Laikmetīgās mūzikas vakarā "Klasika" piedāvā ierakstu, kas 2022. gadā fiksēts Parīzes koncertzālē Cite de la Musique, kur muzicēja franču laikmetīgās mūzikas klasiķi – Pjēra Bulēza dibinātais un veidotais ansamblis Ensemble Interconteporain diriģenta Matiasa Puinčera vadīts.

Koncertam tika dots nosaukums Concertini, kas norāda uz sava veida koncertiskuma jeb sacensības garu katrā no trim vakara skaņdarbiem.

Vispirms klausīsimies Lizas Štraihas opusu "Ofēlija", ko jaunajai zviedrietei pasūtinājis Ensemble intercontemporain, Ircam-Centre Pompidou un laikmetīgās mūzikas ansmablis Collegium Novum Zürich. 

Liza Štraiha dzimusi 1985. gadā Norra Radā, Zviedrijā. Viņa studējusi kompozīciju un ērģeļspēli Berlīnē, Stokholmā, Zalcburgā, Parīzē un Ķelnē. Šobrīd viņa ir Norvēģijas Mūzikas akadēmijas Oslo stipendiāte, kur viņas mentors ir vācu komponists Helmūts Lahenmanis. Iepazīstinot ar sevi nelielā dokumentālā video, kurā uzņemta darba "Ofelia" iestudēšana, Liza atklāj, ka dzimusi nemuzikālā ģimenē, uzaugusi laukos, kur ikdiena bijusi garlaicīga, un vienīgais, kas viņai paticis – spēlēt instrumentus. Taču ar laiku viņa sapratusi, ka nevēlas būt uz skatuves. Mīlestība pret mūziku bijusi tik liela, ka apvienot to ar neatrašanos uz skatuves bija iespēja tikai caur mūzikas komponēšanu.

Par savu darbu "Ofelia", kas rakstīts lielam ansamblim, motorizētām klavierēm un četriem skaļruņiem, komponiste teic, ka tas viņai nozīmē vairākus aspektus, taču tos viņa nav vēlējusies pārtulkot mūzikā, atstājot brīvu vietu klausītāja interpretācijai. 

"Ofelia" ir trešais skaņdarbs jau iepriekš aizsāktā darbu sērijā, kurā klausītājs tiek mākslīgi ievietots akustiskas telpas iekšpusē. "Kad strādāju kā ērģelniece, es bieži iedomājos, ka visskaistākā vieta, kur izbaudīt instrumenta skanējumu, būtu tā korpusa iekšpuse. Ērģeļu gadījumā to realizēt ir diezgan viegli. Šādi klausoties instrumentu, cilvēks, manuprāt, var nonāk tuvāk instrumenta dvēselei un sajust tā īpašo raksturu. Es atklāju, ka apsēžoties baznīcā, instrumenta  skaņa ir ļoti tālu no ideālās ērģeļu skaņas, ko var dzirdēt, klausoties ērģeļu iekšpusē," stāsta komponiste.

Instrumenta iekšpusē var saklausīt tādu kā nepilnīgu kontrapunktu. Taču mijiedarbē  ar skaņu, kas nāk no instrumenta ārpuses, tā šķiet pilnīga. Skaņdarbs "Ofelia" pēta šīs atšķirīgās klausīšanās perspektīvas, šoreiz pētot nevis ērģeles, bet gan klavieres.

Pārējie ansambļa instrumenti, kas atrodas abpus skatuvei, iegremdē mūs skaņas ainavā, kas ir gan solista- pianista un elektronikas, gan ansambļa mūziķu veidota, ļaujot izbaudīt klavieru korpusā skanošās papīra loksnes, kas ievietotas motoru aprīkotos mehānismos un viegli skar stīgas, un ansambļa instrumentu radīto skaņas saspēli.

Darba nosaukums aizgūts no Šekspīra lugas "Hamlets" tēlu pasaules. "Par lugas varoni Ofēliju man bieži nācās domāt šī darba tapšanas laikā," uzsver komponiste. 

Preparētas jeb iepriekš sagatavotas klavieres komponiste salīdzina ar Ofēlijas tēlu – klavieres nevar skanēt pašas par sevi, tās mijiedarbojas vai nu ar mehāniku, vai ar pianistu, līdzīgi kā Ofēlija lugā "Hamlets" uztur noteikta veida attiecības ar savu tēvu Poloniju un iemīļoto Hamletu. Klavieres nevar skanēs pašas par sevi, tomēr tām ir dvēsele, līdzīgi kā citiem instrumentiem. Taču pretēji citām dvēseliskām būtnē, instruments pats nevar izteikt savu dvēseli, tam jābūt mijiedarbē ar atskaņotājmākslinieku."

