varbūt stājies Tu.”

Toreiz bija ļoti spēcīga konkurence Bulgārijā. Tagad bieži ir tā, ka  nav, kas gribētu stāties uz vokālistiem augstskolā. Bet mēs toreiz bijām tik daudz mecosoprānu! 70 vai 80.

Un es iestājos! Bija viena no pieciem mecosoprāniem, kurus pieņēma akadēmijā. Un jau akadēmijas 3. kursā es kļuvu par Sofijas operas solisti. Tas ir liktenis. Tā ir laime. Es esmu tik priecīga, ka tā ar mani noticis, jo pasaulē ir daudz talantīgu cilvēku, bet ja nav iespējas, tad nekas nenotiek. Es esmu dziedājusi gandrīz visas pasaules operteātros. Ne tikai lielākajos opernamos, bet arī pavisam nezināmos. Un tur es reizēm dzirdēju tik fantastiskas balsis, ka brīnījos, kāpēc tās atrodas tur, nevis lielajās metropolēs. Tāpēc, ka šīs balsis nav sadzirdētas ĪSTAJĀ brīdī! Un kad vilciens jau aizgājis, tu vari stāvēt ilgi. Svarīgs ir īstais brīdis. Mainās paaudzes, un, ja tu netrāpi būt ieraudzīts savā paaudzē, tad tavs laiks ir nokavēts. Tās ir likumsakarības, ko mēs nevaram izmainīt.

Taču ir arī tādi dziedoņi ar izcilām balsīm, kuri negrib lielo karjeru. Viņi dod priekšroku mājai un ģimenei, nevis dzīvei ar čemodānu vienu mēnesi Parīzē, otru mēnesi citur. Tas ir grūti. Sākumā interesanti, bet pēc tam – grūti. To katrs nespēj.

Lai dzīvotu tādu dzīvi ir jābūt labā fiziskajā un psihiskajā formā, un tāda dzīve ir jāmīl. Nevis jāmīl tikai aplausi. Lai tā dzīvotu, ir jābūt stipram.

Tiekoties ar Klaudijas Taevas konkursa pusfinālistiem, teicāt ļoti labu runu. Par to, ka cilvēks, lai cik pieredzējis un cik liela zvaigzne būtu, arī mēdz kļūdīties.

Maniem vārdiem bija arī zemteksts. Tagad, kad esmu žūrijā, es saprotu to, kam man agrāk nebija laika. Tagad es sevi šajos jaunajos dziedātājos ieraudzīju it kā no malas. Redzēju SEVI jaunībā. Kāda es biju, ko esmu darījusi, un kas jādara, lai  gūtu vai tieši pretēji – negūtu panākumus. Un ir vēl cita lieta. Visi nevar iepatikties! To gan es sapratu ļoti ātri. Ja mēs tikai gribēsim iepatikties, mēs pazaudēsim savas personības būtību. Tātad, kādiem mums jābūt? Jābūt ar savu ES, bet tajā pašā laikā jābūt kā hameleoniem. Hameleons, kā zināms, maina krāsu pie noteiktiem apstākļiem, un šīs īpašības dziedātājam ir jāattīsta. Es šeit nerunāju, ka jāattīsta kaut kāds viltīgums, šim vārdam ir negatīva pieskaņa, bet ir jābūt gudriem. Gudriem un pārliecinātiem par sevi, savu balsi, jo tajā ir tā mūsu unikalitāte.

Mums nav tieša kontakta ar savu balsi, kā, piemēram, ar klavierēm vai čellu. Mēs tai nevaram pieskarties. Balsi mēs varam kontrolēt tikai ar savu prātu. Un tas ir fenomens.

Jūs sezonā savulaik esat dziedājusi 140 izrādēs!

Tas bija kādreiz. Daudz izrāžu, daudz  ierakstu. Varbūt pat ne tāpēc, ka es biju tik ļoti izcila, bet man bija šī iespēja, šī izdevība! Toreiz tam varēja atļauties arī daudz vairāk naudas. Tagad dzīvojam citā laikā. Šodien es daudz pasniedzu meistarklases. Neesmu aizgājusi pensijā, daudz dziedu.