Šajā video redzams šī darba iestudēšanas process,
kurā redzami gan izveidotie mehānismi, kas ar papīra strēmelītēm ievietoti klavieru korpusā,
gan arī dzirdams  komponistes stāsts par šo opusu.

 

Koncerta otrais skaņdarbs arī ir zviedu autora radīts – šo vārdu Latvijā esam dzirdējuši Latvijas Radio kora koncertu programmās, kad koris atskaņoja viņa opusu, kura nosaukumu veido atsevišķu burtu salāgojums. Skaņdarba skanējums vietām atgādināja elektroniski radītu skaņu, taču tas bija tikai šķitums.

Anderss Hilborgs ir viens no ievērojamākajiem savas paaudzes zviedru skaņražiem. Pirmo pieredzi mūzikā guvis tieši caur dziedāšanu zēnu korī, vēlāk studējis kontrapunktu, kompozīciju un elektronisko mūziku Stokholmas Karaliskajā mūzikas koledžā. Svarīgs jaunā komponista iedvesmas avots bijis amerikānis Braiens Ferneiho (Brian Ferneyhough), kurš vairākkārt viesojies zviedru Mūzikas koledžā kā pasniedzējs.

Papildus gadījuma rakstura pasniedzēja darbam Hillborgs kopš 1982. gada ir pilna laika brīvmākslinieks komponists. Viņa darbības sfēra ir plaša, aptverot orķestra, kora un kamermūziku, kā arī mūziku filmām un popmūziku.

Darbs Skysong tapis 2022. gadā un tā tēlu gamma tiešam saistīta ar lidojuma sajūtu un aviāciju.

"Tāpat kā daudzus citus manus darbus, arī šo darbu var raksturot kā skanisku piedzīvojumu cauri dažādām ainavām, kas izzūd un atkal parādās, kas dreifē kopā ar mākoņiem līdzīgām skaņas figūrām, kas paceļas un krīt... Dreifē un virmo virs skaistām ainavām, neraugoties uz turbulenci," stāsta komponists.

Darbs skan bez pārtraukuma, taču tas sadalīts piecpadsmit visai skaidri uztveramos posmos: "Transs", "Pirmais impulss", "Nolaišanās cauri čivinošu debesu radījumu bariem", "Otrais impulss", "Eksplodējušas fanfāras krāšņā kakofonijā", "Pacelšanās", "Debesu plūsma", "Trešais impulss", "Izliektās klavieres", "Ceturtais impulss", "Debesu vētra", "Pacelšanās", "Mierīguma dārzs", "Debesu vētra", "Nolaišanās".

"Manu instrumentālo un vokālo mūziku spēcīgi ietekmējis darbs elektroniskās mūzikas studijās 80. gados, un viena no šī procesa  galvenajām iezīmēm ir radīt "sintētiskas" skaņas ar akustiskiem līdzekļiem. Šo paņēmienu esmu pielietojis arī jaunajā Skysong," -  tā Anderss Hilborgs.

Koncerta noslēgumā - vācu eksperimentālās mūzikas klasiķis un konkrētās mūzikas pārstāvis Helmūts Lahenmanis ar  2005. gadā komponēto darbu Concertini, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja Lucernas mūzikas festivālā.

Darbu nosaukumi, tāpat kā programmu piezīmes, labākajā gadījumā ir maldinoši. Concertini, kas rada cerības uz koncertantisku situāciju krājumu, ir tieši šāds nosaukums. Tajā patiešām ir solo izcēlumi - ģitārai, arfai, tubai un stīgu kvintetam.

Concertini (2005) ir izvērsts kamerorķestra darbs, kas tapis pēc Ensemble Modern pasūtījuma ar mecenātes Betijas Frīmenas (Betty Freeman) atbalstu. Tam ir zināma līdzība ar Džona Keidža Koncertu klavierēm un orķestrim, jo skaņdarbs daudzos gadījumos nav tāds, kādu varētu sagaidīt no orķestra, un Lāhenmans ir izteicies, ka viņa 1960. gadu darbi dažviet tika uzskatīti par sava veida "instrumentālo mūziku concrete", kas ir trāpīgs šeit dzirdētā raksturojums.

Koncerta aranžējums ļauj nemitīgi mainīt līdzsvaru starp pavadošo, maskējošo, noslēpjošo, nosedzošo, atklājošo, kontrapunktējošo, to, kā un kur notiek transformācija.