Esmu dzirdējusi lielas zvaigznes sakām, ka agrāk viss bija citādāk un vokālajā mākslā bija lielākas personības. Es domāju, ka lielas personības būs visos laikos. Taču šodienas jaunajai paaudzei ir grūtāk, nekā tad, kad augām mēs. Pateikšu kāpēc. Šodien dziedātājai jābūt skaistai, kas nozīmē – perfekts augums, artistiskums, jābūt aktīvai sociālajos medijos. Es pati arī pirms pieciem gadiem to mēģināju ar sava dēla palīdzību gan feisbukā, gan instagramā.

Man nav pieņemams izrādīt fotogrāfijās, ko vai kā es ēdu, pa kādām viesnīcām dzīvojos, bet es saprotu jaunos – viņiem tas ir svarīgi. Un daudziem tas patīk.

Kad mēs agrāk uzstājāmies, nebija šīs tūlītējās reakcijas sociālajos medijos par to, ko esam, piemēram, paveikuši Vīnes operā. Šodien tu vari ieraudzīt VISU, un, lai to dabūtu gatavu, jābūt nepārtrauktā spriedzē. Jaunajiem visa mana cieņa, BET – šis ir prasīguma laiks, kas nozīmē, ka viņu vokālajai tehnikai ir jābūt vēl labākai, nekā mums. Ja ne labākai, tad stabilākai, jo šādā režīmā dzīvojot, viņi drīz nogurs. Nogurs ne tikai kā mākslinieki, bet arī cilvēki. Arī režisoru prasības šodien ir ļoti augstas. Mans laiks ir iepriekšējās paaudzes laiks, un man nekad nav bijušas problēmu ar režisoriem, jo ļoti mīlu teātri. Es gribēju būt dziedātāja, jo zināju, ka būšu aktrise. Es nevaru sevi kā dziedātāju novērtēt no malas, bet domāju, ka aktrise es noteikti būtu bijusi labāka, nekā dziedātāja. Man vienmēr bijis svarīgi no režisora uzzināt, ko viņš no manis grib. Ja es to neuzzinu, man ir grūti, mana fantāzija it kā tiek nobloķēta. Man ir svarīgi zināt detaļas un tēla dramaturģisko līniju. Tad vairs nav nekādu problēmu mana tēla atklāsmē.

Man ir ļoti svarīga aktierspēle. Tu nevari nodot savas jūtas, to neparādot. Klausītājam ir jānotic, ka tas, ko tu viņam saki, ir patiesi.

Ir tāds teiciens: „Labāk vienu reizi redzēt, nekā desmit reizes dzirdēt,” tāpēc Latvijas Radio priecājas par iespēju ar jums satikties aci pret aci. Bet kā tas tā ir noticis, ka mēs jūs ne reizi neesam sastapuši Latvijā?

To nu es nevaru pateikt!

Taču Jūsu ceļi ar latviešu dziedātājiem ir krustojušies pat uz vienas skatuves!

Es esmu uzstājusies kopā ar Elīnu Garanču. Ar viņu pirmoreiz satikos Zalcburgā Mocarta operas „Tita žēlsirdība” iestudējumā. Par viņu es varu teikt tikai to labāko.

Lieliem dziedātājiem ir tādas balsis, ko nav iespējams sajaukt ar nevienu citu, pat ja tu viņus klausies automobilī radio. Viņiem nav vajadzīgs diktora pieteikums, ka tūlīt dziedās tas vai tā.

Un tad, kad es Elīnu izdzirdēju pirmoreiz, man bija skaidrs, ka viņai būs liela karjera. Un ne tikai tāpēc, ka viņai ir fantastiska balss, bet tāpēc, ka viņa ir ļoti GUDRA dziedātāja! Un dziedātājam tas vai nu ir dots, vai nav. Un vēl treškārt – viņa ir ļoti skaista sieviete. Un tas ir ļoti svarīgi. Šāda kombinācija dzīvē negadās bieži. Un vēl Elīna ir ļoti sirsnīga, nav iedomīga.

No latviešu dziedātājām pazīstu arī Kristīni Opolais. Kopā ar viņu es neesmu dziedājusi, bet iepazinos ar viņu, kad sadarbojos ar diriģentu Andri Nelsonu. Tagad es viņai sekoju instrgrammā un redzu, ka arī viņa ir augstu kāpusi pa karjeras kāpnēm. Un tā arī ir balss, kas rodas ne jau katru dienu.

Kā jūs iepazināties ar Andri Nelsonu?

Es ar viņu satikos Lucernas festivālā un vēlāk kopā koncertējām. Viņš ir fantastisks mūziķis un ļoti labsirdīgs cilvēks. Ar viņiem es iepazinos, jau būdama daudzus gadus uz skatuves.

Vēl no latviešiem zinu arī Marinu Rebeku. Lielisks cilvēks! Satikāmies laikam Minhenē! Un kur tad vēl Inga Kalna!

Redzēju, kā viņa dziedāja "Alčīnas" izrādē Parīzē. Ja man šodien uzliktu viņu ierakstu, es nekļūdīgi pateiktu, kura no viņām dzied. Tas nozīmē, ka viņas visas ir personības un viņām ir sava individualitāte.

Veselīna, bet ko nozīmē Jūsu vārds? Vai tas ko nozīmē?

Tas nozīmē – prieku, Veselīna, ar pozitīvu nozīmi. Vispār jau mans vārds ir garāks, bet Veselīnu es redzu kā sinonīmu gaismai, un pēc būtības jau arī esmu diezgan gaišs cilvēks… Esmu ļoti jūtīga, un apzinos to kā savu problēmu. Taču piedzimu ar lielu gribasspēku. Un ar to eju uz priekšu. Ziniet, karjera sākas un kādreiz beidzas. Bet cilvēks paliek. Man ir svarīgi, lai mēs paliktu cilvēki šī vārda pilnā nozīmē.

Daudz dziedātāju un diriģentu, ko kādreiz pazinu, šodien ir jau citā saulē. Bet interesanti ir tas, ka man atmiņā palicis nevis tas, kā viņi dziedāja, bet kādi viņi bija cilvēki. Un šī ir īpašība, ko es ļoti augstu vērtēju – cilvēcīgums.

Ir dzirdēts, ka kāds dziedātājs izrādē sevi atdevis, nu, par visiem 200%.

Ko nozīmē 200%? Es vienmēr dziedāju tā, lai man pietiktu spēka tajā pašā vakarā nodziedāt vēl vienu operu.  Dziedātājam ir jāsaprot ne vien tas, kā viņš iesāks savu uznācienu, bet arī kā viņš pabeigs. Ko nozīmē dziedāt ff un ko – piano. Man, piemēram, nodziedāt piano prasa lielāku diafragmas tehniku nekā dziedāt forte. Forte var katrs! Bet jādzied vienmēr ir ar rezervi, lai nav tā, ka nodziedi un esi pagalam.

Kuri ir bijuši tie laimīgākie gadījumi un lielākās iespējas jūsu dzīvē?

Nekad mūžā es nedomāju, ka man būs šāda karjera! Kad dziedāju Cīrihes operas štatā, bija tādi dziedātāji, kas pārmeta citiem, ka tie paņēmuši viņu lomas. Man nekad nekas tāds nenāca prātā. Kaut arī cilvēki sacīja, ka man jābūt uzstājīgākai, pieprasot sev lomas. Bet es negribēju, kaut arī varēju.

Viens dziedātājs nevar visu. Viņš nevar vienā vakarā dziedāt Londonā, Vīnē, Minhenē, Tokijā un Sofijā. Tāpēc dziedātājiem jābūt pulka. Bet tad, kad kāds sāk domāt, ka viņš ir labāks par visiem pārējiem un tik grābj un grābj šīs lomas, tas jau ir lieki.

Man vienmēr svarīga ir bijusi kvalitāte un viss pārējais jau pie tevis atnāk pēc tam. Es nekad nevarēju pateikt: "Ak, cik es šodien labi nodziedāju!" Jo nekad neesmu mierā ar sevi. Vienmēr esmu domājusi, ka varu labāk. Bija arī tāds brīdis, kad man nepavisam nepatika tas, kā es dziedu. Tā bija krīze manā galvā. Man taču bija ekskluzīvi ierakstu kontrakti, bet es domāju – kas ir tas, kas cilvēkiem var patikt manā balsī? Es taču dziedu briesmīgi! Arī tādi kritiskie punkti ir bijuši manā karjerā. Ir bijušas sajūsmas pilnas recenzijas, kad man pašai licies, ka nodziedāts slikti. Un bijuši piezemēti vērtējumi, kad pašai licies, ka nodziedāju ļoti labi!

Tāpēc jaunajiem gribu teikt vien to, ka ir jātic pašiem sev. Šodien konkursā neuzvarējāt, bet būs cits konkurss, un varbūt tieši tā būs jūsu lielā iespēja. Dziedātāja profesija ir grūta, bet tā ir labākā pasaulē!